Dzīve mazciemā – 143

Līst, līst, vējo, līst

Pagalma zāli drīz ar traktoru varēs pļaut, skaisti izravētās dobes sāk aizaugt ar zaļu zāles paklāju, kaķēm viedoklis, mums ar Guntu arī.

Bet aiz katra mākoņa ir saules maliņa, tā arī mēs, izmantojam laiku, lecam manā pelēcītē, mīļi sauktajā par Silvī (Silver Star) un traucam uz Luarcu.

Luaraca – vēl viena piekrastes pilsētiņa, kas vietām atgādina amfiteātri. Varenās klintis ieskauj vecpilsētu un sargā jūras vārtus. Pilsētai pa vidu tek upe, kuru šķērsot var pa romantiskiem ciku-caku tiltiņiem. Viss tik mazs, smalks, bet tajā pašā laikā spēcīgs, varens. Sezonā gana grūti atrast brīvu vietu mašīnai, bet šodien tas izdodas ātri.

Te, atšķirībā no mana mazciema, ir aizvējš un, kaut tikai 45 kilometru attālumā, nedaudz dzidrākas debesis un nelīst, saulītē pat tīri patīkami. Aizklīstam katra savos ceļos.

Staigāju un ar lielu sirds smaidu vēroju, kā zied gar namu sētām sastādītās bugenvilijas, pie vienas senas, pussabruku;sas ēkas ar dzelteniem, smaržīgiem ziediem zied eņģeļtaure, tāds kārtīgs koks. Un rozes, rozes, rozes… Iespraustas starp akmeņiem, tās zied, neviens ar viņām necakinās.

Esam īsi pirms vakariņu laika, tāpēc pilsētiņā valda rimtums, tik kādi nesteidzīgi tūristi, novēlojušies, saguruši piligrimi, kas meklē naktsmītnes.

Kā katru reizi, kad esmu Luarcā, uzmeklēju loterijas biļešu pārdevēju, tā ir kundze ap piecdesmit, maza auguma un vājredzīga. Viņa saulē, lietū, vējā stāv pie dārgā dārglietu veikala un tirgo loterijas biļetes. Man ir mīkla, kā viņa atšķir naudas zīmes, bet atlikumu no lielākām vienmēr izdod precīzi, tā pat prot rīkoties ar karšu lasītāju (vai kā viņu tur sauc). Tūristi iet garām, tie vairāk piestāj pie jaunās dāmas, kas tirgo loterijas biļetes nelielā kioskā. Pie kundzes piestāj vietējie – aprunājas, nopērk kādu biļeti, es arī, tā man tāda tradīcija. Jūtos te piederīga. Un, kas zina, varbūt būs tā laimīgā, pilnā loze. Ai, kā mums ar namiņu tā noderētu…

Un vēl Luarcā ir īpaši pilsētas sargi – uz ielas saliņas starp puķu dobi (ja tā to var nosaukt) aug brašas palmas.

Diena sliecas uz vakarpusi, mazajā ostā cits pēc cita iepeld (iebrauc?) mazie zvejas kuģīši un sākas drudžaina rosība tos izkraujot. Restorānu saimnieki sasaucas savā starpā, dažs sparīgi žestikulē, tā saprotu, ka “cīnās” par labāko lomu, ko jau pēc dažām stundām liks vakariņu galdā. Te daudz zivju restorānu un ēdienu piedāvājums nedaudz atšķiras no Cudillero, tiek piedāvāts kaut kas no galīsiešu virtuves, piemēram, sautēts astoņkājis ar kartupeļiem, neiztrūkstošās jūras ķemmītes, dažnedažādas citas gliemenes. Jūras velšu cienītāju paradīze.

Iekārdināju? Lieliski, #BraucCiemos un izbaudi to visu, aizvedīšu, parādīšu!

Citi raksti

Beidzās mācības izgāju ārā , tur viss debesjums košās zvaigznēs , tik skaisti , stāvēju muti atvērusi ,žēl, ka tas tik cilvēka acis , telefona acs neķer.Plutons savas spēles spēlē , kādus vārtus aizver , kādus atver . Naktī redzēju sapni , kas aizvija siltās patīkamās sajūtās . No rīta, FB atmiņās , izleca šis …

Dzīve mazciemā – 143 Read More »

Citādāki Saulgrieži. Šovakar alberģis pilns, esmu noskrējusies ar slapju muguru. Spānijas vasara dara savu, vēl nav pat pusdienlaiks, kad brīvas palikušas vien pāris istabiņas.

06.10.2020. Dabas un cilvēku vētras.

Pēc vētrām vienmēr ir saule, tā saka. Šis pilnmēness nesa varen’ spēcīgu vētru, kura kopā ar negaisu plosījās ne tikai aiz loga, bet arī cilvēku prātos, uzvedībā.

14.04.2021. Sargeņģeļi

Šai dzīvē, pat tad, kad šķiet, ka esam vieni, tā nav. Ar mums ir mūsu sargeņģeļi, dažreiz viņus redzam kā līdzcilvēkus, dažreiz tikai jūtam tādu maigāku vai spēcīgāku spērienu pa attiecīgo vietu. Man ar to, kurš ikdienā mani pieskata, šad tad ir nopietnas pārrunas, un, ja jūtu, ka par daudz sāk pukstēt, aizsūtu aprunāties ar Lilijas sargeņģeli, kurš visticamāk staigā apkārt ne tikai ar folija cepurīti, bet pa tiešo pieslēgts baldriāna sistēmai.