Dzīve mazciemā – 103

Namiņa rīta stāsti – 16

Pamodos, aizmigu, pamodos… neomā ar vēlmi kādam iekost. Kaķes aizbēga, palika tik sviestmaize. Laaabi.

Līst! Tas labi, jo šodiena visa pie Skorpionu kartēm, dzīvs Plutons pa māju drasēs.

Noķēru mirkli, kad negāza, bruņojusies ar abām ķemmēm, kaimiņiem par prieku gūstīju Nansiju, lai izķemmētu.

Kāpēc divas ķemmes? Viņai arī vajag kaut kur iekost, kad pūkbikses ķemmē.

Skaļi taurējot, piebrauca pastniece, iemainīju sauju zemeņu pret paciņu.

Jaunas sveču formas, jaunas sajūtu kārtis.

Ak, un pareizajā dienā sveces ar izlietas. Šobrīd vēl uzņem spēku zīmju aplī.

Diena var sākties!

Mazs ieskats oranži sarkanajā krāsā.

Citi raksti

25.08.2020. Politika un daba, 1. daļa.

Mani pirmie nopietnie viesi pošas mājup. Atvadīšanās, tās vienmēr, kaut nedaudz, bet ienes smeldzi, un, pavadot ar acīm auto, domāju, kā tālāk viss iegrozīsies, vai jaukajam pārim būs vēl tā iespēja atbraukt. Palika tik daudz neapskatīta, neparādīta. Manas pārdomas pārtrauc Lilijas zvans, viņai šonedēļ garās brīvdienas, un tas jau pa gabalu smaržo pēc lieliem piedzīvojumiem.

05.01.2022. Robi

Drūms, pelēki drūms - tā pieņemts teikt par lietus dienām, tieši tādu, kāda ir šodien. Tikai Astūrijā pat vispelēkākajās dienās kāds zaļums spraucas pretī skatam, kāds zieds atdzīvina pelēcīgumu, pat visdrūmākajās dienās kāds saules stars, kaut uz sekundi, bet izlauž sev ceļu, rādot, ka viss ir pārejošs. Lai līst, būs zāle zaļāka, koku saknes veldzēsies, krāšņi saziedējušai plūmei būs spēks turpināt ziedēt, vēlāk briedināt ogas. Ko darīt, ja aiz loga ir tas, kas padara slapju pāris minūšu laikā, un veikalos sākušās atlaides?
Svētvakars .Ir tik patīkami būt par brīnumdari kādam . Paciņas, lēnām , bet sasniedz savus adresātus .Kaut kur sniegs , bet mums saulīte spīdēja , prīmulas saziedējušas , viena durka - gladiola asnu izdzinusi , un es , pa peļķēm zāli pļāvu .Vakarā, jau saulei rietot , pastaiga gar okeānu un saruna ar Dieviņu . …

Dzīve mazciemā – 103 Read More »

05.10.2021. Rīt!

Nu, ko, rīt lielā diena.

Pēdējā pusotra mēneša notikumi ir kā odziņas uz šokolādes kūkas, tā šokolādes kūka - mana nervu sistēma, tās odziņas - attiecīgo notikumu sekas.

Ilgi nav bijuši ieraksti. Notikumu, piedzīvojumu netrūka, bet spēka un vēlmju resursu tos aprakstīt gan nē. Vislabāk būtu gribējies ielīst kādā alā, nevienu neredzēt, nedzirdēt, neatbildēt uz jautājumiem “nu, kā ar māju?”, nedzirdēt komentārus, ka “ja tas ir tavs, tad jābūt visam viegli” un līdzīgus. Ziniet, man ir pretjautājums - pirms ko tādu man rakstāt, ko paši esat jaunu uzsākuši, izdarījuši laikā, kad visa pasaule prātā sajukusi?