Dzīve mazciemā – 92

Namiņa rīta stāsti – 8

Vakar vēl vienu dārza stūrīti sakārtoju, brīžiem šķiet, ka cīņa ar kazenēm un efejām, vīteņiem – kaitēkļiem nekad nebeigsies. Aug mežonīgā ātrumā tāpat kā papardes. Spēju tik plēst, rakt, stiept.

Pēc ilgām pārdomām un sarunām ar naudas maku nolēmu reanimēt esošo siltumnīcu, ar āmura palīdzību šad tad uzšaujot sev pa pirkstiem, atklapēju saliektos stieņus. Caurumus ar celtniecības skoču pielabošu, ech, atkal uz veikalu jābrauc. Ļoti nepatīkams atklājums – cenas aug kā sēnes. Labi, es saprotu, jauno preču ražošana sadārdzinājusies, bet kāpēc jāuzskrūvē cenas pagājušā gada precēm (kurām rudenī bija mega atlaides), piemēram – pludmales krēsliem, aukstumsomām u.c.?

Maltā gaļa 10.50 eiro/ kg, gulaša gabaliņi (kaķu gaļa) 14-15 eiro/kg , vista – sākot no 3,50 eiro/kg.  Sieram arī cena kāpusi, bet ne tik būtiski.

Hā, spāņiem ir mega triks pārdošanā – ej, ej pa veikalu, skaties: o, cik laba cena – 8 eiro/kg, tā stāv rakstīts lieliem burtiem, ar mazākiem, daudz, daudz mazākiem rakstīts – tas ir tad, ja tu ņem divus gabalus, par pirmo maksājot 13 eiro/kg. Un tā ar visu.

Tiku pie labās kafijas ar līdzīgu atlaidi.

Vēl  iekrāvu un izkrāvu 800 litrus ar substrātu, mašīnīte bija smuki pietupusies, kamēr atbraucām.

Kaķi pārlaimīgi par silto laiku, šodien 25-26 grādi, bezvējš, bet gudri ļaudis, kāda es arī palieku, jūt, ka ziepes būs. Nāk nākamā mazvētra, naktī vai rīt no rīta būs klāt. Cerams, aši tīs makšķeres, manām viešņām atvaļinājumu neizbojās.

Nansija pilnībā apguvusi govju gana lomu, šorīt pieķēru pie sarunas – gotene, galvu izslējusi, kaut ko īdēja, Nanšuks ņurkšķot vārtījās pa akmens sienu. Dāma jūtas ievērojami labāk, antibiotiku kursu izdzēra, jauno barību ēd. Njā, salīdzinājumā ar kurili, meinkūns (vismaz manējais) ir stipri uzņēmīgāks pret visu. Pēc Lieldienām jāved analīžu paraugs, atkal skraidīšu pakaļ, kad ies uz kastīti, lai ar speciālo pipeti savāktu dārgumu, tad aši uz klīniku. Viss jau labi, bet uz kastīti abas iet kopā, sēž katra savā stūrī, astes pacēlušas. Tas viņām nelaužams rituāls.

Viendien bija tā – ārā vēss, durvis aiztaisītas, man rīta konsultācija, dzirdu, abas pīkst aiz durvīm, nu, neko, jāpaciešas. Beidzu sarunu, taisu durvis vaļā, abas spolējot izņem pagriezienu un aši kastītē ar tik dumji apmierinātām sejas izteiksmēm.

Cik labi, ka viņas ir.

Kamēr vien ir, ko darīt, kamēr vien ir, ko mīlēt, mēs esam dzīvi, mēs spējam radīt.

Kastītes bildes nav, toties ir noķerts kadrs no kopīgām medībām.

P.s. Mīļās “čaukstenes”, paldies par vakarvakara čatu, tas ļooooti noderēja.

P.p.s. Kāds prieks par atsauksmēm par jaunajām svecēm! Paldies!

Pirmie jau saņēmuši, tātad pasts labi strādā.

Citi raksti

Beidzās mācības izgāju ārā , tur viss debesjums košās zvaigznēs , tik skaisti , stāvēju muti atvērusi ,žēl, ka tas tik cilvēka acis , telefona acs neķer.Plutons savas spēles spēlē , kādus vārtus aizver , kādus atver . Naktī redzēju sapni , kas aizvija siltās patīkamās sajūtās . No rīta, FB atmiņās , izleca šis …

Dzīve mazciemā – 92 Read More »

28.03.2023. Namiņa rīta stāsti - 7

Sestdien pārforsēju, lielo dobes daļu pabeidzu un, līdz ar vētras sākšanos, knapi ievilkos iekšā. Kādas gudrākas domas vadīta, pirms apsēsties, uzliku gatavoties ēdienu, nomazgāju trauku kaudzi, tiku galā ar kaķu darbiem, nedarbiem. Svētdien grasījos uz tirdziņu braukt, bet ķermenis pateica “nebūs”. Varbūt, ja ārā neplosītos tāda vētra, arī aizbrauktu, bet doma, ka stūre būs jātur ar visām četrām, braucot pāri augstajiem tiltiem, nepadarīja šo pasākumu iekārojamu. Tā vietā man tika pidžamdiena. Nansija nelaimīga raudzījās ārā pa logu, jo kaut kā nejuta vēlmi lidot, toties Lakšmi sajūsmā, ka saimniece nākusi pie prāta, skaļi murrājot, ieritinājās man blakus.

Sākšu ar pateicību diviem rūķiem, kuri rūpējās par mūsu nakts mieru un gardām brokastīm! Pēc piedzīvotajām jautrībām lielajos alberģos, nolemjam lūkot pēc mazākiem, klusākiem.
05.10.2025. .....

Nav nosaukuma pārdomām. Smeldzīgi. Vakar vakarā (tas man tāds pusstundas rituāls pirms aizmigšanas) pabeidzu skatīties Yellowstone 5. sezonu. Tik smaga pēcgarša. Filma laba, aktieri labi, daba fantastiska, bet tik skarbi. Pat ne tas, ka 7 paaudzēs kopto, loloto, ar asinīm aizsargāto rančo – savu dzīvesveidu, lai saglābtu dabu – bija jāatdod indiāņu kopienai. Smagi bija skatīties, kā šīs kopienas ļaudis uzvedās – demolēt, lauzt, plēst. Neko nelikt vietā, tikai postīt. Tik ļoti sasaucas ar šodienu, kur lauksaimniekiem, mazajiem ražotājiem, ar zobiem un nagiem jāplēšas par iespēju dzīvot tur, kur dzīvojuši viņu senči, darīt to, pēc kā sirds tiecas.