Jau vairākas dienas pirmais, ko redzu, atverot sejas grāmatu – “tu sen neesi rakstījusi”. Tā laikam ir, un ne tāpēc, ka notikumu, piedzīvojumu nebūtu. Ir gan tādi, kur smieklu dzirkstis pa gaisu iet, gan tādi, kas kairina acis kā sīpolus griežot, gan tādi, kas neizpratnē, par ko rīkstes šausta, liek ierauties dziļi stūrī.

Cik patīkami pamosties ar padarīta darba sajūtu. Labprāt ilgāk pabaudītu spilvena un segas tuvību, bet Nansijai ir viedoklis - nelīst, aiz loga dzied putni. Viens diktam sulīgi apetelīgs strazds lēkā pa hortenziju krūma augšējiem zariem, un mincei medību priekšnojautās, sajūsmā dreb ūsas – mosties, mosties, laid mani ārā, dāma vairs nav nomierināma. Šodien lielciema diena, jātiek uz tālo lielciema daļu, kur poliklīnika, pasts, bibliotēka.

Drīz būs trīs pilni gadi, kopš dzīvoju mazciemā, savā zemeņu sapņa krāsas namiņā. Trešā ziema. Brr. Šogad ir īstā Astūrijas ziema – ir vētras, ir lietus periodi, ir saulainas dienas, un jau piekto nedēļu naktīs termometra stabiņš nepaceļas virs nulle grādiem, vairāk atrodas zem. Brīžiem ir tik auksti, ka šķiet, acu āboli sasals, tad atļaujos pačīkstēt draudzenēm, ka tad, kad sasalšu, lai brauc ar lodlampām atsildīt. Naktis, ooo, tas ir īsts izaicinājums, īpaši pārģērbšanās nakts biezajā tērpā...

“Šodien ir tieši trīs gadi kopš tā rīta, kad aizvēru durvis Bruņinieku ielas pasaulei” – tā sākās ieraksts 22.02. rītā, kad man te, sēžot lejas istabiņā, vērojot aiz loga krusas un vēja deju, pirksti sāka klabināt datora taustiņus. Bet tad domas aizklīda, kā krāmējām lielo mašīnu, par mazo improvizēto atvadu vakarēšanu, kura ievilkās līdz otrajai rīta stundai, kur daži bija braukuši no otras Latvijas malas, lai atvestu ceļa dāvaniņu, cieši apskautu un pateiktos par kopa pavadīto laiku. Cilvēki nāca un gāja, piepildot manu sirdi ar prieku un mazliet skumjām, jo, kas zina, vai mūsu ceļi vēl krustosies. Un tad atmiņu taka aizveda paris stundas pirms Zanes ierašanās, kad staipīju kastes uz savu mašīnu, stiprināju kaķu būri... tad vēl dzīva bija Bohēmiņa. Atceroties mīļo veckaķi un pēc tam smago aiziešanu.. pirksti pārstāja klabināt taustiņus un lūpa sāka drebēt.

Pēdējā laikā saņemu daudz vēstuļu ar domu, ka, ja neesot laika lielos ierakstus rakstīt, vismaz kaut ko, kaut maziņu, kaut nedaudz. Tie palīdzot iet uz priekšu, nenolaist rokas. Ziniet, ieraksti galvā veselos sējumos sakrājušies, bet līdz redzamam veidolam netiek. Arī mazos stāstus regulāri nesolu. No rīta pie brokastu kafijas centīšos pāris rindas uzrakstīt. Rīts kā vienmēr pienāk daudz par agru, līdz ar pirmo koši sārto gaismas strēli pie pamales un guļamistabas logā. Mostas putni, un Nanšukam miera nav, sēž uz galda pie loga un šņakstina - ņerk, ņerk, ņjauuu. Ir pavasaris, beidzot ir.

Esmu Pūķa Viesuļa un Burbuļkatliņa krustojums. Varētu uguni spļaut. Kurjers kopš ceturtdienas nekādi nevar atgādāt paciņu. Atkal viens no tiem dīvaiņiem, kuri piebrauc pie ciema, apgriežas un brauc prom, iepriekš izsūtot galīgi nepareizus piegādes datus. Piemēram, atsūta, ka būs 17.03., bet jau 16.03. vakarā raksta, ka nav saticis saņēmēju (kaut es visu dienu mājās, un neviens pie durvīm negrabināja), vakar no rīta atnāk ziņa, ka būšot. Labi, ne soli uz dārza pusi, tik pa ielas terasi, virtuvi, gaidu.

Vakar pēc čakla darba dārzā, vēl čaklākas zirgābolu iekraušanas, izkraušanas, aizstiepšanas jutu, ka labi nav. Kā tad, naktī šī ir klāt. “Nu, sailgojies? Kurā galvas daļā mani gaidi?” Laimīgie tie, kuriem migrēna ir tikai vārds, vēl laimīgāki, kam svešvārds. Apģērbties - tas ir liels izaicinājums, vēl lielāks – nošķaudīties. Mati ķemmēti netiks, pietiks, ja “izbraukšu” ar pirkstiem caur cirtām.

Atkal pusgulēta nakts, migrēna ērti iekārtojusies aiz labās acs un deniņu apvidū, ērti sūc kokteilīti un – tram-pam-bam – pa brīdim uzsit pa bungām. Vakar masēju i galvu, i skaustu, kaut kur zemāk pa kakla skriemeļiem uz labo pusi sataustīju vienu punktu, kuru masējot palika krietni labāk. Kas tas par punktu, to prasīšu Janai, viņa kā Ciguniste zinās. No rīta tas pats, kamēr čubinu to punktu, sāpi atlaiž. Ļoti vilinoši palikt gultā, bet šovakar lielais Zoom Mērķu grupai, jāpabeidz rakstīt lekcija. Ārā silts, viegli apmācies, būs jāsaņemas sabarot dobes ar humistāru. Pagājušajā gadā bija labi rezultāti. Ir viedoklis par kaimiņu kaķiem, kuriem nav citas vietas, kur gulēt, kā kastēs ar samteņu stādiem. Esmu dzīvniekmīlis, bet visam ir robežas.

Vakar, uzpildot sevi ar pretsāpju zālēm, skudru koka mizas pulveri, apliekot atvēsinošo apkakli, devos dārzā. Dārza nezālēm, puķēm, kuras grib ziedēt, kaut kā maz interesē mana migrēna, tās dzīvo savu dzīvi. Tupus, rāpus, brīžiem pusguļus, bet 11 peonijām gultiņas iekārtoju, asnus sadzinušās skaistules vietā ieliku. Milzu gandarījums par paveikto. Uz vakara pusi zāļu iedarbība beidzās, uz Zoom nodarbību novadīt bija visai grūti. Bet galā tikām. Naktī lija, tā smalki, silti un apjomīgi, kā jau pavasarī. Pirms rīta kafijas bija jāpaspēj nobraukt lejā uz Cudillero, tur tirgus diena, līdz ar to - cerība, ka mazais nieciņu veikals strādās. Vienai no manām čaukstenēm, pareizāk sakot, viņas vīram emociju gredzentiņu sagribējās, iepatikās vērot, kā mainās gredzena krāsa dažādās situācijās.

Viņa ir projām! Tāds atvieglojums ķermenī pēc triju dienu mocībām. Tāds enerģijas pieplūdums. Nu, ko, izmantosim lietderīgi, būs lielā zirgābolu diena. Bet vispirms rīta kafija ar sievišķīgo čalošanu un smiekliem. Tad vēl dārzs jāatrāda, jāpaskatās, kas otras dārzā saaudzis. Tad var tā liegi, sievišķīgi pačalot un apbrīnot. Kaķi pārlaimīgi, ārā silta saule, praktiski nav vēja, tauriņi lido. Abām draiskulēm pielīp mans draiskais noskaņojums, un viņas sāk spēlēt ķerenes. Kur Našukam viens lēciens, tur Lakšmi trīs tipinājumi. Nansija lido kā bulta, ar kuplo asti stūrējot, Lakšmi lec kā zaķis, augstu uzrāvusi pakaļkājas. Kaimiņi stāv pie sētas un smejas, viņiem ļoti patīk manas draiskules.