Kad viņas satiekas

Vispirms vēlos pateikties ikvienam, kurš dalījās, dalās ar maniem ierakstiem, jo, re, kā notiek!

Kāds padalījās ar namiņa stāstiem, tie nokļuva Ivetas draudzenes redzes lokā, viņa padalījās tālāk, un Iveta ieraudzīja, izlasīja. Nosprieda, ka šī nu ir tā vieta, kur viņai vajadzētu nokļūt. Papriecājās, bet ierakstu nepiefiksēja. Tuvojās atvaļinājuma laiks, nu, kur tad ir tā vieta, kur gribēju nokļūt? Draudzene arī vairs neatcerējās, tad Iveta pacietīgi sērfoja pa draudzenes laika joslu, līdz atrada. Ceļš līdz namiņam bija piedzīvojumu pilns, ņemot vērā, ka Iveta dzīvo Amerikā.

Jau no pirmā acu skata bija sajūta, ka esam sen, sen pazīstamas, kā no aizdzīvēm.

Laikapstākļi mūs nelutināja, Astūrijā vasaras sākums vairāk līdzinās marta mēnesim, kaut kas pilnīgi netipisks. Iveta tā pat kā es ir pilnīgs “plokš”, kura var iet, iet, ieraudzīt kādu skaistu skatu, apsēsties un iegrimt apcerē uz pāris stundām. Tā arī darījām, programma bija, bet ļāvāmies plūdumam: gribas sieru un vīnu – atrodam krodziņu, gribas klintis – braucam, gribas “nagus” (percebes) nogaršot – darām, tiesa viņa ēda, es skatījos, mācījos, lai citiem varu izstāstīt, kā tie ēdami.

Ar visu “plokš” paspējām i uz klintsradzes pabūt un uz romantiskā soliņa pasēdēt, gan izstaigāt Catedrais pludmali, trakotajā lietus un miglas dienā pabūt Covadongā un Cangas de Onis, izstaigāt romantiskās Tapiju un LLanes, vērot viļņu dejas Salinas pludmalē, pusdienu pie vīna glāzes un sieriem pavadījām maģiskajā Playa de Toro, protams, mans lielciems Cudillero ar visām gastronomiskajām baudām. Iveta ir jūras velšu cienītāja, tad nu astoņkājim tika pienācīga uzmanība. Neticami, bet vēl pat mazs šopings sanāca.

Ech, bija tik jauki, nu tā kā vēss saldējums karstā vasaras dienā.

Ja liktenis būs lēmis, tiksimies vēl, jo mazā Astūrija iekrita Ivetas sirdī kā spoža, koša dzirkstelīte.

Liktenis zināja, ka mums vienai otru vajadzēja.

Paldies, un lai jauks atvaļinājums Latvijā un patīkams ceļš atpakaļ uz tālo Sietlu!