Dzīve mazciemā – 104

Namiņa rīta stāsti – 17

Kura ir laimīga? Pareizi, es!

Ziniet, dzīves līkloči var ievest tādā dziļā un smaržīgā vietā, kur i gaismiņu neredzi. Var būt dienas, kad smags ķieģelis pie deguna piesiets. Ir jau visādi, vairāk gan to brīžu, kad sirds kā taurenītis lido, pogo kā lakstīgala, zied kā labi kopta roze.

Un tomēr, kad ir tie “phe” brīži, Visums paver debesjuma durteles un saka:

“Nu, Ivet, redzu, esi daudz darījusi, esi augusi, saņem dāvanu! Un otru bonusā.”

Ilgi gaidītā siltumnīca ir klāt, tagad jāsūta Visumam jauna ziņa, lai sūta palīgu salikt. Pamatiem bedri izrakšu, akmeņus ar varu salikt, pat cementu ielietu, bet tā salikšana.

Un tad vēl Guntiņas gādātā kārumu paciņa ar klāt. Skatos uz “Kāruma” sieriņiem un siekala tek, žēl pat ēst (rītu nesagaidīs :D), un Jāņi ar tiks, vēlākais rīt, nosvinēti.

Paldies, manas čaukstenes, bez jums cikādes dziesmas tā neskanētu.

Un… man būs rabarberu rausis! Esmu atvērta gardām receptēm.

Citi raksti

Dzīve mazciemā – 9

15.06.2020. Logs uz pasauli.

Veltījums tiem, kam grūti.

Jā, tā var gadīties, ka Tevī kaut kas jūk un brūk. Jā, tā var gadīties, ka tas, kas kādreiz šķita svarīgs, nu palicis lieks. Tas nav pasaules gals, dod sev laiku ieraudzīt, ka tur aiz loga ir daudz jaunu iespēju, iespaidu, izdevību.
Ceļā uz Sapni – 2

Diena sākas ar adaptēšanos spāņu ceļu satiksmes īpatnībās:

  1. luksoforos nav dzeltenās gaismas. Actiņa ir, gaismiņas - nav;
  2. spāņi sevi neapgrūtina ar pagriezienu rādīšanu;
  3. apļos (vidū) ir luksofori, dažos pat četri!!!

Braucam tālāk uz ziemeļiem, augstāk kalnos, paredzēti ap 320 km, mērķis - tikšanās ar Huanu Izspiedēju (iesauku dabūja pateicoties savai gaudošanai par naudas tēmu un acīm redzamo vēlmi izkāst vai uzmest).

Camino – Diena 4-5
No rīta Laila mani pamodina tikai ar otro piegājienu. Alberģis pilns, ap 150 cilvēkiem, jau no vakara skaidrs, ka klusuma pēc 22.00 (kā paredz noteikumi) nebūs. Nu, neko, iebāžu ausīs aizbāžņus, galvu zem lakata un mēģinu aizmigt.
Dzīve mazciemā – 61

11.01.2022. Atā, rūķi!

Katrai pasakai, pat Ziemassvētku, pienāk beigas. Tā beidzas, lai sāktos jauna, un es ticu, nē, es zinu, ka būs. Mani rūķi piekrāmētām somām, ne bez mazas adrenalīna devas, devušies atceļā uz Latviju, es – atpakaļ savos darbos. Rīt būs jauna diena, mēs atkal ar mincēm un namiņu četratā, ai, nē, piecatā, jo Nansijas aste joprojām dzīvo savu dzīvi, rūpēsimies viena par otru, bursim pasakas, rušināsim dārzu. Rīt būs neierasts rīts bez kopīgas kafijošanas un filozofiskām apcerēm, tomēr ikkatrs mājas, dārza stūrītis saglabās atmiņu par traki gardajiem smiekliem, kas lika smaidīt arī garām ejošajiem kaimiņiem, ceļiniekiem. Mana mazciema iedzīvotāji ir pārliecināti, ka Latvijā dzimst, dzīvo traki enerģiskas, bezgala talantīgas un jautras sievietes. Un tas ir tik garšīgi, tik garšīgi!