Dzīve mazciemā – 106

Namiņa rīta stāsti – 18

Kopš pagājušās ceturtdienas gaidu kurjeru, kuram jāatved sveču iepakojamais materiāls.

Ceturtdienas vakarā atnāk ziņa, ka kurjers bijis, bet es neesot bijusi mājās. Rakstu pieklājīgu, bet niknu ziņu, ka biju mājās, gaidīju, bet kurjera nebija. Pusnaktī atnāk ziņa:

“Atvainojiet, kļūda, risināsim.”

Piektdien klusums, vakarā atnāk ziņa, ka nepilnīga adrese, šoferis nav varējis atrast. Man ir jūtas, rakstu, ka ir pievienota lokācija.

Pirmdien saņemu ziņu, ka atkal atvainojas, meklēs risinājumus. Vakarā zvana kurjers, vai ta es esot Iveta, vai ta es esot mājās.

Saku, ka jā, un gaidu. Viņš atvainojas, ka nav varējis atrast, braukšot rīt.

Man ir jūtas.

Otrdiena! Zinot dažu kurjeru dabu – nostaigāt gar māju, ja neviena nav, iet projām, pie durvīm nepieklauvē – pārceļos rakstīt lekcijas uz ielas terasi un skrienu pretī katrai mašīnai, kas brauc gar sētu.

Tuvojas vakara Zoom laiks, kurjera nav. Pēkšņi zvans, tā pati balss – vai ta es esot Iveta, vai ta es esot mājās. Atbildu apstiprinoši. Nu viņš sāk stāstīt, prašņāt, kur jābrauc, vai ta uz veikala pusi. Atbildu, ka viņam ir lokācija, uz ko saņemu atbildi, kas mani apstulbina – esot aizmirsis mājās.

Kā, neprasiet.

Labi, noskaidrojusi, ka lieto Whatsapp, sūtu lokāciju.

Pēc brīža ap stūri parādās vīrišķis ap 30+, nesot rokās manu paciņu, aiz viņa brauc buss. Abi skatās visur citur, tik ne uzmani, kas jau skrien gar sētu un vicina rokas. Kaut kā tomēr saskatījuši, abi apstājas. Tas, kurš nesa paciņu, pieiet pie tā, kurš pie stūres, iedod manu paciņu, pie stūres sēdošais to salīdzina ar sarakstu, atdod atpakaļ nesējam  (kāpēc, ja jau paciņa bija rokās, neprasiet). Nesējs pagriežas pret mani un brīdī, kad iet gar mašīnas sūri, Bosiks, kurš sevi uzskata par šīs teritorijas bosu, laiž strūklu uz mašīnas riteņa, bet trāpa nesējam uz biksēm.

Gribēju kaut ko teikt, bet nospriedu, ka Bosiks zina, ko dara.

Šie abi kurjeri pie manis nav pirmo reizi, katru reizi šīs pats stāsts. Interesanti, kā viņi brauc – viens stūrē, otrs pedāļus spiež?

Materiāli saņemti, sveces dodas uz pastu!

Citi raksti

29.04.2024.-30.04.2024. Liebe Traum

Nelīst, vējš pierimis un saule dāsni jo dāsni aplaimo ar savu siltumu. Bauda. Mēs ar Guntu to svinam, dziļā meditācijā pret debesīm paceltiem dibengaliem un deguniem zemē, katra savā dārza stūrī. Gunta dresē nezāles ielas daļā, gar ūdens noteces reni, es pa dārzu, ik pa brīdim pamainot meditācijas raksturu - kapli aizstājot ar trimmeri, kamēr tā akumulators lādējas, pļaujmašīnu, atkal kapli. Tā pagāja dienas lielākā daļa, tāpēc pusdienvakariņas godam nopelnītas. Garšoja lieliski - kartupeļu pankūkas ar tītara krūtiņu zilā siera un muskatrieksta mērcē. Laiski izlaidušās pēcpusdienas saules staros, pļāpājām par šo un to, līdz manu skatu piesaistīja divi pilgrimi, kuri nāca ne no pareizās puses un gāja ne uz to pusi.

09.05.2025. Kamēr ieraksti lēnām top, mazais ieskatiņš

“Tikai nedzen mani kalnos, pakaļējā šasija netur,” tā telefona klausulē brēc Inga. “Es staigāju, bet lēnām, bet es iešu,” tā Tanita. Braucām uz skaisto Cares taku. Es izvēlos priekš sevis kā šofera grūtāko ceļu - braukt uz takas augšējo galu, toties viesiem vieglāka iešana, ainaviskāki skati un burvīgs krodziņš brokastu kafijai un ļoooti gardām pusdienām. Pie kam, tā kā braucu šeit jau piekto gadu un ne vienu vien reizi sezonā, man tiek bezgala gards vīns, ko saimnieks, piemiedzot ar aci, sauc par “el agua espacial” . Visiem citiem - parastais mājas vīns (arī gards, ne tuvu “el agua espacial”).

Jūra sastāv no maz-mazītiņiem ūdens pilieniem...
Miegā redzēju , ka esmu Latvijā , notiek manas grāmatas atvēršanas svētki . Tāda liela plaša telpa ar dzeltenīgi sārtām ķieģeļu sienām, smaržo pēc kanēļmaizītēm, deg manis lietās sveces , gar sienām kārtojam lielus podus ar ziedošām rozēm , klusi skan Laimas spēlētā kokle , pievienojas Pēteris ar harmonijām , skan mana mīļā ,, Viento …

Dzīve mazciemā – 106 Read More »