Dzīve mazciemā – 96

Sagaidīt un pavadīt

Ziniet, kas ir visgrūtākais viesu uzņemšanā?

Nē, ne daudzie jautājumi no sērijas: “Kāpēc izvēlējies šo māju?”, “Vai nav grūti vienai?”, “Kāpēc mašīnu liec tā?”, “Kāpēc tev nav Volvo?”, “Tev nešķiet, ka tu esi savu ambīciju upuris?” u.t.t. – visi šie jautājumi, kas nu jau triju gadu garumā tiek uzdoti, daudz stāsta par pašiem jautātājiem un viņu tā brīža aktuālajām tēmām.  Arī ne agrie rīti, ne grupas savākšana, tas viss ir nieks pret pašu grūtāko – pavadīšanu.

Katrs, kurš pabijis manā namiņā, jā, jā, es esmu sentimentālais Vēzis, ērti iekužinās kādā sirds stūrītī un paliek tur. Brīdī, kad tevi saķer un saspiež atvadu apskāvienā, ir stipri jākož lūpā, lai nesāktu bimbāt. Jo, kaut aizbraucējs saka, ka noteikti atgriezīsies, labi apzinies, ka pasaule ir ļoti liela, un mana mīļā, mazā Astūrija, kura ir aizņēmusi visu manu sirdi, pasaules kartē ir tikai mazs punktiņš.

Šorīt pavadīju savas četras smējējas mājupceļā uz Latviju. Iekāpu mašīnā, un sirds iesmeldzās, nesajūtot Janas knosīšanos blakus sēdeklī, otrās rindas gardos smieklus un mīlīgo, pēkšņi izsprukušo pusaudžu enerģiju. Odziņu uzlika radio Skonto:

“Mana sirds ir atkal brīva, bet par jaunu atmiņām (..).”

Ko var pārfrāzēt par “mana Silvī atkal brīva, gaidot…”. Dzejnieks no manis nekāds, bet domu sapratāt.

Šīs bija piesātinātas dienas ar smiekliem, jokiem, stenēšanu, vaidēšanu, ēšanu, dziedāšanu un, paldies Vitai par rozā vīna pasaulē ievadīšanu, gardā rozā vīna baudīšanu. Bija kalnu takas, bija apmaldīšanās, kas tika pārvērsta stāstā par fitnesa treniņu un Astūrijas floras un faunas iepazīšanu, bija mērcēšanās okeānā, mukšana no paisuma, protams, komandantes ieteikumu neņemšanu vērā, bija asaras, bet tādas vieglas, dziedējošas, ko prot izvilināt dziedošie akmeņi, bija sarunas. Oi, un man tika masāža, vēl kādu brīdi ceļoties, sēžoties Janu pieminēšu, bet ar labu.

Dāmas teica, ka noteikti gribot iekļūt mazciema stāstos, nedaudz ievilkšu elpu, apdarīšu degošos darbus, un tad jau kāds uztaps.

Šobrīd gandarījuma nogurums un smaids līdz ausu ļipiņām.

Vēl četrās sirdīs Astūrija ierakstījusi savu vārdu. Redzēju, kā dāmas līdz ar mani pārdzīvoja, redzot gan pašas uguns liesmas kalnos, gan milzu izdegušās platības. Un kā dāvanu par viņu līdzcietību Astūrija vakar uzdāvināja mazu, mazmazītiņu pareizā vēja pūtienu. Playa de Salinas bija viļņi, mazi, bet bija, un šļakatas sejā arī tika.

Labu ceļa vēju, smējējas, dziedātājas!

Grupas devīzes:

  • “nelien, bet ēdīšu”;
  • “nevaru, bet iešu”.

Citi raksti

27.08.2023. Fotodienas Silmačos

Šī ir maģiska vieta, kas paceļ pāri okeānam, kalniem, mazliet pāri košajām ikdienām, tāda pārpasaulīga paļaušanās sajūta. Tā ir arī visiem, kuri atbrauc uz Astūriju, te ir tā vieta, kas paceļ pāri trauksmainajai ikdienai, nebeidzamajiem telefona zvaniem, domām par (ne)padarītiem darbiem. Tu pēkšņi paliec pats ar sevi, savu sirds ritmu, savu elpu, savu fizisko ķermeni, kurš, izrādās, var vairāk kā esi domājis.

Tas nekas, ja liesma apdzisusi...
31.07.2025. Svētki

Šejieniešiem ļoti patīk svinēt svētkus – ja kalendārā kādu pietrūkst, viņi izdomā jaunus. Tā radušies “Aroz con leche” (rīsu putras) svētki – konkurss, kur sabrauc liels daudzums tautas nogaršot n-to vārītāju veikto un nobalsot par gardāko. Pašu nominantu vaigi plīst no lepnuma, un katrā ēdienkartē lieliem burtiem būs ierakstīts – tāda un šāda gada nominants konkursā par gardāko rīsu putru, un, ja tiks pie kādas balvas, krodziņa sienu rotās milzu plakāts un īpaša atzīme pie ēdienkartes. Astūrieši ļoti lepojas ar to, kas viņiem ir, ar to, ko daba veido. Nu kaut vai, piemēram, Picos de Europa – ņem un nosauc tā vienu kalnu masīvu, un iestāsti, ka ir vēl augstāki kalni. Pamēģini to astūrietim pateikt – viņš paraustīs plecus: nu un, toties nosaukuma tāda nav.

11.05.2020. Sadzīves ainiņas.

No rīta, kā parasti - pirms sešiem, pamodināja abu kaķu rīta taure. Kopš atklājušas verandu, līdz ar pirmo gaismiņu aplaimo mani ar rīta koncertu. Rīgā droši vien būtu dusmojusies un izolējusi no savas istabas, bet te - pat prieks. Redzēt ar kafijas krūzi rokā, ietuntuļojusies siltā pledā, sēžot uz trepju augšējā pakāpiena, kā mostas kalni. Šķiet, kaķes domā tāpat un, izlaidušās katra uz sava krēsla, pagriezušas punčus pret pirmajiem rīta stariem, kaifo.