Dzīve mazciemā – 102

Namiņa rīta stāsti – 15

Ir stundas, dienas, nedēļas, kad jāņem sevi aiz čupra, jāliek rāmjos un jādara. Stingri pēc grafika – melns, balts, iesākts- pabeigts. Pāris stundas pastrādā, izmet līkumu pa dārzu, iedzer tēju uz terases, aizver acis, atpūties, un atkal pie darba.

Šīs būs trakas divas nedēļas, kur jau tā noslogotajam darba grafikam klāt pienāks juristes/dokumentu diena, jāraksta pamatojumu (pretenziju) vēstule i pašvaldības iestādei, i mājas saimniekam, jāsakārto vēl daži juridiskie jautājumi, jāsagaida meistari, kas ievilks ātrgaitas internetu (klusa cerība vairs nemaksāt 110 eiro mēnesī), jānovienojas par tikšanās laiku ar saimnieka sūtītajiem mājas tehniskā stāvokļa noteicējiem, jāsagaida lielā mega krava no LV – siltumnīca. Ar visu pārvešanu daudz, daudz lētāk kā te uz vietas pirkt. Tagad tik galvas sāpe par iecementēšanu, uzsliešanu. Bet to soli pa solim. Pāri visam 9 Zoom, dažas individuālās konsultācijas.

Balts, melns, iesākts – pabeigts. Ir labi rutīnā krāsas ieraudzīt, manas peonijas un pelargonijas žilbina. Vēl krūmiņi maziņi, ceru uz krietnu ziedēšanu nākamgad.

Pirmās peonijas noziedējušas, pastāvēju pie katra krūma, pateicos un noteicu:

“Atpūties, tiksimies nākamajā pavasarī.”

Nopļautajā mauriņā koši zied atstātā margrietiņu sala, kaimiņi īsti nesaprot, bet man patīk, kad bites, kamenes zum.

Iesākts-pabeigts, soli aiz soļa. Darbu kopumu paturu prātā, koncentrējos uz tekošo.

Ir arī kaut kas priekš jums, pabeigšu iesākto, bildes ielikšu.

Raibs, raibs, mazs rūķītis ar krāsu pindzeli lēkā pa ziediem.

Raibs, raibs, un pasaule košāka top.

Citi raksti

Dzīve mazciemā – 115
15.07.2023. Namiņa rīta stāsti – 24

Labrīts! Esmu apbērta ar vēstulēm, kur tad ieraksti par Mazciemu, ko t’ pie brokastu kapijas palasīt. Mums viss labi, esam viegli smagi saulītes samīļotas: kādai ģīmītis par luksoforu var piestrādāt, kādai apaļumi kļuvuši brūngani, kas liek vēlēties, lai mašīna būtu kabriolets (varētu braukt stāvus), kādai pacelītes samīļotas, un tagad iet kā zaldātiņš.

Dzīve mazciemā – 85
20.03.2023. Namiņa rīta stāsti - 1

Pēdējā laikā saņemu daudz vēstuļu ar domu, ka, ja neesot laika lielos ierakstus rakstīt, vismaz kaut ko, kaut maziņu, kaut nedaudz. Tie palīdzot iet uz priekšu, nenolaist rokas. Ziniet, ieraksti galvā veselos sējumos sakrājušies, bet līdz redzamam veidolam netiek. Arī mazos stāstus regulāri nesolu. No rīta pie brokastu kafijas centīšos pāris rindas uzrakstīt. Rīts kā vienmēr pienāk daudz par agru, līdz ar pirmo koši sārto gaismas strēli pie pamales un guļamistabas logā. Mostas putni, un Nanšukam miera nav, sēž uz galda pie loga un šņakstina - ņerk, ņerk, ņjauuu. Ir pavasaris, beidzot ir.

Dzīve mazciemā – 142
13.05.2024. Svētdienas pastaiga

Laiciņu atpakaļ vienā no grupām ieraudzīju ierakstu, ka netālu no Cavadongas tiek pārdots ciemats ar mājām un 13 ha zemes. Palika interesanti, kāpēc pārdod, kas tur labs ir. Tā nu abas ar Guntu devāmies izpētes braucienā. Bildē izskatījās jauki, skaista ieleja ar mājām, tomēr dzīvē viss citādāk - mājas ir, tas tiesa, bet abpus braucamā ceļa malām, ne klusuma, ne miera, ne nošķirtības sajūtas. Protams, tā māja, kas kalnā, tā gan skaista un tālāk no ceļa.

Hospitalero – 8. daļa
Mums rats griežas- piligrimi nāk un iet, tā, nejauši, kādam, kuru garlaiko pieklājība, līdzi devušās ledusskapī ieliktās olas, dienu vēlāk arī siers. Ceļiniek, lai Tev labi garšo. Mazliet skumji, ka kāda rokām pieķērās arī Daniela un Andrea jakas, tiesa, tās gan pazuda jau pa dienu. Nu ko, kā teica viena mana draudzene – mēs jau strādāsim, mums jau būs.