Dzīve mazciemā – 102

Namiņa rīta stāsti – 15

Ir stundas, dienas, nedēļas, kad jāņem sevi aiz čupra, jāliek rāmjos un jādara. Stingri pēc grafika – melns, balts, iesākts- pabeigts. Pāris stundas pastrādā, izmet līkumu pa dārzu, iedzer tēju uz terases, aizver acis, atpūties, un atkal pie darba.

Šīs būs trakas divas nedēļas, kur jau tā noslogotajam darba grafikam klāt pienāks juristes/dokumentu diena, jāraksta pamatojumu (pretenziju) vēstule i pašvaldības iestādei, i mājas saimniekam, jāsakārto vēl daži juridiskie jautājumi, jāsagaida meistari, kas ievilks ātrgaitas internetu (klusa cerība vairs nemaksāt 110 eiro mēnesī), jānovienojas par tikšanās laiku ar saimnieka sūtītajiem mājas tehniskā stāvokļa noteicējiem, jāsagaida lielā mega krava no LV – siltumnīca. Ar visu pārvešanu daudz, daudz lētāk kā te uz vietas pirkt. Tagad tik galvas sāpe par iecementēšanu, uzsliešanu. Bet to soli pa solim. Pāri visam 9 Zoom, dažas individuālās konsultācijas.

Balts, melns, iesākts – pabeigts. Ir labi rutīnā krāsas ieraudzīt, manas peonijas un pelargonijas žilbina. Vēl krūmiņi maziņi, ceru uz krietnu ziedēšanu nākamgad.

Pirmās peonijas noziedējušas, pastāvēju pie katra krūma, pateicos un noteicu:

“Atpūties, tiksimies nākamajā pavasarī.”

Nopļautajā mauriņā koši zied atstātā margrietiņu sala, kaimiņi īsti nesaprot, bet man patīk, kad bites, kamenes zum.

Iesākts-pabeigts, soli aiz soļa. Darbu kopumu paturu prātā, koncentrējos uz tekošo.

Ir arī kaut kas priekš jums, pabeigšu iesākto, bildes ielikšu.

Raibs, raibs, mazs rūķītis ar krāsu pindzeli lēkā pa ziediem.

Raibs, raibs, un pasaule košāka top.

Citi raksti

Dzīve mazciemā – 97
29.04.2023. Ir arī tā

Domāju nerakstīt, līdz mani ilgi, mīļi gaidītie viesi nebūs devušies mājup. Lai lieki nesatrauktu. Jo tik ļoti, ļoti gaidīti. Kāpēc - o, tur ir vesels stāsts, bet to tik ar pašu piekrišanu. Ko nozīmē būt viesu namiņa, kaut ofic neatzīta, bez stingriem papīriem, tik draugiem, draugu draugiem un viņu draugiem, saimniecei? Zināt, vai ne? Tas ir ne tikai prieks sagaidot un asara prombraucot, jo katrs paliek sirdī, tas ir ne tikai traks plānošanas, pielāgošanās maratons visās dienās, tā ir ne tikai spēja nolasīt vēlmes - gastronomiskās, emocionālās un vēl, un vēl. Tā ir arī prasme un vajadzība savākt sevi, savu fizisko ķermeni, kad tas uzrīko revolūciju.

Dzīve mazciemā – 92
29.03.2023. Namiņa rīta stāsti - 8

Vakar vēl vienu dārza stūrīti sakārtoju, brīžiem šķiet, ka cīņa ar kazenēm un efejām, vīteņiem - kaitēkļiem nekad nebeigsies. Aug mežonīgā ātrumā tāpat kā papardes. Spēju tik plēst, rakt, stiept. Pēc ilgām pārdomām un sarunām ar naudas maku nolēmu reanimēt esošo siltumnīcu, ar āmura palīdzību šad tad uzšaujot sev pa pirkstiem, atklapēju saliektos stieņus. Caurumus ar celtniecības skoču pielabošu, ech, atkal uz veikalu jābrauc. Ļoti nepatīkams atklājums - cenas aug kā sēnes. Labi, es saprotu, jauno preču ražošana sadārdzinājusies, bet kāpēc jāuzskrūvē cenas pagājušā gada precēm (kurām rudenī bija mega atlaides), piemēram - pludmales krēsliem, aukstumsomām u.c.?

#100LaimīgasDienasNamiņā – 32. diena
Naktī traki vējoja, palmai pāris zari norauti , pār sētu pārmesti. Dīvaini , kā cilvēks pie visa pierod , kamēr nav oranžā brīdinājuma , i ausi nekustinu 😉. Pūš, labi , vējam tāds darbs . Līst , labi , lietus ir zemes asinis , lai līst ! Sūkni akā un dzīvojam tālāk .Mazā veikalu diena …

Dzīve mazciemā – 102 Read More »

Camino – Day 17
Day 17. Why on earth do people like sleeping in stuffy rooms? It feels as if they wouldn’t agree to sleep with a window even half-open, even if their lives depended on it.