Dzīve mazciemā – 104

Namiņa rīta stāsti – 17

Kura ir laimīga? Pareizi, es!

Ziniet, dzīves līkloči var ievest tādā dziļā un smaržīgā vietā, kur i gaismiņu neredzi. Var būt dienas, kad smags ķieģelis pie deguna piesiets. Ir jau visādi, vairāk gan to brīžu, kad sirds kā taurenītis lido, pogo kā lakstīgala, zied kā labi kopta roze.

Un tomēr, kad ir tie “phe” brīži, Visums paver debesjuma durteles un saka:

“Nu, Ivet, redzu, esi daudz darījusi, esi augusi, saņem dāvanu! Un otru bonusā.”

Ilgi gaidītā siltumnīca ir klāt, tagad jāsūta Visumam jauna ziņa, lai sūta palīgu salikt. Pamatiem bedri izrakšu, akmeņus ar varu salikt, pat cementu ielietu, bet tā salikšana.

Un tad vēl Guntiņas gādātā kārumu paciņa ar klāt. Skatos uz “Kāruma” sieriņiem un siekala tek, žēl pat ēst (rītu nesagaidīs :D), un Jāņi ar tiks, vēlākais rīt, nosvinēti.

Paldies, manas čaukstenes, bez jums cikādes dziesmas tā neskanētu.

Un… man būs rabarberu rausis! Esmu atvērta gardām receptēm.

Citi raksti

Dzīve mazciemā – 41

10.06.2021. Kalnā

Ar vēl ciet acīm sajūtu agrās rīta saules siltos starus, kaķi arī kaifo, abas izstiepušās visā garumā abpus maniem sāniem. Lakšmi kā mazs, pūkains lācēns pagriezusi punci saules stariem, atgāzusi galvu guļ uz smaida, Nansija guļ cieši blakus un maļ dzirnavas. Abas noskaņotas uz garšīgu rīta miegu, varētu to izmantot, jo arī man rīta miegs tas garšīgākais, bet nejaukais dūrējs, žņaudzējs ir klāt.
Hospitalero – 4. daļa
Pirmā nakts priekšnieces lomā. Teikšu kā ir - savādi trauksmaini. Vakara apgaita, durvju aizslēgšana, slēģu pārbaudīšana, brokastu sarūpēšana agrajiem gājējiem. Ir jau tuvu pusnaktij, kad uz deguna iegāžos gultā.
Dzīve mazciemā – 50

31.10.2021. Kam Helo Vīns, man - Helo Kaķis

Vakar, pareizāk sakot, šorīt agri no rīta, pēc dobes rakšanas, daudzu citu mazo darbiņu apdarīšanas , labi sadzērusies salvijas tēju, iekritu gultā puskomas stāvoklī. Nezinu, cik ilgi vai neilgi gulēju, bet, kad izdzertais tējas daudzums rosināja uz pamošanos, aiz loga vēl bija tumsa, tik pie pašas pamalītes tāda knapi samanāma gaismas strēlīte.

Pavērusi pusi no vienas acs, mēģinot noturēt miegaino ķermeni līdzsvarā, klunkurēju pāri istabai uz laimes un viegluma telpu. Kaut kur pusceļā starp gultu un lielo krēslu kaut kas silts, mīksts, izjūkošs patrāpījās zem pēdas un apķēra potīti. Mana sirds pamira, atmodos zibenīgi līdz ar sulīgu bļāvienu.

Dzīve mazciemā – 61

11.01.2022. Atā, rūķi!

Katrai pasakai, pat Ziemassvētku, pienāk beigas. Tā beidzas, lai sāktos jauna, un es ticu, nē, es zinu, ka būs. Mani rūķi piekrāmētām somām, ne bez mazas adrenalīna devas, devušies atceļā uz Latviju, es – atpakaļ savos darbos. Rīt būs jauna diena, mēs atkal ar mincēm un namiņu četratā, ai, nē, piecatā, jo Nansijas aste joprojām dzīvo savu dzīvi, rūpēsimies viena par otru, bursim pasakas, rušināsim dārzu. Rīt būs neierasts rīts bez kopīgas kafijošanas un filozofiskām apcerēm, tomēr ikkatrs mājas, dārza stūrītis saglabās atmiņu par traki gardajiem smiekliem, kas lika smaidīt arī garām ejošajiem kaimiņiem, ceļiniekiem. Mana mazciema iedzīvotāji ir pārliecināti, ka Latvijā dzimst, dzīvo traki enerģiskas, bezgala talantīgas un jautras sievietes. Un tas ir tik garšīgi, tik garšīgi!