Nelīst, vējš pierimis un saule dāsni jo dāsni aplaimo ar savu siltumu. Bauda. Mēs ar Guntu to svinam, dziļā meditācijā pret debesīm paceltiem dibengaliem un deguniem zemē, katra savā dārza stūrī. Gunta dresē nezāles ielas daļā, gar ūdens noteces reni, es pa dārzu, ik pa brīdim pamainot meditācijas raksturu - kapli aizstājot ar trimmeri, kamēr tā akumulators lādējas, pļaujmašīnu, atkal kapli. Tā pagāja dienas lielākā daļa, tāpēc pusdienvakariņas godam nopelnītas. Garšoja lieliski - kartupeļu pankūkas ar tītara krūtiņu zilā siera un muskatrieksta mērcē. Laiski izlaidušās pēcpusdienas saules staros, pļāpājām par šo un to, līdz manu skatu piesaistīja divi pilgrimi, kuri nāca ne no pareizās puses un gāja ne uz to pusi.

Laiciņu atpakaļ vienā no grupām ieraudzīju ierakstu, ka netālu no Cavadongas tiek pārdots ciemats ar mājām un 13 ha zemes. Palika interesanti, kāpēc pārdod, kas tur labs ir. Tā nu abas ar Guntu devāmies izpētes braucienā. Bildē izskatījās jauki, skaista ieleja ar mājām, tomēr dzīvē viss citādāk - mājas ir, tas tiesa, bet abpus braucamā ceļa malām, ne klusuma, ne miera, ne nošķirtības sajūtas. Protams, tā māja, kas kalnā, tā gan skaista un tālāk no ceļa.

Pagalma zāli drīz ar traktoru varēs pļaut, skaisti izravētās dobes sāk aizaugt ar zaļu zāles paklāju, kaķēm viedoklis, mums ar Guntu arī. Bet aiz katra mākoņa ir saules maliņa, tā arī mēs, izmantojam laiku, lecam manā pelēcītē, mīļi sauktajā par Silvī (Silver Star) un traucam uz Luarcu. Luaraca - vēl viena piekrastes pilsētiņa, kas vietām atgādina amfiteātri. Varenās klintis ieskauj vecpilsētu un sargā jūras vārtus. Pilsētai pa vidu tek upe, kuru šķērsot var pa romantiskiem ciku-caku tiltiņiem. Viss tik mazs, smalks, bet tajā pašā laikā spēcīgs, varens. Sezonā gana grūti atrast brīvu vietu mašīnai, bet šodien tas izdodas ātri.

Dīvains maijs - līst, līst, uzgrūž karstumu, tad ieslēdz saldēšanas iekārtu un atkal līst. Pastaigām, dārza darbiem rūpīgi jāplāno laiks. Tuvākās dienas sola saulīti, tāpēc laiks Guntas zābaciņiem iestaigāt Camino Primitivo.

Pēc pusotras dienas lielais gaisa putns atvedīs ļoti mīļu, gaidītu cilvēciņu. Kāpēc pamazināmajā formā? Tāpēc, ka gaidīta, mīļa. Bērnībā plūcāmies, ko tēlot, nu krita man uz nerva, lielākās zemenītes viņai, gardā limonāde, ko mēs saucām par limpiņdrāti, arī viņai. Situācija mainījās, kad ieradās mana Amīte, tad es biju priekšplānā. Mūsu mammas ir māsīcas, kaut Amīte abas kā meitas loloja.

Vispirms vēlos pateikties ikvienam, kurš dalījās, dalās ar maniem ierakstiem, jo, re, kā notiek! Kāds padalījās ar namiņa stāstiem, tie nokļuva Ivetas draudzenes redzes lokā, viņa padalījās tālāk, un Iveta ieraudzīja, izlasīja. Nosprieda, ka šī nu ir tā vieta, kur viņai vajadzētu nokļūt. Papriecājās, bet ierakstu nepiefiksēja. Tuvojās atvaļinājuma laiks, nu, kur tad ir tā vieta, kur gribēju nokļūt? Draudzene arī vairs neatcerējās, tad Iveta pacietīgi sērfoja pa draudzenes laika joslu, līdz atrada. Ceļš līdz namiņam bija piedzīvojumu pilns, ņemot vērā, ka Iveta dzīvo Amerikā.

Pirms dažām naktīm sapnī redzēju savu Uguns saimi. Tās bija tādas sajūtas, kuras neizstāstīt, tikai sajust. Tik daudz siltuma, mīļuma, apskāvienu un rimtuma. Tā negribējās mosties, pat apraudājos, kad Lielais Laiks mani izmeta no sapņa. Pat lūpiņu uzmetu.

Visums ar mani runā dažādās valodās: reizēm ar kādu dziesmu pa radio, ar kādu ziņu no Facebook draugiem/paziņām, reizēm pat svešiem cilvēkiem, reizēm ar kādu gaidītu, bet tomēr pārsteiguma viesi. Tā dienu pirms manas dzimšanas dienas mūsmājās iedipināja trīs pilgrimi no Latvijas.

Vakar no rīta lija, tad brangi cepināja, tad atkal lija visu nakti. Šobrīd mostas diena, ir cerība, ka bez dušas, kaut gan mākoņi sola citu. Mēs gaidām četras smējējas, kalnos kāpējas, pa viļņiem lēkājošas gavilētājas.

Dārzā smaržo lilijas - tik saldi un reibinoši, kā tikai pasakās var būt. Bet, manu viešņu vārdiem runājot, te arī esot pasaka, un tāda, ka, izejot pagalmā, ieelpojot tuvējā eikaliptu meža, okeāna un ziedošā dārza smaržas, asaras sāk pa vaigiem ritēt. Man bija prieks un patiesa laime uzņemt četras smējējas, kalnos kāpējas, pa viļņiem lēkātājas. Grupas veidojas debesīs - kā citādi uz Rūtas un viņas meitas Grietas aicinājumu pieteiktos Anita un Ieva? Atšķirīgas, bet tik ļoti vienotas.