Sestdien pārforsēju, lielo dobes daļu pabeidzu un, līdz ar vētras sākšanos, knapi ievilkos iekšā. Kādas gudrākas domas vadīta, pirms apsēsties, uzliku gatavoties ēdienu, nomazgāju trauku kaudzi, tiku galā ar kaķu darbiem, nedarbiem. Svētdien grasījos uz tirdziņu braukt, bet ķermenis pateica “nebūs”. Varbūt, ja ārā neplosītos tāda vētra, arī aizbrauktu, bet doma, ka stūre būs jātur ar visām četrām, braucot pāri augstajiem tiltiem, nepadarīja šo pasākumu iekārojamu. Tā vietā man tika pidžamdiena. Nansija nelaimīga raudzījās ārā pa logu, jo kaut kā nejuta vēlmi lidot, toties Lakšmi sajūsmā, ka saimniece nākusi pie prāta, skaļi murrājot, ieritinājās man blakus.

Vakar vēl vienu dārza stūrīti sakārtoju, brīžiem šķiet, ka cīņa ar kazenēm un efejām, vīteņiem - kaitēkļiem nekad nebeigsies. Aug mežonīgā ātrumā tāpat kā papardes. Spēju tik plēst, rakt, stiept. Pēc ilgām pārdomām un sarunām ar naudas maku nolēmu reanimēt esošo siltumnīcu, ar āmura palīdzību šad tad uzšaujot sev pa pirkstiem, atklapēju saliektos stieņus. Caurumus ar celtniecības skoču pielabošu, ech, atkal uz veikalu jābrauc. Ļoti nepatīkams atklājums - cenas aug kā sēnes. Labi, es saprotu, jauno preču ražošana sadārdzinājusies, bet kāpēc jāuzskrūvē cenas pagājušā gada precēm (kurām rudenī bija mega atlaides), piemēram - pludmales krēsliem, aukstumsomām u.c.?

Vakar no rīta, izejot ārā, bija jūtama spēcīga dūmu smaka, kas, mainoties vējam, pazuda dienas laikā. Diena bija silta, drīzāk karsta +25 grādi, praktiski bez vēja. Ziņās stāsta, ka tuvojas lietus un vēja periods. Steidzu dārza darbus, līdz viešņām palikušas skaitītas dienas, un lielu daļu no tām līs. Pret vakaru mugura īd, bet gandarījums liels - zemeņu vagas izravētas, aprušinātas, jaunā zeme uzlikta, apdobes sakārtotas. Pašā vakarā pārstādīju daļu pagājušā gada pelargoniju, labi samēslotas, apčubinātas, tās kāpa ārā no esošajiem podiem. Vēlā vakarā zvans no Gunitas: “Tu zini, ka starp mums ir lieli ugunsgrēki?”

Vētra, dūmi, daudz, daudz ugunsgrēku. Mazā, mīļā Astūrija liesmās. Naktī dega lielais kalns Naranco pie pašas Oviedo. Vakar pēcpusdienā līdz mums nonāca lielās vēja brāzmas, ārā ap 25 grādiem, ne pilītes lietus. Vadot Zoom nodarbību, nācās uz mirkli atstāt grupu un skriet ārā skatīties, kas notiek, deguma smaka bija tik spēcīga, ka šķita, ka uguns te pat jau Santa Ana kalnā. Par laimi, nē, tik milzu dūmu mutuļi, vēja nestie, ietina visu ciematu biezā, necaurredzamā, smirdīgā masā. Pirms došanās gulēt sapakoju mašīnu - kaķiem ēdamo, būri, ja nu kas. Naktī abas dāmas gulēja, cieši piespiedušās man klāt, dzīvnieki jūt.

Ilgi gaidīta, beidzot ir klāt. Z/S “Zutiņu” pupu kolekcija nonākusi līdz mūsmājām. Astūrija pati slavena ar savām pupiņām, bet šīs ir kas īpašs. Zināju, ka būs, un tomēr ik reizi, saņemot kādu vēstuli, paciņu no savām “čaukstenēm”, klāt pielikts kas negaidīts, silts un mīļš. Lielā degšana mazinājusies, ir vēl uguns perēkļi, bet lielumu izdevies apdzēst. Viennozīmīgi ļoti operatīvi rīcība. Arī no blakus provincēm ugunsdzēsēji steidza palīgā. Bez liekām sēdēm, saskaņošanām. Vajag - sēžamies mašīnās un braucam. Tas lieliski parāda to, ka tikai tas, kas pats bijis lielā nelaimē, tā pa īstam saprot otru, nelaimē nonākušo.

Ziniet, kas ir visgrūtākais viesu uzņemšanā? Nē, ne daudzie jautājumi no sērijas: “Kāpēc izvēlējies šo māju?”, “Vai nav grūti vienai?”, “Kāpēc mašīnu liec tā?”, “Kāpēc tev nav Volvo?”, “Tev nešķiet, ka tu esi savu ambīciju upuris?” u.t.t. - visi šie jautājumi, kas nu jau triju gadu garumā tiek uzdoti, daudz stāsta par pašiem jautātājiem un viņu tā brīža aktuālajām tēmām. Arī ne agrie rīti, ne grupas savākšana, tas viss ir nieks pret pašu grūtāko – pavadīšanu.

Domāju nerakstīt, līdz mani ilgi, mīļi gaidītie viesi nebūs devušies mājup. Lai lieki nesatrauktu. Jo tik ļoti, ļoti gaidīti. Kāpēc - o, tur ir vesels stāsts, bet to tik ar pašu piekrišanu. Ko nozīmē būt viesu namiņa, kaut ofic neatzīta, bez stingriem papīriem, tik draugiem, draugu draugiem un viņu draugiem, saimniecei? Zināt, vai ne? Tas ir ne tikai prieks sagaidot un asara prombraucot, jo katrs paliek sirdī, tas ir ne tikai traks plānošanas, pielāgošanās maratons visās dienās, tā ir ne tikai spēja nolasīt vēlmes - gastronomiskās, emocionālās un vēl, un vēl. Tā ir arī prasme un vajadzība savākt sevi, savu fizisko ķermeni, kad tas uzrīko revolūciju.

Caur lietus mākoņa kuplajiem brunčiem izlīda mazs saules stariņš un pakutināja Nansijas degungalu. Savu kutināt neļāvu, jo rīta miegs tas pats saldākais. Bet Nansija, oi, ja dāma pamodināta un jūt, ka es arī vairs neatrodos sapņu valstībā, nāk berzēt purniņu pret manu vaigu un stāstīt, ka jāiet ķirzakas saskaitīt, govis ganīt. Lakšmi, apmierināti ņurkstot, ienirst zemsegas valstībā, ar ķepu apķer manu kāju un liek saprast, ka sācies labākais laiks pie-gulēšanai. Uzvar Nansija, ejam dārzu lūkot.

Rīta komisija apstaigā savus īpašumus. Bosiks sargā pieeju no sētas puses. Atplaukusi viena no Coraļiem, savas cakas atrāda vēl viena skaistule, kuras vārdu nospēra vārnveidīgie, vēl divas lielās īrisu vāles sprāgs vaļā. Kamēlijas raisa pēdējos ziedus, dodot vietu magnolijai, kura jau drīz priecēs. Rozes kārto ziedlapiņas, gatavojas.

Modinātājs pārtrauc sapni tieši desmit minūtes pēc sešiem. Ārā tumsa, kaķiem viedoklis. Jūs zināt, cik smieklīgi izskatās samiegojušies kaķi - kažoks uzbozies, urskulītis savilkts, actiņas miegainas. Dāmu miegainumam pievienojas neapmierinātība, kad saprot, ka ārā netiks. Lakšmi protestē balsī, liekot saprast, ka nav gatava visu dienu auklēties ar Nansiju. Kamēr Lakšmi samiegojusies protestē, Nansija slaidā lēcienā pārlec tai pāri un bungā ar ķepu pa svaigās gaļas trauciņu, kurā iemājojis tukšums. Kaķi pabaroti, kastīte iztīrīta, varu doties uz lielciema augšējo galu, kur atrodas pasts un poliklīnika.