Dzīve mazciemā – 110

Namiņa rīta stāsti – 21

Agrs, brīdis starp tumsu un gaismu. Līdz ar pirmo saules staru Nansija izstaipa ķepas, nožāvājas un izteiksmīgi paskatās acīs. Man jāsaprot, ka viņas domas pievērstas sulīgajam gaļas gabaliņam, kas atlikts brokastīm. Nē, ne man, tas kaķu dāmām. Starp citu, jābrauc uz veikalu, šonedēļ akcija – par vienu kg gulašgabaliņu gaļas dāvanā tiek pudele sarkanvīna.

Mans mazciems vēl guļ, mājām slēģi ciet, bet jau drīz zaļajā un baltajā mājā sāksies rosība – mātes medīs bērnus, lai vestu uz skolu. Vēl pēdējās skolas dienas.

Šis mazais klusuma brīdis ir tikai mans. Tā ir mana rīta saruna ar dabu, putniem, dārzu, tā ir mana pateicība Visumam par doto jauno dienu.

Dārzs saziedējis, nu jau katru dienu kāda no skaistulēm ver savas acis, lai priecētu pasauli.

Vakar aiznesu vienu skaistuli gandrīz manā augumā kaimiņiem, lai priecē arī viņu māju.

Gar sētu aiziet piligrimi, kāds jauns kungs enerģiski stāsta svaigi nogūstītai piligrimei par to, cik izdedzis darbā, kā satraucies pie katra telefona zvana. Pasmaidu, viņa stils liek domāt, ka šis ir brīnišķīgs veids, kā iepazīties.

Un Ceļš tāds ir, tu vari satikt visus un nevienu!

Diena ir sākusies!

Citi raksti

Dzīve mazciemā – 89
24.03.2023. Namiņa rīta stāsti - 5

Vakar, uzpildot sevi ar pretsāpju zālēm, skudru koka mizas pulveri, apliekot atvēsinošo apkakli, devos dārzā. Dārza nezālēm, puķēm, kuras grib ziedēt, kaut kā maz interesē mana migrēna, tās dzīvo savu dzīvi. Tupus, rāpus, brīžiem pusguļus, bet 11 peonijām gultiņas iekārtoju, asnus sadzinušās skaistules vietā ieliku. Milzu gandarījums par paveikto. Uz vakara pusi zāļu iedarbība beidzās, uz Zoom nodarbību novadīt bija visai grūti. Bet galā tikām. Naktī lija, tā smalki, silti un apjomīgi, kā jau pavasarī. Pirms rīta kafijas bija jāpaspēj nobraukt lejā uz Cudillero, tur tirgus diena, līdz ar to - cerība, ka mazais nieciņu veikals strādās. Vienai no manām čaukstenēm, pareizāk sakot, viņas vīram emociju gredzentiņu sagribējās, iepatikās vērot, kā mainās gredzena krāsa dažādās situācijās.

Dzīve mazciemā – 35

30.03.2021. Pateicība draugiem

“Iveta, cik maksā viena Tava darba diena? Es gribu to apmaksāt. Sen nav stāstu. Katru rītu pirms kafijas pārbaudu sejasgrāmatu - būs vai nebūs. Nav. Atvaino, ja Tev tas šķiet smieklīgi, bet tie stāsti ir tik dzīvi, es kopā ar Tevi roku dārzu, domāju, ko es atbildētu Lilijai, kā skaidrotu, kāpēc mums neatkarība tik svarīga. Raksti, ja nevari rakstīt - ierunā, tā kā mums lekcijas. Gribas svaigu vēsmu ikdienas pelēkumā. Vai īrnieks arī ir rādījies, vai vēl būs? Piedod, bet tas bija tik jautri. Kā es gaidu ziedošā dārza bildes. Lūdzu, lūdzu raksti!”
Dzīve mazciemā – 17

25.08.2020. Politika un daba, 2. daļa.

Asturia tiek saukta par Spānijas pērli, par dabīgo Paradīzi zemes virsū, aizvien vairāk saprotu, kāpēc. Šoreiz ieskats vienā no dabas parkiem - Somiedo.
Dzīve mazciemā – 28

30.12.2020. Manu kaķu stāsts, 1. daļa

Cik sevi atceros, vienmēr bijis kāds kaķis azotē - vai nu pašas mājās, vai kādā no draugu mājām. Kārtējā lielā pretruna manī, jo pēc būtības esmu suņu cilvēks, ģībstu, ieraugot skaistu vilku, Afgāņu kurtu ieraugot, zaudēju spēju skaidri domāt. Bet kaķi… jā, kaķis vienmēr ir blakus, jo, laikam, lai kā gribētu asociēt sevi ar uzticīgo, drošo suni, esmu visīstākais kaķis...