Vējo, līst, karsē saule vai visa apkārtne miglā tīta, dārzs dzīvo savu dzīvi. Ja ilgstoši esmu projām, tas skumst, es pat teiktu, tam sāp, jo manu gādīgo, saudzīgo roku vietā nāk gliemežu, skudru ordas, kas rij, posta bez mazākās žēlastības, žurka, izlīdusi no alas, grauž un grauž...

Ai, kā man patīk savā namiņā, kur darbs dzen darbu, ir labi reizēm sevi izcelt pasauli apskatīt. Llanes padomes mazā pilsētiņā Porrua ikgadējais amatnieku un zemnieku tirdziņš, jābrauc ievērtēt. Vakar nesanāca, asinsspiediens tēloja ta piekūnu, kurš tajās debesīs ar varītēm grib tikt, ta pasaulslavenu kārtslēcēju, pusdienu nācās tā mieriņā padzīvot, uz vakaru acis sāka skaidrāk pasauli saskatīt, lēnā garā iestādīju divas rozes (tās no veikala nāvinieku plaukta atkoptās), pārstādīju četras peonijas, saliku drēbes mazgāties un pasēdēju terasē, baudot vakara maigo enerģiju. Šorīt galva vietā, acis nešilierējās, spiediens normā, jūdzu savu pelēcīti.

8. septembris, Astūrijas diena Visā Astūrijā noris dažādi svētku pasākumi, dzirdamas dūdu spēles, cilvēki izmanto brīnišķo laiku, kas kā dāvana atnācis pēc ilgstošajām lietavām. Piektdien, sestdien čakli pastrādāts, nu tā, ka rociņas kā pārguruša putna spārni pa zemi velkas. Atkal atnāca apstiprinājums, ka pasaulē viens otru ļoti jūtam - vēl viena tāda pati, tikai riža, plosījās pa savu atjaunojamo māju, tad nu periodiski dalījāmies, ko kura sadarījusi, tāda laba, motivējoša darba sajūta.

Man bieži vaicā, cik tad pie mums viss lēts vai dārgs. Centīšos atbildēt. Šodien veikala diena, sevis pēc vēl kādu nedēļu nebrauktu, iztiktu ar to, kas mājās, kaut maize jau nedēļu beigusies. Par kaķiem nesatraukties, tiem gaļas rezerves sagādātas, tiesa, es reizēm nočiepju. Man nāk pārgurusi, nosalusi, ar sāpošu kāju, pēc klusuma, siltuma alkstoša pilgrime no Latvijas. Nu, ko, vispirms likšu siltā putu vannā, lai atsilst, tad plecu lakatos ievīkstītu, barošu ar zupiņu (vēl nav izdomāta, kuru - frikadeļu vai brangi sildošo), otrajā būs kartupeļi ar aknu mērcīti ar krietnu muskatrieksta devu, par saldo arī vēl domas dalās, līdz rītam laiks izdomāt.

“Dari visu pati vai trīs mēnešu laikā izvācies.” Šodien ir tieši 7 gadi, kopš nogāju savu Camino un saņēmu sertifikātu. “Pastaiga”, kā es domāju, kura izmainīja visu manu dzīvi. Katrs ceļš, ko ejam ar iekšējo uzdevumu, lai kāds tas būtu, tas var būt arī vienkārši atpūsties, mūs maina. Nav obligāti jāskrien pār kalniem ar mugursomu plecos, dažkārt Ceļš, kurš maina, var būt vienkāršs gājiens uz veikalu pēc iepirkumiem; man tā bija, un toreiz pieņemtais lēmums pavēra visu notikumu sēriju.

Jau kādu laiku aiz auss dīc uzaicinājums no angliski runājošajām dāmām uz adīšanas divstundi. No nedēļas uz nedēļu atliku, jo te dārzs jāravē, te mēbeles jāstumda, atkal dārzs jāravē, te bāka pustukša un vienkārši ir “nekur, neko negribu”. Pagājušajā nedēļā stingri nolēmu - braukšu! Nu esam Visumā vienoti, kaut kā tie spoguļneironi skraida pa labi, pa kreisi, vakar vakarā no Ednas atnāk atgādinājums, ka gaidot mani.

Ir notikumi ,kuru jēgu ieraugām tikai pēc laika. ....viņas acu skats, maigais pieskāriens manai mugurai izsauca asaru strautu no manām acīm. "Tev sāp?” viņa - smalka, maza auguma kundze ar skaistiem, bieziem, lokainiem matiem, kuros laiks ievijis baltas takas, jautāja. Papurinu galvu, nesāp, tikai kaut kas dvēselei pieskārās.

“Tikai nedzen mani kalnos, pakaļējā šasija netur,” tā telefona klausulē brēc Inga. “Es staigāju, bet lēnām, bet es iešu,” tā Tanita. Braucām uz skaisto Cares taku. Es izvēlos priekš sevis kā šofera grūtāko ceļu - braukt uz takas augšējo galu, toties viesiem vieglāka iešana, ainaviskāki skati un burvīgs krodziņš brokastu kafijai un ļoooti gardām pusdienām. Pie kam, tā kā braucu šeit jau piekto gadu un ne vienu vien reizi sezonā, man tiek bezgala gards vīns, ko saimnieks, piemiedzot ar aci, sauc par “el agua espacial” . Visiem citiem - parastais mājas vīns (arī gards, ne tuvu “el agua espacial”).

nedēļas bargu lietavu, ne tādu, kas pasijā un pāriet, nē, te gāza baltu ūdeni. Otrās nedēļas beigās dažās padomēs izsludināja ārkārtas stāvokli. Mūsmājās ūdens sūknis arī čakli strādāja. Es kā Dūņu rūķītis raku tranšejas gar dobēm. Nu jau paši astūrieši saka, ka esot par traku. Saulīte sadzirdēja, kā leca no mākoņgultas ārā, kā atrāva lietus mākoņu aizkarus, tā uzkarsēja līdz 25-29 grādiem.

Maija mēnesis ir kā prelūdija vasarai, sākas pilsētu, ciemu svētki, dažādi sporta pasākumi, festivāli. Šodien trešajā lielākajā Astūrijas pilsētā Avilesā sākās trīs dienu siera un vīna svētki. Jābrauc lūkot! Pēcpusdienā pēc čakliem dārza darbiem, kad rakts, vests, krauts, atkal rakts, pārvarot slinkumu, jūdzu pelēcīti un devos izlūkos.