Namiņa rīta stāsti – 12
Caur lietus mākoņa kuplajiem brunčiem izlīda mazs saules stariņš un pakutināja Nansijas degungalu.
Savu kutināt neļāvu, jo rīta miegs tas pats saldākais.
Bet Nansija, oi, ja dāma pamodināta un jūt, ka es arī vairs neatrodos sapņu valstībā, nāk berzēt purniņu pret manu vaigu un stāstīt, ka jāiet ķirzakas saskaitīt, govis ganīt.
Lakšmi, apmierināti ņurkstot, ienirst zemsegas valstībā, ar ķepu apķer manu kāju un liek saprast, ka sācies labākais laiks pie-gulēšanai.
Uzvar Nansija, ejam dārzu lūkot.
Tas nebeidz pārsteigt – gluži kā filmā “Sikspārnis”, kur vieglprātīgs vīrs, sākumā deklarējot, ka sieva ir izlasīta grāmata, beigās bija spiests atzīt, ka izlaidis visinteresantākās lappuses. Man šķita, ka nu jau dārzu zinu, bet nekā – no iztīrīto brikšņu pudura izlīda roze un māja ar savu sārti cakaino galvu.
Brīdī, kad zied peonijas, īrisi, sāk ziedēt puķu zirņi, savus kruzuļus izrāda hiacinte – “negaidīji, pārsteigums!”.
Izskatās, ka šogad man būs dilles, tās sasētas visur, bet aug tik no Aglonas vestās sēklas.
Savus šķelmainos snīpjus atrāda mazie bumbieri, raža būs.
Agrie piligrimi stāv pie sētas un priecājas par krāsām.
Sapnī atnāca vīzija sētas zīmējumam, tagad tik kāds meistars jāgaida ciemos.
Diena ir sākusies!
