Dzīve mazciemā – 110

Namiņa rīta stāsti – 21

Agrs, brīdis starp tumsu un gaismu. Līdz ar pirmo saules staru Nansija izstaipa ķepas, nožāvājas un izteiksmīgi paskatās acīs. Man jāsaprot, ka viņas domas pievērstas sulīgajam gaļas gabaliņam, kas atlikts brokastīm. Nē, ne man, tas kaķu dāmām. Starp citu, jābrauc uz veikalu, šonedēļ akcija – par vienu kg gulašgabaliņu gaļas dāvanā tiek pudele sarkanvīna.

Mans mazciems vēl guļ, mājām slēģi ciet, bet jau drīz zaļajā un baltajā mājā sāksies rosība – mātes medīs bērnus, lai vestu uz skolu. Vēl pēdējās skolas dienas.

Šis mazais klusuma brīdis ir tikai mans. Tā ir mana rīta saruna ar dabu, putniem, dārzu, tā ir mana pateicība Visumam par doto jauno dienu.

Dārzs saziedējis, nu jau katru dienu kāda no skaistulēm ver savas acis, lai priecētu pasauli.

Vakar aiznesu vienu skaistuli gandrīz manā augumā kaimiņiem, lai priecē arī viņu māju.

Gar sētu aiziet piligrimi, kāds jauns kungs enerģiski stāsta svaigi nogūstītai piligrimei par to, cik izdedzis darbā, kā satraucies pie katra telefona zvana. Pasmaidu, viņa stils liek domāt, ka šis ir brīnišķīgs veids, kā iepazīties.

Un Ceļš tāds ir, tu vari satikt visus un nevienu!

Diena ir sākusies!

Citi raksti

Dzīve mazciemā – 114
09.07.2023. Viesi namiņā – 2. daļa

Astoņu dienu jautrais karuselis noslēdzies, maza atpūta, un pēc trim dienām griezīsim atkal to ratu. Liktenis man uzdāvināja tikšanos ar trim jaukām odziņdāmām. Oi, šis bija smeķīgi. Man no jauna iemācīja jauno vārdu p...tc. Šis vārdiņš lietojams ik reiz, kad ierauga ko ļoti skaistu, neparastu, bauda ko ļoti garšīgu. Pareizais apzīmējums atnāk nedaudz vēlāk, pirmais izskrien šis te, un tas bija jautri.

Dzīve mazciemā – 123
27.08.2023. Fotodienas Silmačos

Šī ir maģiska vieta, kas paceļ pāri okeānam, kalniem, mazliet pāri košajām ikdienām, tāda pārpasaulīga paļaušanās sajūta. Tā ir arī visiem, kuri atbrauc uz Astūriju, te ir tā vieta, kas paceļ pāri trauksmainajai ikdienai, nebeidzamajiem telefona zvaniem, domām par (ne)padarītiem darbiem. Tu pēkšņi paliec pats ar sevi, savu sirds ritmu, savu elpu, savu fizisko ķermeni, kurš, izrādās, var vairāk kā esi domājis.

Camino – Diena 1
Neklausies, ko runā apkārt, sadzirdi tikai savu ķermeni. Tev nav nevienam nekas jāpierāda, šai dzīvē esi tikai sev, lai darītu laimīgu sevi. CEĻŠ Tev parādīs, pateiks to, ko pasaule noklusē, Tu ieraudzīsi savu iekšējo gaismu, savu bagātību. Un tikai Tavā paša ziņā - noticēt, pieņemt vai aizmukt krūmos! Buen Camino, Iveta! Buen Canimo, Laila!
Dzīve mazciemā – 73
14.08.2022. Tāpat vien.

Agrs svētdienas rīts, nejaukais kraukļu pāris, pareizāk sakot, abi pāri, nolēmuši uzrīkot kopīgo izlamāšanos tieši pretī manam guļamistabas logam. Negribīgi, slinki atveru vienu aci - šorīt ar sauli esam solidāras, arī viņa tik tikko plakstiņus ver, gar dzīvības koka tumši zaļajiem zariem kā nebēdnīga maza meitene, kas nolēmusi pārbaudīt, vai tik kumodē nav palikusi kāda konfekte, vijas un tinas maigi rozā rīta gaisma.