Dzīve mazciemā – 148

Visuma zīmes

Visums ar mani runā dažādās valodās: reizēm ar kādu dziesmu pa radio, ar kādu ziņu no Facebook draugiem/paziņām, reizēm pat svešiem cilvēkiem, reizēm ar kādu gaidītu, bet tomēr pārsteiguma viesi.

Tā dienu pirms manas dzimšanas dienas mūsmājās iedipināja trīs pilgrimi no Latvijas. Kaut ko bija lasījuši “Ievā” par mani, tad vēl citi ļaudis ieteikuši, un tā lietainā dienā, nedaudz iesvīduši, nedaudz samirkuši, viņi bija klāt. Atkal tā reize, kad varu ar patiesu baudu un prieku secināt, cik latvieši ir uzņēmīgi, ideju un talantiem bagāti. Bija patiess prieks caur smiekliem dalīties stāstos par to, kā viņiem viss tapis, kā man te top. Pusnakts pienāca daudz par ātru, un mīļi vedināju ceļotājus uz nakts miegu, tak jau no rīta Ceļš sauks.

Kur vēl lielāku laimi savā dzimšanas dienā kā klāt galdu, burt gardumus viesiem un redzēt, kādā ātrumā un ar kādu apetīti viss uzburtais pazūd ceļotāju punčos.

Kā parasti brokastis servētas uz melnajiem akmens šķīvjiem un kafija Vitas Siles dāvātajās porcelāna krūzītēs (mums abām ļoti patīk Hiacinte Burkā). Tā ceļotājiem reizē ar brokastīm tiek stāsts par Vitu, brīnumiem, ko Visums sagādā, kad ko ļoti, ļoti sirds lūdz.

Krūzītes Vita man uzdāvināja, kad kopā ar vīru apmeklēja mani savā kāzu ceļojumā pirms diviem gadiem. Tā kriksītis no viņu laimes iemitinājās manā bufetē un tiek pasniegts katram viesim. Lai pasaulē vairāk prieka un laimes. Brīnumi notiek, ja tiem tic un čakli darbojas.

Pilgrimi devās ceļā, bet man paliks siltas atmiņas un Evijas Efi (brīnumdare māksliniece, kas dzīvo ASV) darinātais naudas maciņš. Vai Visums grib pateikt, ka jāiekārto jauna naudas krātuvīte? Jāuzsāk jauns projekts? To laiks rādīs.

Pagaidām – Buen Camino, amigas!

Citi raksti

22.10.2023. Namiņa rīta stāsti – 30

Abas daiļavas, kārtīgi trakojušas četras dienas, izguļ reibumu, gaidot ciemos kavalieri, kurš sola jautrību nākamajai nedēļai. Dāmu trakulība atnesusi pirmo sniegu kalnos, mums, lejā, rudens drēgnumu un to īpatnējo smaržu gaisā.

Miegā redzēju , ka esmu Latvijā , notiek manas grāmatas atvēršanas svētki . Tāda liela plaša telpa ar dzeltenīgi sārtām ķieģeļu sienām, smaržo pēc kanēļmaizītēm, deg manis lietās sveces , gar sienām kārtojam lielus podus ar ziedošām rozēm , klusi skan Laimas spēlētā kokle , pievienojas Pēteris ar harmonijām , skan mana mīļā ,, Viento …

Dzīve mazciemā – 148 Read More »

10.06.2023. Namiņa rīta stāsti – 19

Šorīt abas dāmas sastrīdējās, uzrīkoja boksinga maču uz blakus spilvena. Nansija ir cīrulis, ar pirmo gaismiņu vajag ārā, bet reti, kad modina mani, gaida, kad sakustēšos, tad gan klāt un dīcošā balsī vedina celties. Lakšmi ir pūce vai, vēl pareizāk sakot, visdiengulis. Tā nu Nansija nāca mani motivēt uz celšanos un iztraucēja guļošo madāmu, šņāciens, spļāviens, cirties ar ķepu un, dusmīgi bubinot, visdiengulis palīda zemsegas valstībā. Tikmēr Nansija, apsēdusies ķengura pozā, ar nevainīgu sejas izteiksmi ar ķepu turpināja taustīt ņurdošo kamolu zemsegas valstībā. Mīļā miera labad paņēmu padusē ņurdošo visdienguli, piecēlos, atvēru dārza durvis, lai nemiera gars var doties izskaidroties ar žagatām, kamēr mēs ar Lakšmi atpakaļ gultiņā. Sestdiena, mirklis tikai sev godam nopelnīts.

16.09.2022. Kārtējās atšķirības vietējo un manā dzīves uztverē

Kad pa punktiem, pa stundām salikta visa nākamā nedēļa, kur bez manu mīļo jaunlaulāto ierašanās pirmdien trešajā mājas daļā iemitināsies divas burvīgas mana bloga lasītājas, kurām kaut kad nedēļas vidū pievienosies vēl viens jauks pāris (jūtat menedžmentu, ja?!), šodien zvana juriste ar ziņu, ka otrdien gaidāma kārtējā komisija. Pārcelt dienu nevaru, tā izlēmuši.