Dzīve mazciemā – 149

Mazās ainiņas

Vakar no rīta lija, tad brangi cepināja, tad atkal lija visu nakti. Šobrīd mostas diena, ir cerība, ka bez dušas, kaut gan mākoņi sola citu.

Mēs mostamies un rotājamies: kaķes, izbridušās pa slapjo zāli, aši atpakaļ gultā veikt žāvēšanās un skaistuma procedūras, es ar slotu un lupatu pa istabām, dārzs rotājas kā prot – ar jauniem ziediem, zirnekļu tīkla krellēm, rasas pilienu gredzeniem un diadēmām.

Mēs gaidām četras smējējas, kalnos kāpējas, pa viļņiem lēkājošas gavilētājas.

Mēs ar namiņu un kaķēm neesam perfektas, toties uzmanības, mīļuma un trakotas lutināšanas mūsos ir pārpārēm!

Mīļā čaukstene, foršā biktsmāte Jekaterina, Vita, paldies par vakardienas sarunām, čakra atvērās.

P.s. Mani 2+metrīgie liliju monstri sāk ziedēt, dāmām tiks visreibinošākā smarža, kur vēl var redzēt vienlaicīgu frēziju, gladiolu un liliju ziedēšanu?

Citi raksti

Dzīve mazciemā – 78
28.10.2022. Sirdssāpīte

Lietderīgi izmantoju lietaino dienu, lai nobrauktu no sava pakalna uz lielciemu sakārtot dažus ar māju saistītus jautājumus. Šodien Cudillero iknedēļas tirgus diena. Vēroju tos dažus stendus un iekšēji apraudājos: divos tirgoja sintētiskās čības, aļa Adidas botas, zeķes, vienā - no bāzes paņemtus saldumus kastēs, vienā - dārzeņi, tādi pat, no kādas bāzes paņemti, vēl vienā sieri, bet sapirkti kaut kur, un vēl divos - milzu izmēru apakšbikses, un te es paliku “stuporā”: a priekš kam??? Tur vienā starā es varētu ietūcīt abus savus mīļkaimiņus un otrā "Štirlicu” pāri ar visām koka tupelēm. Bet varbūt es kaut ko nesapratu, varbūt tie ir kaut kādi eksotiski dekori, jo bija izlikti visredzamākajā vietā un lepni plīvoja vējā...

Dzīve mazciemā – 6

11.05.2020. Sadzīves ainiņas.

No rīta, kā parasti - pirms sešiem, pamodināja abu kaķu rīta taure. Kopš atklājušas verandu, līdz ar pirmo gaismiņu aplaimo mani ar rīta koncertu. Rīgā droši vien būtu dusmojusies un izolējusi no savas istabas, bet te - pat prieks. Redzēt ar kafijas krūzi rokā, ietuntuļojusies siltā pledā, sēžot uz trepju augšējā pakāpiena, kā mostas kalni. Šķiet, kaķes domā tāpat un, izlaidušās katra uz sava krēsla, pagriezušas punčus pret pirmajiem rīta stariem, kaifo.
Dzīve mazciemā – 37

14.04.2021. Sargeņģeļi

Šai dzīvē, pat tad, kad šķiet, ka esam vieni, tā nav. Ar mums ir mūsu sargeņģeļi, dažreiz viņus redzam kā līdzcilvēkus, dažreiz tikai jūtam tādu maigāku vai spēcīgāku spērienu pa attiecīgo vietu. Man ar to, kurš ikdienā mani pieskata, šad tad ir nopietnas pārrunas, un, ja jūtu, ka par daudz sāk pukstēt, aizsūtu aprunāties ar Lilijas sargeņģeli, kurš visticamāk staigā apkārt ne tikai ar folija cepurīti, bet pa tiešo pieslēgts baldriāna sistēmai.
Dzīve mazciemā – 28

30.12.2020. Manu kaķu stāsts, 1. daļa

Cik sevi atceros, vienmēr bijis kāds kaķis azotē - vai nu pašas mājās, vai kādā no draugu mājām. Kārtējā lielā pretruna manī, jo pēc būtības esmu suņu cilvēks, ģībstu, ieraugot skaistu vilku, Afgāņu kurtu ieraugot, zaudēju spēju skaidri domāt. Bet kaķi… jā, kaķis vienmēr ir blakus, jo, laikam, lai kā gribētu asociēt sevi ar uzticīgo, drošo suni, esmu visīstākais kaķis...