Jau pāris mēnešus namiņa miers ir manāmi traucēts. Tālie kaimiņi ieviesuši jaunu kaķi, tāds balts ar melniem pleķiem, uz ģīmja ar. Nu Hitlers, kas Hitlers. Un uzvedība līdzīga. Kādā dienā abas manas dāmas, skaļi raudādamas, ieskrēja virtuvē un metās kaut ko stāstīt. Netipiska uzvedība. Samīļoju abas un vedināju rādīt, kas tad noticis.

Ir stundas, dienas, nedēļas, kad jāņem sevi aiz čupra, jāliek rāmjos un jādara. Stingri pēc grafika - melns, balts, iesākts- pabeigts. Pāris stundas pastrādā, izmet līkumu pa dārzu, iedzer tēju uz terases, aizver acis, atpūties, un atkal pie darba. Šīs būs trakas divas nedēļas, kur jau tā noslogotajam darba grafikam klāt pienāks juristes/dokumentu diena, jāraksta pamatojumu (pretenziju) vēstule i pašvaldības iestādei, i mājas saimniekam, jāsakārto vēl daži juridiskie jautājumi, jāsagaida meistari, kas ievilks ātrgaitas internetu, .....

Pamodos, aizmigu, pamodos... neomā ar vēlmi kādam iekost. Kaķes aizbēga, palika tik sviestmaize. Laaabi. Līst! Tas labi, jo šodiena visa pie Skorpionu kartēm, dzīvs Plutons pa māju drasēs. Noķēru mirkli, kad negāza, bruņojusies ar abām ķemmēm, kaimiņiem par prieku gūstīju Nansiju, lai izķemmētu. Kāpēc divas ķemmes?

Kura ir laimīga? Pareizi, es! Ziniet, dzīves līkloči var ievest tādā dziļā un smaržīgā vietā, kur i gaismiņu neredzi. Var būt dienas, kad smags ķieģelis pie deguna piesiets. Ir jau visādi, vairāk gan to brīžu, kad sirds kā taurenītis lido, pogo kā lakstīgala, zied kā labi kopta roze.

Ilgi domāju – publicēt šo stāstu vai nē. Pirms dažām dienām ieliku ierakstu Fb par namiņu, vietu, kur atpūsties, smelties spēku, doties dabā, un kāda paziņa uzrakstīja: “Tagad tevi redz tik daudzi, tu vairs nedrīksti rakstīt par grūtībām. Cilvēkiem savu problēmu pietiek, ja gribi, lai pie tevis brauc, jārāda vieglums.” Vēl kāda paziņa kādā no sarunām izmeta, ka nevienam nav jāpiepilda otra sapņi. Viņām ir taisnība. Katrs mēs esam atbildīgi par savu dzīvi, izvēlēm un izvēļu sekām, un taisnība ir arī tā, ka cilvēki meklē viegluma “tableti”, etalonu. Neslēpšu, man ļoti gribētos būt šim viegluma etalonam, ar savu piemēru parādīt, ka neviens sapnis nav par lielu, neviens mērķis, ja patiesi tavs, nav nesasniedzams, bet Visumam ir laba humora izjūta, un es jums pirms septiņiem gadiem apsolīju realitāti, bez izskaistinājuma. Kamēr pārdomāju, publicēt vai nē, sākās notikumi, kuru izpratnei nepieciešams šis ieraksts.

Kopš pagājušās ceturtdienas gaidu kurjeru, kuram jāatved sveču iepakojamais materiāls. Ceturtdienas vakarā atnāk ziņa, ka kurjers bijis, bet es neesot bijusi mājās. Rakstu pieklājīgu, bet niknu ziņu, ka biju mājās, gaidīju, bet kurjera nebija. Pusnaktī atnāk ziņa: “Atvainojiet, kļūda, risināsim.” Piektdien klusums, vakarā atnāk ziņa, ka nepilnīga adrese, šoferis nav varējis atrast. Man ir jūtas, rakstu, ka ir pievienota lokācija. Pirmdien saņemu ziņu, ka atkal atvainojas, meklēs risinājumus. Vakarā zvana kurjers, vai ta es esot Iveta, vai ta es esot mājās.

Šorīt abas dāmas sastrīdējās, uzrīkoja boksinga maču uz blakus spilvena. Nansija ir cīrulis, ar pirmo gaismiņu vajag ārā, bet reti, kad modina mani, gaida, kad sakustēšos, tad gan klāt un dīcošā balsī vedina celties. Lakšmi ir pūce vai, vēl pareizāk sakot, visdiengulis. Tā nu Nansija nāca mani motivēt uz celšanos un iztraucēja guļošo madāmu, šņāciens, spļāviens, cirties ar ķepu un, dusmīgi bubinot, visdiengulis palīda zemsegas valstībā. Tikmēr Nansija, apsēdusies ķengura pozā, ar nevainīgu sejas izteiksmi ar ķepu turpināja taustīt ņurdošo kamolu zemsegas valstībā. Mīļā miera labad paņēmu padusē ņurdošo visdienguli, piecēlos, atvēru dārza durvis, lai nemiera gars var doties izskaidroties ar žagatām, kamēr mēs ar Lakšmi atpakaļ gultiņā. Sestdiena, mirklis tikai sev godam nopelnīts.

Pamodos un sāku meklēt attaisnojumus, kāpēc šodien nekur nebraukt. Ar sirdi, ķermeni saprotu, ka jāizraujas no mājas darbiem, bet prāts nebalsī auro par nepadarītajiem darbiem. Savācos un braucu. Galamērķis – Candas. Neliela pilsētiņa pusstundas braucienā no namiņa, kur tiek svinēti Pirmās Komūnijas svētki. Šeit pieņemts, ka gājienam paredzētās ielas tiek greznotas ar ziedu paklājiem, ko kārto agri no rīta. Šejienes tirdziņi un svētki uz LV fona izskatās pabāli, tas jau pieredzēts. Mēs esam ļoti izlutinājušies, tik ļoti, ka atradīsim, kur piesieties pat pie visskaistākā darba. Te viss vienkārši -paņēmi zāles kušķīti, ieliki trīs margrietiņas, pats lepns, pārējie apbrīno. Neviens neiespringst, dara visu ar prieku, pēc tam ar prieku svin.

No rīta paskatos plānotāja un rakstu saimniekam ar lūgumu neieplānot mājas apsekotājus līdz 02.06., jo visas dienas jau sarakstītas ar darbiem. Atnāk ziņa “labi”. Vēl pēc pāris dienām atnāk ziņa, ka rīt, tas ir, 31.05., būs abi kontrolētāji klāt. Ievelku elpu, pastāvu plankā, lai “nolaistu tvaiku” un vēlmi uzrakstīt visu, ko par viņu domāju. Un domāju es daudz un krāšņi, te pat vairs nav teiciens “man ir jūtas”, te prasās pēc lielās enerģētiskās pannas. Kamēr pārgrupēju darbus, atnāk ziņas no jaukas Latvijas piligrimes, ka labprāt šo nakti pavadītu namiņā un, ja vēl vakariņas, tad pavisam labi. Ievelku elpu...

Agrs, brīdis starp tumsu un gaismu. Līdz ar pirmo saules staru Nansija izstaipa ķepas, nožāvājas un izteiksmīgi paskatās acīs. Man jāsaprot, ka viņas domas pievērstas sulīgajam gaļas gabaliņam, kas atlikts brokastīm. Nē, ne man, tas kaķu dāmām. Starp citu, jābrauc uz veikalu, šonedēļ akcija - par vienu kg gulašgabaliņu gaļas dāvanā tiek pudele sarkanvīna.