Dzīve mazciemā – 149

Mazās ainiņas

Vakar no rīta lija, tad brangi cepināja, tad atkal lija visu nakti. Šobrīd mostas diena, ir cerība, ka bez dušas, kaut gan mākoņi sola citu.

Mēs mostamies un rotājamies: kaķes, izbridušās pa slapjo zāli, aši atpakaļ gultā veikt žāvēšanās un skaistuma procedūras, es ar slotu un lupatu pa istabām, dārzs rotājas kā prot – ar jauniem ziediem, zirnekļu tīkla krellēm, rasas pilienu gredzeniem un diadēmām.

Mēs gaidām četras smējējas, kalnos kāpējas, pa viļņiem lēkājošas gavilētājas.

Mēs ar namiņu un kaķēm neesam perfektas, toties uzmanības, mīļuma un trakotas lutināšanas mūsos ir pārpārēm!

Mīļā čaukstene, foršā biktsmāte Jekaterina, Vita, paldies par vakardienas sarunām, čakra atvērās.

P.s. Mani 2+metrīgie liliju monstri sāk ziedēt, dāmām tiks visreibinošākā smarža, kur vēl var redzēt vienlaicīgu frēziju, gladiolu un liliju ziedēšanu?

Citi raksti

Dzīve mazciemā – 59

05.01.2022. Robi

Drūms, pelēki drūms - tā pieņemts teikt par lietus dienām, tieši tādu, kāda ir šodien. Tikai Astūrijā pat vispelēkākajās dienās kāds zaļums spraucas pretī skatam, kāds zieds atdzīvina pelēcīgumu, pat visdrūmākajās dienās kāds saules stars, kaut uz sekundi, bet izlauž sev ceļu, rādot, ka viss ir pārejošs. Lai līst, būs zāle zaļāka, koku saknes veldzēsies, krāšņi saziedējušai plūmei būs spēks turpināt ziedēt, vēlāk briedināt ogas. Ko darīt, ja aiz loga ir tas, kas padara slapju pāris minūšu laikā, un veikalos sākušās atlaides?
Dzīve mazciemā – 21

06.10.2020. Dabas un cilvēku vētras.

Pēc vētrām vienmēr ir saule, tā saka. Šis pilnmēness nesa varen’ spēcīgu vētru, kura kopā ar negaisu plosījās ne tikai aiz loga, bet arī cilvēku prātos, uzvedībā.
**
Tas nekas, ja liesma apdzisusi...
Dzīve mazciemā – 69
01.07.2022. Pēdas smiltīs.

Vakar vajadzēja padomu, spēku, tāpēc paņēmu brīvu vakaru no visiem darbu darbiem un aizbraucu līdz “melnajai” pludmalei. Tur starp lielajiem klints bluķiem bēguma laikā ir tāda īpaša vietiņa, kur pasēdēt, padomāt. Un man laimējās, piedzīvoju vienu no skaistākajiem saulrietiem, kopš esmu šeit. Es ticu, ka tad, kad mūsu laiks uz zemes ir beidzis, mūsu dvēselēm dota iespēja redzēt, kādas pēdas esam aiz sevis atstājuši - cits bērnos, bērnu bērnos, cits mežos, dārzos, dziesmās, gleznās, traukos. Kādreiz domāju – nez, kādas būs manas pēdas. Nu jau zinu.