Tūrisma sezona rit pilnā sparā. Ja vēlies tikt uz kalnu takām, kādu īpašo pludmali, jāceļas laicīgi, ļoti laicīgi. Astūrija ir liela un tomēr maza. Ja vieta 10 mašīnām, tad vienpadsmito nekādi neiespiest.

Tuvāk augusta vidum, tas ir laiks, kad mazliet nokņud sirdī, ko tur liegties, pēc iespējas teleportēties uz brīdi uz Latvijas mežiem. Ja šveicieši piedzimst ar vienu kāju īsāku, astūrieši ar sidra glāzi rokā, tad latvietis noteikti ar ogu kurvi vienā, sēņu nazīti otrā.

Šī ir maģiska vieta, kas paceļ pāri okeānam, kalniem, mazliet pāri košajām ikdienām, tāda pārpasaulīga paļaušanās sajūta. Tā ir arī visiem, kuri atbrauc uz Astūriju, te ir tā vieta, kas paceļ pāri trauksmainajai ikdienai, nebeidzamajiem telefona zvaniem, domām par (ne)padarītiem darbiem. Tu pēkšņi paliec pats ar sevi, savu sirds ritmu, savu elpu, savu fizisko ķermeni, kurš, izrādās, var vairāk kā esi domājis.

Kaut vakarā nekas par to neliecināja, naktī sākās vētra, vējš gaudoja, rībināja durvis un logus. “Nu tā,” es nodomāju, “un ko man ar Dip-Dip komandu darīt?” Kas ir Dip-Dip? Redz, es cilvēkus pēc aktivitātēm dalu “plokš” un “dip- dip”. Pati esmu tipiskais “plokš”, kurš var apsēsties uz akmens, uzkalniņa, smiltiņās un uz pāris stundām iegrimt apcerīgās domās. “Dip-dip” ir tie, kuri vēl nav uzkāpuši vienā kalnā, jau taujā pēc nākamā, tie ir tie, kuriem kājiņas danco pēc vēl un vēl. Šoreiz man ir Dip-dip kompānija, un vēl ar lielo burtu.

Mūsmājās īsts jampadracis: Baltā lentīšu dāma staigā, virina durvis, viena pa sapņiem apciemo pārējās, izsakot visai izaicinošus piedāvājumus (piemēram: sākt stādīt pupiņas, iet pie mežacūkām, divu Dopelhercu tablešu vietā ieraut sešas u.t.t. Nepārprotiet, viņa pati guļ kā susuriņš, mēs to redzam sapņos. Vienlaicīgi.), namiņa jumts dreb no smiekliem un idejām.

Pēdējā diena kopā ar čaukstenēm, protams, kalni. Braucām uz Somiedo dabas parku, tur ir īsta taku pārbagātība. Savu prieku noķer gan ainavu vērotāji, gan putnu vērotāji, arī zvēru vērotāji, arī lāču un vilku. 🙂 Jā, jā, Astūrijā dzīvo i lāči, i vilki, i Ibērijas lūsis, i bezkaunīgās mežacūkas (viena īpaši bezkaunīgā pa neaiztaisītajiem dārza vārtiņiem iešīberēja manā dārzā, sacienājās ar tomātiem, sapluinīja substrāta maisus un apēda visus kartupeļus).

Līdz ar jautrīšu pārīša laimīgu iesēdināšanu lidmašīnā (jā, to pašu, kuri pases atstāja LV) , Maijas pavadīšanu tālākajā Camino, varu teikt, ka viesu sezona noslēgusies. Vēl tik namiņa krustmāmiņa sagaidāma, bet tas jau cits stāsts. Tur mēs rāpsimies pa kalnu grēdām, ložņāsim sazin kur, pētīsim jaunas takas, lai viesiem nākamajā sezonā varētu kādu odziņu piedāvāt.

Latvijā tādu īstu rudeni sajutu, kad dzērvju kāši rotāja debesis, kļavu lapas rīkoja sacensības par intensīvāko sarkano un dzelteno krāsu, sirdī iezagās dīvainas skumjas un sestdienas uguns rituālu laikā prasījās pēdas ietīstīt pledā. Astūrijā uz rudens tuvošanos norāda piebriedušie eikaliptu ziedu pumpuri, kamēliju pumpuru zaļie snīpji, sulīgi zaļās, leknās kallu lapas un nemainīgais: “Ждёшь, еще 3 дня?”

Pārlekšu pirmo dienu notikumiem, jo labākā stresa izvadīšana ir tā norunāšana vai manā gadījumā norakstīšana. Šodien devāmies uz Somiedo dabas parku. Jau esmu rakstījusi, ka šīs puses kalnu enerģija ir kā medusmaize aukstā dienā - tā ir silta, garšīga, sildoša un uzmundrinoša. Tā kā Katīi ir īsts profs taku pētīšanā, gadžetu lietošanā, esam nolēmušas, ka viņa noies visu taku, bet es viņu sagaidīšu kalna otrā pusē. Pilnībā šo taku veica tikai mana spoguļgrupiņa, kura veiksmīgi nomaldījās, liekot nosirmot pat manām kāju pēdām.

Abas daiļavas, kārtīgi trakojušas četras dienas, izguļ reibumu, gaidot ciemos kavalieri, kurš sola jautrību nākamajai nedēļai. Dāmu trakulība atnesusi pirmo sniegu kalnos, mums, lejā, rudens drēgnumu un to īpatnējo smaržu gaisā.