Maija beigās kalnu pilsētiņās, ciematos sāk svinēt viduslaiku svētkus. Uz pāris esmu bijusi, pārsvarā - nopūta. Bet daži tiešām jauki: interesanti izstrādājumi, gardi sieri, no viena pat pīts groziņš atceļoja. Nu, jā, esmu laikam Latvijas tirdziņu atmosfēras, piedāvāto preču daudzveidības izlutināta. Bet, ja nelīst, ja brīvdiena, ja vieta, kur nekad neesmu bijusi, degviela mašīnā ir – braucu. Pirmais pārsteigums - mana navigācijas sistēma atteicās ar mani runāt.

Šejieniešiem ļoti patīk svinēt svētkus – ja kalendārā kādu pietrūkst, viņi izdomā jaunus. Tā radušies “Aroz con leche” (rīsu putras) svētki – konkurss, kur sabrauc liels daudzums tautas nogaršot n-to vārītāju veikto un nobalsot par gardāko. Pašu nominantu vaigi plīst no lepnuma, un katrā ēdienkartē lieliem burtiem būs ierakstīts – tāda un šāda gada nominants konkursā par gardāko rīsu putru, un, ja tiks pie kādas balvas, krodziņa sienu rotās milzu plakāts un īpaša atzīme pie ēdienkartes. Astūrieši ļoti lepojas ar to, kas viņiem ir, ar to, ko daba veido. Nu kaut vai, piemēram, Picos de Europa – ņem un nosauc tā vienu kalnu masīvu, un iestāsti, ka ir vēl augstāki kalni. Pamēģini to astūrietim pateikt – viņš paraustīs plecus: nu un, toties nosaukuma tāda nav.

Katrs viesis, kurš ienāk namiņā, ir mīļi gaidīts, katrs tiek uzņemts ar visu to mīlestību, gādību, ziņkāri, ko Dieviņš man devis. Jau iepriekš izdibinu, kas kuram garšo, ko grib nobaudīt, ko grib redzēt, sajust, pie kuriem putniem pieder: rīta putni, vakara putni vai čoknutije ptjički. Daru, kā protu, lai brīvdienas būtu lieliskas, lai atpūstos gan ķermenis, gan prāts, gan emocijas. Bet šodien… šodien plūda laimes asaras pār vaigiem – atbrauca ļoti, ļoti, ļoti gaidīti un ilgoti savējie. Manas „Uguns saimes” pati sirds – Vizma ar Jāni.

Tiešām, atpūtas diena – vismaz tā bija domāts. Kur mēs tos 15 000 soļus salasījām, kas to, lai zina 😉. Lēnās, mierīgās brokastis ar kārtējo n-to sieru degustēšanu (viņi ir iemīlināti Astūrijas sieros), tad ceļojums uz austeru degustēšanu. Un negaidīti tikām pie barības sirdij, emocijām, dvēselei – 15. augusts, Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas diena. To svin arī Astūrijā, vēl jo vairāk – te ir Dievmātes zeme.

Tas brīdis, kad noej lejā vārīt kafiju un saproti, ka kanniņā ūdens jāielej tikai priekš manas tasītes. Lakšmi skraida apkārt un kāri lūkojas, vai tad neviens glaudītājs nenāks. Jau parīt atkal namiņš rībēs smieklos, šņāks kafijas kannas, uz šķīvjiem kārtosies siers, jamons, manas pēdas dipinās ašos soļos, kārtojot ceļa somas, peldēšanās piederumus, gaisā virmos dažādas smaržas un garšas. Bet šodiena pieder pārdomām, sajūtu salikšanai pa plauktiņiem pēc Vizmas un Jāņa ciemošanās.

Nav nosaukuma pārdomām. Smeldzīgi. Vakar vakarā (tas man tāds pusstundas rituāls pirms aizmigšanas) pabeidzu skatīties Yellowstone 5. sezonu. Tik smaga pēcgarša. Filma laba, aktieri labi, daba fantastiska, bet tik skarbi. Pat ne tas, ka 7 paaudzēs kopto, loloto, ar asinīm aizsargāto rančo – savu dzīvesveidu, lai saglābtu dabu – bija jāatdod indiāņu kopienai. Smagi bija skatīties, kā šīs kopienas ļaudis uzvedās – demolēt, lauzt, plēst. Neko nelikt vietā, tikai postīt. Tik ļoti sasaucas ar šodienu, kur lauksaimniekiem, mazajiem ražotājiem, ar zobiem un nagiem jāplēšas par iespēju dzīvot tur, kur dzīvojuši viņu senči, darīt to, pēc kā sirds tiecas.

Pār kalniem, apāvusi ledus kurpes un uzmetusi krusas sagšu uz pleciem, nāk ziema. Kur tā elpu uzpūš, tur leduspuķes rotājas; kam ar roku pieskaras, to ievada atpūtā. Pagājušajā naktī tā gāja garām namiņam. Nedēļu ilgušās lietusgāzes nomainīja krusa — tā rībēja, dārdēja pret palodzēm, mašīnas jumtu, sitās pret stikliem, draudot tos izsist. Skurstenī gaudoja vējš, grabēja durvis, un pie ārsienas piestiprinātais puķpods mācījās lidot. Tikai svečturis ar ielikto sveci senču piemiņai palika savā vietā.

Ir dienas, kas dod spārnus. Jau kādu mēnesi ar astīti reizi nedēļā dodos uz divus kilometrus attālo veco skolu, kur iemitinājušās “Svētās Sievas” jeb – kā viņas sauc – Santa Anas kapellas sargātāju asociācija. Vecā skola ir ļoti līdzīga mūsu latviešu vecajām skolas ēkām: gara vienstāva ēka, sadalīta divās lielās telpās. Agrāk tur bija divas klases – viena mazākajiem bērniem, otra lielākajiem. Tagad vienā telpā ir neliela bibliotēka un vakaros notiek zumbas un deju nodarbības, bet otrā pašas matronas iekārtojušās pie diviem gariem galdiem.

Datora niķi, migrēnas dejas galvā un Lakšmi izaicinājums...

Vakar manā lielciemā iededza svētku ugunis. Tas bija tik skaisti, kā parasti – pasākumu ievadīja dūdu skaņas, tad deju solī laidās dejotāji. Apkārtējie, arī es, viegli līgojās dejas ritmos un skaļi aplaudējām. Tik daudz cilvēku! Mazajās ieliņās nebija, kur adatai nokrist. Karstvīna vietā te dzer saldo sidru vai šokolādi. Ja pavisam godīgi, mazliet pietrūka kanēļa un krustnagliņu smaržas. Piparkūkas te aizstāj ar čurrosiem – tie gan bija gardi.