Sapņi, mani kailie sapņi…

Pirms dažām naktīm sapnī redzēju savu Uguns saimi. Tās bija tādas sajūtas, kuras neizstāstīt, tikai sajust. Tik daudz siltuma, mīļuma, apskāvienu un rimtuma. Tā negribējās mosties, pat apraudājos, kad Lielais Laiks mani izmeta no sapņa. Pat lūpiņu uzmetu.

Tādas ilgas parāva pēc sestdienu rītu Uguns rituāliem, pēc mūsu tik atšķirīgās, bet mīļās uguns saimes. Aizvijos pa atmiņu takām uz agrajiem rītiem, kad modos, braucu līkumus pa Rīgas ielām, vācu kopā uguņotājus un kopīgi, klausoties mantras, braucām uz dūniju, kur mūs mīļi gaidīja Vizma, Jānis un Viesturs. Oi, bija grūti apvaldīt lokanās mēles, kas tā vien niezēja uz klačiņu, bet dūnijā klusums. Kailām kājām pa rasoto zāli vasarā, rudenī – pa salnas durstīgām adatām, ziemā, cik vien ilgi varēja turēt, pa sniegu, uz pašiem pirkstu galiņiem aši no pirtiņas un dūniju rotāt uguns vietu, ieritināties segās, ja ļoti sala, uzvilkt vilnas zeķītes un iegrimt pustumsā pie sveču un sprakšķošās uguns gaismas. Pamazām sanāca visi, ja bijām daudz, saspiedāmies cieši, cieši viens pie otra kā zvirbuļi uz zariem, it kā sveši, bet tik ļoti savējie.

Uguns sprakšķ, mēs katrs savās domās, sarunās ar Augstākiem spēkiem. Un tad sākās mantru dziedāšana, tas pacēla tādos viļņos, ka reizēm asaras bira pār vaigiem, plūda un plūda, aizskalojot “bebru” veidotos aizsprostus, un sirdij palika viegli.

Jā, bija lēnie rīti, tad pēc mantrām, skanot harmonijām, koklei un mūsu “grabulīšiem”, dziedājām latviešu spēka dziesmas, tas piedeva fifīgu jestrumu. Izdziedājušies devāmies brokastīs, ko siltā laikā klājām uz terases ezera krastā, līdz ar ēdienu baudījām sarunas, ķircināšanos, reizēm tika arī pa nopietnām tēmām. Oi, vēl mēs visādas citādas jestrības darījām: ziemas Saulstāvjos maskojāmies un vilkām bluķi pa ciemu, striķi trūka, sējām, vilkām, bluķis tā ar sniegu savilkās, ka to nācās ne tikai vilkt, bet arī stumt, vēl mums bija nepāliešu vakariņas un gongu vakari, vasaras Saulstāvjos pinām vainagus, gājām pēc meijām… Atmiņu takas vijās un vijās, šķita, ka tīri fiziski varu katram pieiet klāt, apskaut.

Visa diena pagāja sapņa varā ar mitrām acīm, sapratu, ka man vajag Uguns rītu. Gribēju Pēterdienā, bet lija lietus un visu Astūriju klāja biezi miglas mākoņi, šorīt solīja sauli, tātad – jābrauc. Jau biju nolēmusi, ka gribu Guntai parādīt lielo kalnu pašā Oviedo sirdī, šis rīts likās ļoti tam piemērots.

Vakar sacepu kanēļmaizītes, magoņmaizītes un siera gredzenus, šorīt jau pussešos mašīnā (viens jauks Astūrijas labums – saulīte lec tikai pēc sešiem, nav trakoti agri jāceļas) un prom uz 65 km attālo kalnu. Pirmā pietura pie 9. gadsimtā celtajām baznīcām, tieši tur biju domājusi aizdegt lielajā svečturī sveci savam Uguns rituālam. Tā arī darīju, aizdedzu, uzliku telefonā mantras un iegrimu sajūtu mākonī. Kādā brīdī izdzirdēju soļus, vēl kāds agrais putniņš nāca ķert rīta sajūtas. Atvēru acis tieši tajā brīdī, kad austošā saule iekrāsoja mākonī sārtu staru kā laternu, kā maigu uguns liesmu.

Sasveicinājos ar agrīno nācēju un devos pie otras baznīcas, kur savas sajūtas ķēra Gunta, novienojāmies, ka augšā kalnā pa serpentīnu es braukšu ar mašīnu, bet viņa ies ar kājām, lai pabaudītu ceļu, eikalipta birzis un to rīta svaigumu, ko var sajust tikai saullēktā.

Augšā, kalnā, kur augstākajā vietā novietota pēc Brazīlijas parauga veidotā Jēzus statuja ar Astūrijas Uzvaras krustu, es atkal varu būt viena ar savu uguns laternu, domām, mantrām. Tā pat kā dūnijā, arī šorīt asaras straumēm tek pār vaigiem un es dziļā pateicībā noliecu galvu, paldies, mana Uguns saime, paldies par visu, kas piedzīvots, kas palicis tik dziļi sirdī: Vizma, Jāni, Viestur, Ilončik, Ieviņ, Pēteri (tev īpaši apskāvieni), Laima, Sanita, Andri, Jana, Govinda, Ingūna, Agri, Elita, in memoriam-Olaf, paldies!

Diena ir sākusies arī kalnā, nāk gājēji, brauc velosipēdisti, uz tiem skatoties, atceros Liliju ar viņas sajūsmas izsaucienu “Aх, какие ягодицы!”. Nu varu pasmaidīt.