Svētdienas pastaiga
Laiciņu atpakaļ vienā no grupām ieraudzīju ierakstu, ka netālu no Cavadongas tiek pārdots ciemats ar mājām un 13 ha zemes. Palika interesanti, kāpēc pārdod, kas tur labs ir. Tā nu abas ar Guntu devāmies izpētes braucienā.
Bildē izskatījās jauki, skaista ieleja ar mājām, tomēr dzīvē viss citādāk – mājas ir, tas tiesa, bet abpus braucamā ceļa malām, ne klusuma, ne miera, ne nošķirtības sajūtas. Protams, tā māja, kas kalnā, tā gan skaista un tālāk no ceļa.
Tā kā Visumam bijām pasūtījušas skaistus piedzīvojumus, kājas pašas aiznesa pa mazāku ceļu gar skaisti ziedošu, vecu ābeļdārzu, kur koku paēnā ganījās govis, otrpus ceļam tādā pat vecā, koptā – aitu bars pieņēma saules vannas. Ceļmalās neviena nepieskatītas ziedēja rozes, nedaudz tālāk ozolu un ošu gatve, pa kādai jau pumpuros esošai, brangai liepai. Tikai daždesmit metru attālumā no pārdodamā ciemata, bet pavisam cits skats, sajūtas. Mums ļoti gribējās paieties tālāk, bet sirms, mazliet stīvs, liela auguma mājas sargs lika saprast, ka nepiederam viņa baram. Negribīgi griezāmies atpakaļ. Jutos mazliet vīlusies, biju iecerējusi jauki pavadīt dienu pa ciematu, tuvumā esošajām meža takām, tā bildēs izskatījās, bet, kā zināms, dzīvē viss ir citādāk.
Pēc nelielas apspriedes Gunta izvēlējās doties uz Ruta del Alba. Man ļoti patīk šī vieta, ne tik daudz pati taka, kaut ļoti skaista, bet vairāk pats ciemats. Šo maģiju nevar izstāstīt, tā jāpiedzīvo pašam; daudz veco, autentisko māju, dažas pat no 18. gadsimta. Pie horreo (astūriešu klētis uz augstajām akmens kājām) atspiesti senie, no koka veidotie darba rīki, ratu riteņi. Dažs horreo tik liels, ka droši kalpo kā mašīnas novietošanas vieta, tāds pretstats – glauna mašīna un sirma pagātnes elpa. Gunta noteica, ka te esot labāk kā brīvdabas muzejā, jo viss dzīvs, cilvēki dzīvo, apkopj miniatūros zems pleķīšus ap mājām. Mī un žē, kādas tur rozes!!!! Ticiet vai nē, vienkārši akmeņos izsista bedre, iestumta roze, un viņa aug, zied.
Ciematā pazūd laiks, it īpaši, ja izdomā paēst pusdienas – porcijas te milzīgas. No ēšanas var apreibt, tāpēc, ielocījušas punčos maltīti (neapēsto krodziņa saimnieks salika kastītēs līdzi paņemšanai), devāmies pastaigā.
Taka vijas gar kalnu upīti; vasarā, sausajā laikā tā mierīgi burbuļo, tagad, kad ūdens pārpilnība, tā krāc, mutuļo. Gar otru takas malu slejas klinšu siena, uz kuras aug brangi ozoli, oši, liepas, gobas, bērzi, pat mellenājus redzēju, bet bez ziediem, tikai mētras.
Pie man mīļās vietas – lielajiem akmeņiem upes krastā – šķiramies, ierādu Guntai ejamo virzienu, norunājam tikšanās laiku, un es palieku vienpatībā ar dabu, sevi un adīkli. Nezinu, kas, kā, bet tur pie tiem akmeņiem ir kāda maģija, paliek viegli elpot, var norunāt nost uzkrāto. Tāda kā skaista atdzimšanas vieta, un vēl viena vieta ir tāda – otrpus upei iet otra taka, ēnaina, klusa, tur daudz lazdu, valrieksta koku, rudenī prāvu maišeli ar riekstiem savācu.
Uz šo taku reti viesus vedu, jo, atbraucot uz Astūriju, gribas kalnus, okeānu, ir tik daudz, kur iet, ko redzēt, ka šai takai laika nepaliek. Taka derēs gan “dip-dip”, gan “plokš” tipāžiem.
#BraucCiemos, parādīšu, varēsi nosmeķēt brangās pusdienas krodziņā, izbaudīt senatnes elpu mazos ciematos, kalnu varenību un okeāna spēku, un pāri visam – daudz, daudz astūriešu smaidu un laipnības.
Bilžu daudz, tas ciemats aizrauj, un koki, daži zibens skartie, kā dziesmā par Čakārnīti un bērzu.
Bet čakārnītis vēstules
Tam bērzam raksta, bērzam plēš
Un visas ievas baltas top
Kad uzpūš rīta vējš…
