Dzīve mazciemā – 105

Ilgi domāju – publicēt šo stāstu vai nē.

Pirms dažām dienām ieliku ierakstu Fb par namiņu, vietu, kur atpūsties, smelties spēku, doties dabā, un kāda paziņa uzrakstīja:

“Tagad tevi redz tik daudzi, tu vairs nedrīksti rakstīt par grūtībām. Cilvēkiem savu problēmu pietiek, ja gribi, lai pie tevis brauc, jārāda vieglums.”

Vēl kāda paziņa kādā no sarunām izmeta, ka nevienam nav jāpiepilda otra sapņi.

Viņām ir taisnība. Katrs mēs esam atbildīgi par savu dzīvi, izvēlēm un izvēļu sekām, un taisnība ir arī tā, ka cilvēki meklē viegluma “tableti”, etalonu. Neslēpšu, man ļoti gribētos būt šim viegluma etalonam, ar savu piemēru parādīt, ka neviens sapnis nav par lielu, neviens mērķis, ja patiesi tavs, nav nesasniedzams, bet Visumam ir laba humora izjūta, un es jums pirms septiņiem gadiem apsolīju realitāti, bez izskaistinājuma. Kamēr pārdomāju, publicēt vai nē, sākās notikumi, kuru izpratnei nepieciešams šis ieraksts.

Lūzuma punkts

Sapnī redzēju, ka lienu pa šauru, tumšu alu, neredzu gaismu ne priekšā, ne vairs aizmugurē, tik vien sajūta, ka jātiek uz priekšu. Pēkšņi, kur gadījies, kur nē, jau tā šaurajā ejā ietrāpījies vēl kāds, viņš lien un lien, mums abiem nav vietas, gribu uzsaukt “pagaidi, mēs abi tā iesprūdīsim”, bet nevaru parunāt, sāku smakt. Pamodos sapinusies segā tā, ka ne roku, kāju pakustināt, un pa vienīgo mazo spraugu starp segu un manu kaklu, pūkaino dupšeli pret vaigu atspiedusi, ar pakaļķepām pret plecu atspiedusies, zemsegas valstībā mēģina nokļūt Lakšmi. Izpiņķerējos no segas, paskatos pulkstenī, ir knapi pāri trijiem, esmu gulējusi nepilnas divas stundas. Mēģinu iemigt, bet, kur nu, pa galvu atkal jaucas domas, un vēlreiz un vēlreiz pārdomāju no saimnieka saņemto depešu, kas nāca kā atbilde uz manu n-to vēstuli, lai tak atsūta kādu meistaru, jo starp stāviem mājas vidējā daļā krājas ūdens.

Pagāja pusotra nedēļa, līdz mana juriste varēja izbrīvēt laiku sarunai, apspriest atbildi, rīcības plānu, jo dokumentu nav joprojām.

Tā arī novārtījos pagultu īsti neaizmigusi, un Lakšmi pikta par manu grozīšanos, ne reizi vien ielaida zobeļus ciskā. Šī dāma nekautrējas paust savu sašutumu.

Ir silts, patīkams rīts, par laimi ātri atrodu brīvu stāvvietu mašīnai un dodos uz pārrunām, rokā smaržo juristei domātās dārza neļķes, tās man šogad labi saaugušas un tā smaržo, ka Dvēsele dejo. Ejot pāri “suņu laukumam” – lielai, nenožogotai, zaļai teritorijai, kur Gijonieši ved savus mīluļus pastaigā, sasmaidījos ar kādu kundzi, kura izmisīgi mēģināja sasaukt savu mazo miniatūrsunīti, kurš visai cēli mēģināja piedāvāt savus pakalpojumus suņu dāmai, kurai sniedzās knapi līdz celim. Gandrīz vaigu vaigā saskrējos ar jaunu sievieti zilā sporta jakā un milzu mugursomu uz pleciem, acis ieurbusi kartē, viņa mani i nepamanīja, noreaģēja, kad sveicināju ar tradicionālo “buen Camino”. Nosmaidīju, viņa tāda vēl friša, tikko no autobusa, sapņainām, brīnumus gaidošām acīm.

Monica kā parasti mani sagaida ar sirsnīgu apskāvienu un tradicionālajām spāņu bučām, bet aiz smaida redzu, drīzāk nojaušu, rūpes un saprotu, ka saruna būs smaga. Tā arī ir.

– “Iveta, mums jāpieņem lēmums, ko darīsim, jo mājai licences visticamāk nebūs.”

– “Kā nebūs? Kāpēc?”

Un Monica uzsāka stāstu.

Kad pagājušo reiz tikāmies, bija cerība, ka nu beidzot visu esam sadarījušas, trešā mājas daļa iedabūta tur, kur tai jābūt, jumts arī vietā, kas nu vēl. Bet izrādās, ka mani nepārspējamie saimnieki tomēr reģistrējuši divas mājas uz viena kadastra numura un tūrisma asociācija atsakās nezkāpēc izdot licenci, ja nav atdalītas mājas. Ilgās diskusijas ar Pagasta padomi un tā saucamo Zemesgrāmatas nodaļu rezultātus nav nesušas, atrakstās ar vēstulēm un dara precīzi neko. Saku, nu, lai, tad sasaucam abus kopā un darām kaut ko

Te pirmo reizi Monica nedaudz paceļ toni:

“Te ir Spānija, un lietas kārtojas citādi, ir pieņemts rakstīt.”

Es no visas sirds ļoti mīlu savu juristi, viņa man ir kā sargeņģelis, kā draugs, kā Debesu sūtīta dāvana, bet viņa ir maiga. Te vajadzētu kādu, kurš iet ar tarānu, bet ir tas, kas ir. Es prasu, tad tas nozīmē, ka mājai dokumentu nav? Viņa atbild – nē, dokumenti esot kārtībā. Kā, kārtībā? Tātad, ja māju pārdot, tad var būt divas mājas uz viena kadastra numura, bet, ja dabūt tūrisma licenci, tad – nē? Monica paceļ acis pret mani – o, šī ir ideja.

Klāt tiek pieaicināta viņas partnere, mazā, smalkā, man knapi līdz plecam esošā Carmena ar brīnumskaistām brūnām acīm. Viņas abas runā tik klusu, ka brīnos, ka kāds viņas dzird.

Sākas zvanīšanās no vienas instances uz otru, tad trešo, tad atpakaļ uz pirmo, un tā kādu pusotru stundu. Es saprotu katru 5-8 vārdu. Man tiek kārtota kaut kāda vēl citādāka tūrisma licence, kur izīrēt varēšu ne gultasvietas vai istabas, bet mājas daļu. Loģika? Nemeklējiet to. Te der atcerēties, kā ar mokām pārreģistrēju mašīnu, jo ierēdne, kurai sen vieta pensijā, pieprasīja braukt atpakaļ uz LV, dabūt citu numura zīmi, kur ir trīs burti (spāņu numuriem ir trīs burti, viņiem šķiet, ka tā jābūt visiem). Toreiz mēs abas ar Carmenu, zilas palikdamas stāstījām, ka man ir Latvijas numuri un ka mums ir divi burti, tika rādītas bildes no Googles. Te tā ir, nokļuvi pie ierēdņa, kāds nu viņam garastāvoklis, tā pielemj.

Uz brīdi šķiet, varu ievilkt elpu, tad atnāk ziņa, ka, lai izskatītu manu prasību par licenci, viņiem vajagot mājas novērtējumu. Kāpēc, neprasiet. Es tā bikli pajautāju, vai ir iespēja dabūt atpakaļ to naudu, ko jau reizi samaksāju māklerim, kas tā arī netika izpildīts. Nē, tādas iespējas neesot, bet šis maksājums jāveic tūlīt un tagad. Manā kontā viegls vējš plīvo…. Nekas cits neatliek, kā ielīst pēdējā neaizskaramajā rezervē, par laimi, pārskaitījums atnāk dažu minūšu laikā, maksājums veikts, esmu piereģistrēta rindā uz izskatīšanu. Aizsteidzoties notikumiem pa priekšu, pēc dienas zvanīs Monica un lūgs ēkas āra fasādes un dārza bildes, lai varētu izvērtēt telpu novietojumu. Dārza kāpēc? Neprasiet.

Tikušas ar šiem darbiem galā, ķeramies pie saimnieka 5 A4 formāta vēstules apspriešanas. Rakstīts daudz, pateikts nav nekas, kā tikai tas, ka piedzīs no manis naudas summu par elektrību un ūdeni.

Te atkal atkāpe – kamēr bija dzīvs tagadējā kunga tēvs, ar kuru visi līgumi bija slēgti, par elektrību un ūdeni maksāju uz rokas, kas, protams, bija kļūda.

Un vēl lielās pretenzijas pret mani, ka nepērku māju, velku garumā. Ne vārda par to, ka 4 gadus vilka ar papīru kārtošanu, par kanalizācijas un citām tēmām. Tik man, man, man.

Saruna bija gara, kuras rezultātā uz manu jautājumu “A ja pienāk X stunda, un man manas tiesības jāpierāda, vai varu to darīt caur tiesu, vai, kā minēts līgumā, viņi noteiktajā laikā nav sakārtojuši dokumentus, es varu dabūt atpakaļ savu iemaksāto naudu, ieguldījumus?” juriste skumji pašūpoja galvu – mēģināt vari, bet maz ticams. Jo, redz, es te tāda neesmu vienīgā, gana daudzi ir nonākuši vēl nepatīkamākā stāvoklī, tāpēc pieņemts kaut kāds tur vietējais grozījums/papildinājums, ka pircējs pats atbildīgs par īpašumu, ko pērk. Viņa pienākums ir iepazīties ar visiem dokumentiem, atļaujām saistībā ar pērkamo īpašumu.

Nu, te nu laiks atcerēties, kā man gāja ar piekļuvi pie informācijas. Un, lūk, vēl atkāpei – šis ir viens no iemesliem, kāpēc atsaku kādam braukt “apskatīt” īpašumu vai iedot savas juristes kontaktus, lai viņa to izdarītu. Draugi mīļie, ja gribat Astūrijā, Cantabrijā vai Basku zemē pirkt īpašumu, aizbrauciet, padzīvojiet, atrodiet savu juristu un dariet visu uz vietas. Ar jaunajiem projektiem vieglāk, vecajās mājas lielāko tiesu būs viss šis, kam es eju cauri.

Saprotot, ka esmu iedzīta stūrī, knapi valdot asaras, atvados no Monicas, jo jau nākamie klienti mīņājas pie durvīm, eju lejā pa kāpnēm. Izejot uz ielas, uz brīdi pazūd orientieri, aiziet melns gar acīm tā, ka jāpieturas pie nama sienas. Pārdesmit metrus uz priekšu atrodas baznīca ar brīnišķīgu auru, bet kurā laika trūkuma pēc reti sanāk ieiet. Tagad, saņēmusi spēkus, uzkāpju pa pakāpieniem, ieeju iekšā un nokrītu ceļos.

Viss, klusums.

Joņojošās, trauksmainās domas ar visu nelabumu palikušas ārpusē. Te klusums un tukšums, varu tik pateicības vārdus norunāt par laiku, ko esmu šeit pavadījusi, par satiktajiem cilvēkiem, par visu skaistumu, kas man apkārt bijis.

Cik ilgi tas bija, nezinu, bet, kad pacēlu acis, varēju atkal skaidri saskatīt priekšmetus. Piecēlusies kājās, gāju uz izeju un pēkšņi, kā es agrāk nebiju manījusi, pie pašām durvīm Astūrijas Jaunavas statuja. Tik skaisti izgaismota, tik silta un mierinoša, tāda kā Bulnes mazajā kapelā.

Es palūdzu svētību savam darbam, lai ko darītu, un viedumu, pieņemšanu, ieraudzīt savu ceļu.

Izgājusi ārā, vēl joprojām nejūtoties īsti labi, apsēžos āra kafejnīcā un palūdzu zaļo tēju. Kamēr gaidu, aši ierunāju ziņu savām čaukstenēm. Tā teikt, norunāju nost stresu.

Kamēr tieku līdz mašīnai, deguns, kas vilkās pa zemi, nemanāmi atguvis normālo agregātstāvokli. Skuju! Namiņš ir mans, mana ir nokaltusī kamēlija, mani ir izkoptie hortenziju krūmi, mani ir iestādītie lauri! Jopcik, un arī Bosikam neviena cita nav, kā mēs ar namiņu. Skuju, vēl neatkāpšos. Un namiņam tiek dāvana – skaista, smaržīga roze.

Braucot uz mājām, klausos radio Skonto, atskan Mika “Relax, take it esasy”, uzgriežu pilnu skaļumu, kaut kāds spēks ieplūst dzīslās, un es sev apsolu, ka pieri sienā neskriešu, bet darīšu tik, cik manos spēkos, un, jebkurā gadījumā, laiks līdz ziemai vēl ir mans. Kā atbilde uz manu lēmumu atskan Igo dziedātā “Sniegbaltīte”, kas vienmēr asociēsies ar Zani, tas mums tāds īpašais stāsts. Un pilnīgi redzu, jūtu viņas mazliet zobgalīgo smaidu “nu, horošaja ženščina, traks tu esi”.

Man vajag laiku un telpu, tāpēc pabraucu mājas ceļam garām, nobraucu lejā uz pludmali un gatavojos diviem darbiem, ko daru tikai tad, kad esmu kopā ar viesiem – paēst ārpus mājas un ēst fritētu ēdienu. Iekārtojos pie galdiņa pašā okeāna malā, vēroju lielo bēgumu, ūdens atkāpies neredzēti tālu, okeāns mierīgs, gandrīz bez neviena vilnīša, daži bērni jau skraida pa ūdeni, līdz esošie suņi piebiedrojas. Pasaule visapkārt dzīvo savu dzīvi. Manas domas kaut kur klīst, ceļo, arī pie tās pēdējās augusta dienas 2017. gadā, kad spēru kāju uz Camino. Kas varēja paredzēt, ka pēc dažām stundām izmainīsies visa mana dzīve.

Tā, virpinot atmiņas reizē ar iecerēm, esmu pieveikusi fritētos kartupeļus un gaļas šķēli ar zilā siera mērci, noskalojusi ar sarkanvīna glāzi un gaidu rēķinu, bet puisis nesteidzas. Viņš brīdi pa brīdim pienāk, parunā, apjautājas, kad vēl kādi ciemiņi būs, kā man klājas, aiziet kaut kur. Es sēžu, veros okeāna plašumā. Skaļš viļņu dārds mani atgriež no sajūtu ceļojuma, sācies paisums un mierīgais okeāns veļ viļņus ar baltā aubēm, pirmais lielais vilnis atsitas pret klinti un nodārd visa krastmala. Maza, mazmazītiņa ūdens pilīte pati nevar daudz, bet, kad tās sanāk kopā… Tā arī es – skatos un vācu kopā savu pakaisīto enerģiju. Rīts gudrāks par vakaru, nāks laiks, nāks padoms.

Mājās iebraucu jau nomierinājusies. Šī vasara, rudens vēl ir mani, tālāk laiks rādīs. Apsēdos terasē ar tējas krūzi, runājos ar mājas gariņiem, ja reiz nāca sapņos, lūdza te apmesties uz dzīvi, lai nāk palīgā, lai dod kādu zīmi. Labi apzinos, ka neviens cits šo māju neņemtu. Pēc vecā saimnieka aiziešanas aizsaulē neviens te nebrauktu pat uz pāris nedēļām gadā. Namiņš stāvētu ar aizvērtiem slēģiem, viens, mitrumā, tumsā.

Pašā vakarā saruna ar vienu no orākuliem, kuru cenzētiem vārdiem varētu citēt tā:

“Nečurā biksēs, nāks laiks, domāsim. To namiņu nevajag tikai tev, tā ir vieta, kur daudziem sevi savākt.”

Gandrīz pusnaktī atnāk ziņa no saimnieka, ka viņš sūtīšot sev uzticamus cilvēkus novērtēt mājas tehnisko stāvokli, lai es te neceļot brēku par neko. Iesākoties rīta pirmajai stundai, atnāk ziņa no juristes – nākamnedēļ būšot vērtētājs, bet vēl vārtiņu bildi vajagot, un puķu dobes ar. Kāpēc- neprasiet.

Turpinājums sekos.

Citi raksti

20.03.2023. Namiņa rīta stāsti - 1

Pēdējā laikā saņemu daudz vēstuļu ar domu, ka, ja neesot laika lielos ierakstus rakstīt, vismaz kaut ko, kaut maziņu, kaut nedaudz. Tie palīdzot iet uz priekšu, nenolaist rokas. Ziniet, ieraksti galvā veselos sējumos sakrājušies, bet līdz redzamam veidolam netiek. Arī mazos stāstus regulāri nesolu. No rīta pie brokastu kafijas centīšos pāris rindas uzrakstīt. Rīts kā vienmēr pienāk daudz par agru, līdz ar pirmo koši sārto gaismas strēli pie pamales un guļamistabas logā. Mostas putni, un Nanšukam miera nav, sēž uz galda pie loga un šņakstina - ņerk, ņerk, ņjauuu. Ir pavasaris, beidzot ir.

29.03.2023. Namiņa rīta stāsti - 8

Vakar vēl vienu dārza stūrīti sakārtoju, brīžiem šķiet, ka cīņa ar kazenēm un efejām, vīteņiem - kaitēkļiem nekad nebeigsies. Aug mežonīgā ātrumā tāpat kā papardes. Spēju tik plēst, rakt, stiept. Pēc ilgām pārdomām un sarunām ar naudas maku nolēmu reanimēt esošo siltumnīcu, ar āmura palīdzību šad tad uzšaujot sev pa pirkstiem, atklapēju saliektos stieņus. Caurumus ar celtniecības skoču pielabošu, ech, atkal uz veikalu jābrauc. Ļoti nepatīkams atklājums - cenas aug kā sēnes. Labi, es saprotu, jauno preču ražošana sadārdzinājusies, bet kāpēc jāuzskrūvē cenas pagājušā gada precēm (kurām rudenī bija mega atlaides), piemēram - pludmales krēsliem, aukstumsomām u.c.?

29.04.2023. Ir arī tā

Domāju nerakstīt, līdz mani ilgi, mīļi gaidītie viesi nebūs devušies mājup. Lai lieki nesatrauktu. Jo tik ļoti, ļoti gaidīti. Kāpēc - o, tur ir vesels stāsts, bet to tik ar pašu piekrišanu. Ko nozīmē būt viesu namiņa, kaut ofic neatzīta, bez stingriem papīriem, tik draugiem, draugu draugiem un viņu draugiem, saimniecei? Zināt, vai ne? Tas ir ne tikai prieks sagaidot un asara prombraucot, jo katrs paliek sirdī, tas ir ne tikai traks plānošanas, pielāgošanās maratons visās dienās, tā ir ne tikai spēja nolasīt vēlmes - gastronomiskās, emocionālās un vēl, un vēl. Tā ir arī prasme un vajadzība savākt sevi, savu fizisko ķermeni, kad tas uzrīko revolūciju.

I’m dripping with sweat – the albergue is fully booked this evening. Spanish summer does its thing, it’s not even noon and almost all the rooms are booked.