Dzīres

Pēc pusotras dienas lielais gaisa putns atvedīs ļoti mīļu, gaidītu cilvēciņu. Kāpēc pamazināmajā formā? Tāpēc, ka gaidīta, mīļa.

Bērnībā plūcāmies, ko tēlot, nu krita man uz nerva, lielākās zemenītes viņai, gardā limonāde, ko mēs saucām par limpiņdrāti, arī viņai. Situācija mainījās, kad ieradās mana Amīte, tad es biju priekšplānā.

Mūsu mammas ir māsīcas, kaut Amīte abas kā meitas loloja.

Tā nu mēs, skuķēni, augām, vasaras pavadot kopā laukos, pa ziemu satiekoties jubileju reizēs un kopīgi bubinot par “ģimenes padomēm”, kur, galvenokārt, tika izskatīta mana uzvedība (kad Amīte nebija klāt).

Gāja laiks, tā piecu gadu starpība zuda, gāja vēl laiks, attapāmies visai tālu viena no otras.

Gāja vēl laiks, sarunas palika dziļākas, mierīgākas, vēl tuvākas.

Bērnībā, pareizāk sakot, tīņu gados, daudz podus vārījām, ir cerība pavārīt atkal.

Nekas nav mainījies, joprojām viena gudra, otra saimnieciska. Kura ir kura, miniet paši.

Un tā, gaidot kārumlaižu ar ģimeni, uztapa aknu pastēte ar āboliem (sarkanvīnā sutināta) ar brūkleņu-konjaka želeju (paldies rūķiem, kuri rudenī brūklenes atveda), zaļais un sarkanais sviests dūšas piesiešanai, sagataves – čili marmelādes (pati vārīju) un majonēzes marinādē vistas spārniņi, medus un sinepju mērcē iemarinēta kakla karbonāde, rīt taps zemeņu torte ar šokolādi. Kas ir sagataves? Viss samarinēts, ieliks saldētavā, vajadzīgajā brīdī karstā gaisa krāsnī iekšā.

P.s. Mēs abas no Ērenpreišu cilts ❤️

P.p.s. Bildes kādas ir, tādas ir, nebija laika fotosesijai.

Gardi!