Parasts sestdienas rīts, kad pēc divām ļoti noslogotām nedēļām gribēju nedaudz pagulēt. Nja, gribēji gan! Vispirms, kad vēl aiz loga piķa melna nakts ar spožām zvaigžņu podziņām, žēlabaini ņurkstot, zemsegas valstībā ielīda Lakšmi, īpaši nekautrējoties izbrīvēt sev labāko vietiņu. Tad, tik tikko pirmā gaismas strēlīte, manā ausī savu rīta brēcienu - kaut ko starp govs māvienu, ēzeļa ii-aaa un kaķa ņaudienu - iebļāva Nansija. Brēciens tika papildināts ar maigo naga žestu - viegli paķerts mans deguna gals un vilkts uz savu pusi, sak - vai tu mani klausies.

Vakar nelija, kāda laime! Atrotījusi piedurknes, metos dārzā. Pirmo reizi apzināti stādīju rozes. Nē, ne tās no veikalu nāvnieku plauktiem izglābtās, bet apzināti izvēlētās, pasūtītās. Labi ļaudis uz dzimšanas dienu iedāvināja naudu tā kā priekš jaunas kleitas, laikam jau apnicis, ka visās bildes vienos un tajos pašos brunčos. Pat noskatīju kleitu pie brīnišķīgas latviešu mākslinieces, bet...

Šodien bija paredzēta iekšdarbu diena: nopucēt virtuves skapīšus, pielikt jaunos aizkarus, izsūkt paklājus u.c. Aukstumam namiņā un aiz namiņa sienām atkal pievienojās slapjums no gaisa. Kaķēm īdzīga oma, ko nekavējoties izrāda uzspēlējot plaukstiņpolku ar priekšķepām, pa vidu tiek man ar. Viss tā arī notiktu, bet piebrauca pastnieks; nē, ne tas, kurš jau trešo dienu nevar atvest kaķiem barību, šis ir tas labais, kurš vienmēr visu piegādā laikā. Apbalvoju viņu ar Laimas lielkonfekti un sirsnīgu novēlējumu Jaunajā gadā.

Naktī grabēja krusa, ducināja pērkons, varbūt tāpēc nogulēju netipiski ilgi. Droši vien gulētu vēl, ja Nansija savā govsmāviena, ēzeļa zviedziena maigajā balsī neuzsāktu rīta serenādes, papildus ar savu “mazo” ķepiņu veicot mana deguna masāžu. Redz, kaķulis ārā grib. Bet tur lietus kā balta, necaurredzama siena. Tā nu dāma sēž uz slieksnīša un jodelē, pēc brīža pievienojas arī Lakšmi, nu divatā stāsta Dieviņam, kā es viņas abižoju, lietu buru.

- “Irrr rrrīīīts, ceļamies!!” Negribīgi svempjos kājās, retais brīvais rīts, kad tā gribētos pašņākuļot, un ir jau arī iemesls – pagājusī nedēļa bija ļoti intensīva ar visa veida darbiem, piedevām apaukstējos , ieguvu Niagāras ūdenskritumu no acīm un deguna, kas rezultējās deguna blakusdobuma iekaisumā (un tieši tagad alu sakārojās). Kaķēm prieki - ārā saulīte, zāle apžuvusi, var skriet uz nebēdu, un mazais, ātrais ļoti briesmīgais nekur nav manāms. Nu ja, jo kopā ar tēti un mammu jau tuvojas savām mājām Latvijā. Atmiņās no Edgara ģimenes viesošanās paliks, priecēs mani un viesus uzlabota lejas virtuve ar jaunu darba virsmu, skapīšiem, kas tumšo, drūmo telpu padarīja tik gaišu un plašu. Salikšu vēl gaismiņas, iekārtošu un būs mājīgi un jauki.

Vakardien pār mazciemu un lielciemu kā īsta ragana Rumpumpele bija pārgāzies pelēks mākonis. Redzamība nekāda, viss tik’ uz tausti. Rīta daļu veltījām nesteidzīgām brokastīm četru stundu garumā. Tad ap pusdienas laiku nobraucām lejā uz biezās miglas apņemto Cudillero. Tā kā vēlme saskrieties pieri pret pieri ar kādu staigātāju neradās, doma par vīna glāzi un vēl vienu kūciņu likās ļoti pat pieņemama.

Sestdienas rīts sveica ar patīkamu siltumu un spirgtu okeāna gaisu. Tā kā viesi bieži jautā par tirdziņiem, mājražotājiem, esmu cieši apņēmusies izpētīt piedāvājumu mazliet tālāk no namiņa. Pēc nelielas diskusijas izlēmām braukt uz Vegadeo, no šīs pilsētas pirms diviem gadiem Gunta sāka savu ceļu pie manis. Kur vienas nakts vietā palika uz pusmēnesi, un tagad atbrauca uz ilgāku laiku.

Dienu steigā sakrājušies daudz neuzrakstīto stāstu, tā kā tuvojas nozīmīgas enerģētiskās dienas, kad jāpabeidz nepadarītie darbi, tad nu steidzu kādu norunāt nost, lai mazāka pauniņa. Jau labu laiku namiņš sāk pildīt savu otru funkciju, bet par to vairāk, kad būs stāsts par būšanām un nebūšanām. Īsi sakot, brīdi pa brīdim dodu vietu, drošību, telpu, sevi un ēdienu kādam, kam vajag atjaunoties, padomāt. Ne par visiem var rakstīt, bet par Guntu var.

“Tev būs augt un ziedēt te,” noteica Visums un iedēstīja mani Astūrijas zemē. Pat neticami, ka vēl pirms pieciem gadiem nezināju, ka tāda vieta uz pasaules ir. Tagad grūti iedomāties, kā vispār esmu bez šīs zemes dzīvojusi. Rakstu, lai Tevi, kas lasa, aicinātu ciemos.

Vakar lija, ne vienkārši, bet dāsni, kā tikai Astūrijā prot. Šķita, ka katrā pilē apslēpts vismaz spaiņa tilpums. Brrrr. Laiks kartupeļu pankūkām, tās vienmēr silda. Pēcpusdienā pošamies uz Tineo, bija plānā kādu jauku dāmu satikt un Guntai parādīt citu Astūrijas daļu. Ar pilsētām, vietām, cilvēkiem ir tā: patīk uzreiz vai nē, lai cik dotu otru iespēju - nebūs. Tā ir ar Tineo.