Dzīve mazciemā – 106

Namiņa rīta stāsti – 18

Kopš pagājušās ceturtdienas gaidu kurjeru, kuram jāatved sveču iepakojamais materiāls.

Ceturtdienas vakarā atnāk ziņa, ka kurjers bijis, bet es neesot bijusi mājās. Rakstu pieklājīgu, bet niknu ziņu, ka biju mājās, gaidīju, bet kurjera nebija. Pusnaktī atnāk ziņa:

“Atvainojiet, kļūda, risināsim.”

Piektdien klusums, vakarā atnāk ziņa, ka nepilnīga adrese, šoferis nav varējis atrast. Man ir jūtas, rakstu, ka ir pievienota lokācija.

Pirmdien saņemu ziņu, ka atkal atvainojas, meklēs risinājumus. Vakarā zvana kurjers, vai ta es esot Iveta, vai ta es esot mājās.

Saku, ka jā, un gaidu. Viņš atvainojas, ka nav varējis atrast, braukšot rīt.

Man ir jūtas.

Otrdiena! Zinot dažu kurjeru dabu – nostaigāt gar māju, ja neviena nav, iet projām, pie durvīm nepieklauvē – pārceļos rakstīt lekcijas uz ielas terasi un skrienu pretī katrai mašīnai, kas brauc gar sētu.

Tuvojas vakara Zoom laiks, kurjera nav. Pēkšņi zvans, tā pati balss – vai ta es esot Iveta, vai ta es esot mājās. Atbildu apstiprinoši. Nu viņš sāk stāstīt, prašņāt, kur jābrauc, vai ta uz veikala pusi. Atbildu, ka viņam ir lokācija, uz ko saņemu atbildi, kas mani apstulbina – esot aizmirsis mājās.

Kā, neprasiet.

Labi, noskaidrojusi, ka lieto Whatsapp, sūtu lokāciju.

Pēc brīža ap stūri parādās vīrišķis ap 30+, nesot rokās manu paciņu, aiz viņa brauc buss. Abi skatās visur citur, tik ne uzmani, kas jau skrien gar sētu un vicina rokas. Kaut kā tomēr saskatījuši, abi apstājas. Tas, kurš nesa paciņu, pieiet pie tā, kurš pie stūres, iedod manu paciņu, pie stūres sēdošais to salīdzina ar sarakstu, atdod atpakaļ nesējam  (kāpēc, ja jau paciņa bija rokās, neprasiet). Nesējs pagriežas pret mani un brīdī, kad iet gar mašīnas sūri, Bosiks, kurš sevi uzskata par šīs teritorijas bosu, laiž strūklu uz mašīnas riteņa, bet trāpa nesējam uz biksēm.

Gribēju kaut ko teikt, bet nospriedu, ka Bosiks zina, ko dara.

Šie abi kurjeri pie manis nav pirmo reizi, katru reizi šīs pats stāsts. Interesanti, kā viņi brauc – viens stūrē, otrs pedāļus spiež?

Materiāli saņemti, sveces dodas uz pastu!

Citi raksti

29.06.2023. Namiņa rīta stāsti – 23

Kā rīts, tā jaunas krāsas, jaunas cakas. Šogad maniem viesiem nāksies raudzīties uz to, kas ir, ne pētīt to, kā pietrūkst. Pēdējo pusotru nedēļu dārzā strādāt var tikai no rīta vai īsi pirms saules rieta. Pārējā laikā maksimums ar ūdens šļūteni kaut ko laistīt, arī sevi. Tās retās piles, kas naktī nopil, iztvaiko, līdz zemei nenonākušas. Dažas dobes baidos ravēt, labāk, lai nezāles zemi sedz, tik apgriežu. Toties kādas domas galvā kārtojas...

26.06.2023. Namiņa rīta stāsti – 22

Ak, ja to smaržu varētu iekonservēt… Laikapstākļi nelutina, ta gāza baltu ūdeni, tad ieslēdza karstumu, kurā dārzā pastrādāt var tikai īpaši rūdītie. Pat siltummīle Lakšmi uz vēdera lien mājā zem gultas uz aukstajām flīzēm. Tāpēc katrs mirklis jāizmanto. Pēc divu dienu spraiga darba es izturēju, ķerra – nē. Vecais, izrūsējušais palīgs, izdvešot žēlu čīīīk, apstājās pusceļā ar izlūzušu riteni.

14.06.2021. Baidīties nedrīkst runāt! Kur likt komatu?

Skats, ko vakar no rīta redzēju pa logu, skaidri rādīja, ka ne ar ko labu diena nebeigsies. Okeāns bija tādā miglā ietīts, ka ne saredzēt, ne saskatīt. Pāris stundas vēlāk bieza, balta migla kā piena-auzu pārslu ķīselis nolaidās pār pagalmu, skaņas kļuva tālas, līdzīgi kā tad, kad aizkrīt ausis. No viena pagalma stūra vairs neredzēja otru, gaiss kļuva spiedīgs, putni pārstāja dziedāt, iestājās draudīgs klusums. Jūtot, ka nebūs labi, steidzu pie sētas atsiet lielo puķu zirņu sienu.
16.06.2023. Namiņa rīta stāsti – 21

Agrs, brīdis starp tumsu un gaismu. Līdz ar pirmo saules staru Nansija izstaipa ķepas, nožāvājas un izteiksmīgi paskatās acīs. Man jāsaprot, ka viņas domas pievērstas sulīgajam gaļas gabaliņam, kas atlikts brokastīm. Nē, ne man, tas kaķu dāmām. Starp citu, jābrauc uz veikalu, šonedēļ akcija - par vienu kg gulašgabaliņu gaļas dāvanā tiek pudele sarkanvīna.