Lūzuma punkts, turpinājums

No rīta paskatos plānotāja un rakstu saimniekam ar lūgumu neieplānot mājas apsekotājus līdz 02.06., jo visas dienas jau sarakstītas ar darbiem. Atnāk ziņa “labi”. Vēl pēc pāris dienām atnāk ziņa, ka rīt, tas ir, 31.05., būs abi kontrolētāji klāt. Ievelku elpu, pastāvu plankā, lai “nolaistu tvaiku” un vēlmi uzrakstīt visu, ko par viņu domāju. Un domāju es daudz un krāšņi, te pat vairs nav teiciens “man ir jūtas”, te prasās pēc lielās enerģētiskās pannas.

Kamēr pārgrupēju darbus, atnāk ziņas no jaukas Latvijas piligrimes, ka labprāt šo nakti pavadītu namiņā un, ja vēl vakariņas, tad pavisam labi. Ievelku elpu, piepūšu vaigus un dodos gatavot piligrimei istabiņu, tapināt vakariņas, pļaut zāli pagalmā un vēl 100 un 1 darbu, lai godam sagaidītu kontrolētājus. Kamēr skraidu ar slotu, pavārnīcu, piligrime ir klāt – stāv man pie vārtiņiem gaišmatains elfiņš ar lielām, sapņainām bērna acīm. Nogurusi, badaina tiek sačubināta, pabarota un palaista launadzīti pagulēt. Vakarā braucam saulrietu skatīties uz klintsradzes, man tik ļoti vajag mirkli darīt neko, domāt neko, ka no sirds esmu pateicīga Visumam par piligrima sūtīšanu, pretējā gadījumā, zinot sevi, kā apsvilusi skrietu pa māju krāmējot, beržot, tīrot, ravējot u.t.t.

Jau esot mašīnā, atnāk ziņa no juristes, ka arī bankas pārbaude būs rīt, pašā vakarā. Kur ir, tur rodas, atliek cerēt, ka vēl neieradīsies kurjers ar siltumnīcu, Adamo meistari vilkt internetu un jauno durvju meistars. Šīs ir lietas, ko ietekmēt vairs nevaru.

Pusnakts pagājusi, man uz lapiņas rakstot vārdus, teikumus spāņu valodā gan par kanalizāciju, gan par tekošajiem griestiem, manu pieņēmumu, ka vainīgā ir plaisa fasādes sienā, gan par jumta notekcaurulēm un visu citu pārējo. Lieki teikt, ka nakts pilnīgi negulēta.

No rīta ašais atvadu apskāviens elfiņam, kas aiziet savu piedzīvojumu/izdzīvojumu Ceļu. Tagad galvenais aši savākt istabu, saklāt gultu un ķerties pie manas daļas paklāju izsūkšanas. Tie, kuriem ir garspalvainie kaķi, mani sapratīs. Pie kam Lakšmi ir kā uzburta uz tikko izsūktu paklāju, uzreiz metās guļus uz sāna un šļūca pa paklāju, atstājot aiz sevis baltpelēku pūku mākoni. Jāsaka, ka es brīnos, kur viņai tas kažoks tik ātri ataug – ķemmēju ik pārdienu, bet vienalga tā pūka ir un ir.

Abas madāmas bez protestu uzklausīšanas tika izraidītas pagalmā, kur, pēcpuses atstutējušas pret krēsliem, sāk dziedāt protesta dziesmas – kā tā, tu augšā, bet mums brokastis nav iedotas. Viņas man jauki atspēlējās – tikko iztīrīta kastīte, tā viena ielec, kārpās, kārpās un atstāj ļoti aromātisku dāvanu, skrienu, iztīru, jo noteiktais apmeklējuma laiks tuvojas. Tikko no jauna piepildu kastīti ar skaidām, tā otra iekšā, atstājot savu dāvanu, tajā brīdī zvans pie durvīm. Tik vien paspēju, kā aši kasti hortenziju krūmā ielikt, un, uzlikusi visburvīgāko smaidu, veru vaļā durvis – patīkama izskata kungs stādās priekšā, esot Frana sūtītais novērtētājs Luis, viņa kolēģis Diego drīz arī būšot. Vedinu kungu iekšā un pieklājības pēc apjautājos, varbūt kafiju vēlas.

“O, jā, tas būtu lieliski.”

Fūuu, kafiju dzer, cerība, ka nav cilvēkēdājs. Jāsaka, ka pirmais no visiem sūtītajiem, kurš jau sākuma attieksmē, sarunā liek saprast, ka esošo tēmu pārzina. Kamēr dzeram kafiju, Luis pastāsta, ka naktī Djego ģimenē notikusi nelaime, aizgājis tuvs cilvēks, tāpēc kavē, bet noteikti būs. Tā kā Luis runā angliski, varu nesatraukties, ka lapa ar sarakstītajiem teikumiem spāņu valodā palikusi kaut kur augšā uz galda.

Vārds pa vārdam sākam apspriest sāpīgās tēmas, tieku iztaujāta par mitrumu mājā, par to, kā te jūtos, par līguma niansēm. Izrādās, ka Luis pats ir no Cudillero, kaut šobrīd dzīvo citur, labi pārzina manu mazciemu, iedzīvotājus un visus gāganu karus, arī tos, kas starp Štirlicu ģimeni un manas mājas saimniekiem. Uzzinājis, ka šobrīd esam iestrēguši pie kadastra numura neesamības “otrajai mājai”, Luis atbild, ka tā vispār neesot problēma. Es palieku ar muti vaļā. Ievilkusi elpu, sāku stāstīt visu garo stāstu i par to, kā trešā mājas daļa bija pierakstīta ne te, ciematā, bet pilsētā uz neesošas ielas, par to, kā apkures katls otrajai mājas daļai savienots ar pirmo, bet elektrība trešajai mājas daļai ar otro, ka, kamēr tas nav sakārtots, atdalīts, pie licences netieku.

“Nav problēmu, sakārtosim,” nokožot “Maiguma” zefīra galu, nosaka Luis. Un, kad viņš pajautā, vai visas jumta notekas ir tik tizli saliktas, norādot uz to, kas dārza terasē uzlikta uz flīzēm tā, ka lietus laikā, viss plūstošais ūdens tek iekšā kontrolakā (tajā pašā, ko ziemā visas naktis sūknēju ārā), appludinot arī pieeju durvīm. Atbildu, ka jā, un izstāstu ziemas piedzīvojumus. Luis klausās un jautā, vai mājas saimnieks to zina, saku, ka jā, sūtīju gan video, gan rakstīju, ka jau gadu neliekas ne zinis. Viņš papurina galvu – “tas nav pareizi”.

Jūtu, ka asaras sāk acīs kāpt, un, baidoties no tā, ka, jūtot, ka ir kāds zinošāks, saprotošāks, metīšos ap kaklu, solot mīlēt mūžīgi, lai tik sakārto visas šausmu lietas, ar kurām galā netieku, vedinu izstaigāt dārzu. Tajā brīdī atskan durvju zvans, ir atbrauci Djego, arī jauks kungs savās manierēs, valodā. Izsaku līdzjūtību, un, kamēr viņi abi iegrimst mājas plānu izpētē, man ir mirklis, lai savāktos.

Ir tāds viegls šoks, sevi vērojot, nebiju domājusi, ka esmu tik ļoti pārgurusi un iztukšota saistībā ar visu šo. Redzot, kā abi tausta mājas sienu, apšuvumu, pēta fasādi, virina logus, manī mostas cerība, ka nu beidzot tiešām ir atsūtīti meistari, kas kaut ko saprot, un nu jau man ir vienalga, ka tie ir mājas tehniskā stāvokļa inspicētāji, ka viņu vērtējums par tehnisko stāvokli var būt ļoti neglaimojošs, rādu visu, kā ir.

Trauksme manī ir tik liela, ka rakstu saviem orākuliem:

“Dāmas, ja viņš ir brīvs, es viņu ņemu. Viņš saprot, ka ūdens lietus laikā nāk caur plaisu sienā, ka tā nav maģija (kā iepriekšējais meistars teica).”

Atbilde nav ilgi jāgaida – abas gandrīz vienlaicīgi: bildi studijā, mēs gribam to brīnumu redzēt.

Fūuu, zibens novadītāji nostrādāja, stresu izreaģēju.

Tālākās stundas pagāja, soli pa solim izstaigājot visas trīs mājas daļas, rūpīgi fiksējot katru nepilnību. Te varētu romānu sarakstīt par abu sejas izteiksmēm, kad rādīju kanalizācijas sistēmu ačgārnumu, neviltotās sajūsmas acīs, kad ieraudzīja manas guļamistabas griestus un sienas, sulīgos smieklus, kad skatījās uz Štirlicu garāžas durvīm (tie, kas bijuši pie manis, sapratīs).

Dzerot kafiju, saliekot tālākos darbības soļus, abi solīja, ka pēc iespējas ātrāk sarakstīs atskaiti, runās ar saimnieku par kanalizācijas sistēmas sakārtošanu – pievienošanu kopējai sistēmai.

Neiztika jau arī bez kurioziem – Nansija, ieraugot pagalmā svešiniekus, raķetes ātrumā nesās iekšā mājā, gandrīz no kājām nogāžot Djego, kurš tajā brīdī kāpa uz ķebļa, lai piekļūtu nestrādājošajai ventilācija šahtai.

Atcerējos līdzīgu situāciju, kad pirms diviem gadiem ziemā Lilija bija atvedusi divus krāsniņas meistarus, tos pašus, kas skursteņa garumu mērīja ne telpas augstumā, bet platumā. Tas bija tā: apskatījuši lejas istabu, kur bija domāts likt krāsniņu, gājām uz otro stāvu skatīties, kur tad būs grieztos caurums jāizurbj, abi meistari pa priekšu, Lilija aiz viņiem, es – pēdējā. Abi meistari vidēja auguma – mazāki par mani. Kāpjot pa trepēm, esot uz pēdējā pakāpiena, redzu, kā brīdī, kad abi speciālisti grasās iet iekšā guļamistabā, Nansija, kas gulēja uz gultas, panikā gatavojas lēcienam. Ir skaidrs, ka, panikā lidojot kā raķete pār meistaru galvām, var savainot viņus un Liliju, rauju Liliju pie rokas un, nez kāpēc, tā vietā, lai pateiktu “prigņis”, nosaucu “ložis”. Tālākais notika vienā mirklī. Lilija krīt gar zemi, aiz kājas paraujot jaunāko meistaru ar saucienu “s kem”, Nansija lido gar pirmā meistara galvu, atsitās pret mani, lec uz grāmatu plauktu, tad skapjaugšu. Grāmatas krīt ar blīkšķi, Lilija ar jaunāko vīrieti guļ uz grīdas, vecākais kungs izskatās manāmi apjucis, ierodas Lakšmi, skaļi ņurkšķot, pieprasot uzmanību, Nansija lūr no skapjaugšas.

Šoreiz nekas tāds nenotika, viss mierīgi, tik Djego nedaudz nošūpojās.

Vēl brīdi patērzējuši, izpratinājuši mani, kā es te nokļuvu, abi, sirsnīgi atsveicinoties, devās projām.

Pēc dažām stundām ieradās bankas pārstāve, atkal kafija, mājas izstaigāšana, dārza inspekcija, solījums pāris nedēļu laikā sarakstīt vērtējumu, un namiņā iestājas klusums.

Tik pa māju esmu nostaigājusi vairāk nekā 6000 soļus, sasprindzinājumu sāk atlaist.

Vakarā aizsūtu Djego ziņu ar manas juristes kontakttālruni ar lūgumu sazināties. Pēc brīža atnāk atbilde ar pieklājīgas formas pateicību par uzņemšanu, sadarbību. Un solījumu pēc iespējas ātrāk visu sakārtot, lai es varētu realizēt savus sapņus, ne dzīvot murgā. Ļoti gribas cerēt, ka tā arī būs.

Bet mani orākuli, manas čaukstenes nepacietīgi dīdās – nu, kas ir, kā ir. Pilnīgi redzu, kā viņas, apbruņojušās ar virtuālajām popkorna turzām, gaida romantisko trilleri ar fantāzijas elementiem.

Nu ir pagājušas divas nedēļas. Pagaidām klusums no visiem. Gaidīsim. Jebkurā gadījumā – es esmu izdarījusi visu, ko vien varēju, un pat to, ko nevarēju. Kā Visums lems, tā būs.

Dārzā sāk ziedēt mans lepnums – lilijas. Pavisam drīz sprāgs vaļā “Planet” grupas pārstāvju milzu ziedi. Lilijkoki pārauguši mani.

Dārzs, kaut aizaudzis, neizravēts, mazliet dīvains, tā ir mana atveldze…