Kad sapņos zābaciņi takas min…
Dīvains maijs – līst, līst, uzgrūž karstumu, tad ieslēdz saldēšanas iekārtu un atkal līst. Pastaigām, dārza darbiem rūpīgi jāplāno laiks. Tuvākās dienas sola saulīti, tāpēc laiks Guntas zābaciņiem iestaigāt Camino Primitivo.
Camino Primitivo sākums meklējams saistībā Astūrijas (jā, jā Astūrija joprojām nav nekāds reģions, bet kņaziste) karaļa Alfonso Otrā svētceļojumu 9. gadsimtā. Tas iet pa valsts vidieni, pāri kalniem, prom no okeāna. Šis skaitās viens no grūtākajiem Camino, jo nepārtraukti augšup – lejup, kādā trešajā dienā atrodas pat neesošie kāju un dupša muskuļi un potītes iemācās operas ārijas dziedāt. Bet tie skati, tie skati un varenums, kad esi uzrāpies kārtējā kalnā… Tur dvēsele gavilē. Pati gājusi neesmu, tik pa kādiem etapiem šurpu – turpu pastaigājusi.
Pēc nelielas diskusijas savā starpā un Visuma korekcijām spēcīga lietus veidā nolemjam, ka Salas būs labākais variants, kur sākt iet.
Šajā pilsētiņā biju bijusi kopā ar Jekaterinu, kad tika svinēti Viduslaiku svētki.
Toreiz, vērojot parādes gājienu, man šķita, ka esam iekļuvušas SM studijas reklāmas gājienā, uppss.
Pati pilsētiņa interesanta, viduslaikos te kūsājusi dzīve, vedusies tirdzniecība. Par iedzīvotāju turību liecina senās, pamatīgās mājas, villas.
Daļa pils mūru saglabājusies līdz mūsdienām, tur ierīkotas izstādes, interesentiem iespēja uzkāpt tornī un palūkoties uz pilsētu no augšas. Gar upi, kas plūst cauri pilsētai, abās pusēs izveidotas promenādes ar ķiršu koku rindām. Šur tur kā mazas, spilgtas saliņas izveidotas studentu neļķu dobītes. Mazie romantiskie tiltiņi tā vien aicina uz uzkavēšanos un nesteidzīgām pastaigām. Tā arī darām un, lai paildzinātu skaisto dienu, nolemjam papusdienot nelielā krodziņā pašā upes krastā.
Un te nāk nākamais pārsteigums – elitāra vieta, bet, izrādās, visīstākā ne-tūristu vieta, vismaz pusdienu laikā. Šeit pusdieno visi vietējie, sākot ar ceļa strādniekiem, beidzot ar lieliem priekšniekiem, kuru priekšā oficianti danco uz pirkstgaliem. Mums atkal tiek mega porcijas – Guntai pusspainis ar zivju zupu, man – vašbļoda ar spageti, vēl otrais un saldais, un vīns… Tādas viņiem kompleksās pusdienas. Gunta vīnu nedzer, es viena to cisternu pievarēt nevaru (un nedrīkst, stūre tak), tādos brīžos iedomājos par savām Dionīsa meitām, viņām patiktu.
Pusdienas paēstas, parks izstaigāts, rozes un studentu neļķes izsmaržotas, man laiks uz mājām, Guntai – iekārtoties alberģī un lēnām iešūpoties piligrima sajūtās. Uz atvadām “Bārbelīte” un viegla soļa vēlējumi.
Buen Camino!
Šai dienai pieder doma:
“Negaidi, kad pasaule varbūt uzminēs tavas vēlmes, sāc pats tās izteikt un rīkoties!”
#BraucCiemos
