Dzīve mazciemā – 93

Namiņa rīta stāsti – 9

Vakar no rīta, izejot ārā, bija jūtama spēcīga dūmu smaka, kas, mainoties vējam, pazuda dienas laikā.

Diena bija silta, drīzāk karsta +25 grādi, praktiski bez vēja. Ziņās stāsta, ka tuvojas lietus un vēja periods. Steidzu dārza darbus, līdz viešņām palikušas skaitītas dienas, un lielu daļu no tām līs. 

Pret vakaru mugura īd, bet gandarījums liels – zemeņu vagas izravētas, aprušinātas, jaunā zeme uzlikta, apdobes sakārtotas.

Pašā vakarā pārstādīju daļu pagājušā gada pelargoniju, labi samēslotas, apčubinātas, tās kāpa ārā no esošajiem podiem.

Vēlā vakarā zvans no Gunitas:

“Tu zini, ka starp mums ir lieli ugunsgrēki?”

Vējš pūš pretējā virzienā, dūmu smaku nejūtu, bet, izejot ārā, pakāpjoties kalnā, var redzēt rozā atblāzmu pret debesīm – tālumā deg meži.

Sirds raujas čokurā, Astūrijas flora un fauna ir unikāla. Ar katru ugunsgrēku daļa no tās mirst.

Naktī pamodos no smacējoša klepus, vējš mainījies, un viss namiņš ietinies kodīgā dūmu smakā, debesis pamalē tādas pelnu rozā, visa apkārtne nomācoši klusa, tik brīdi pa brīdim dzirdams helikopters.

Jā, arī šajā dabas paradīzē kādam nagi niez nomest sērkociņu, kaut ko padedzināt. Valdība apsolījusi pieņemt mērus.

Tikmer dārzs dzīvo savu dzīvi, saplaukušas mirdzoši baltas narcises, maigi rozā tulpes un bumbiere, kas pirmajā gadā knapi dzīvību dvesa, uzziedējusi baltās ziedu kupenās ar pasakainu, maigu smaržu.

Saudzējam sevi un vietu ap mums.

Citi raksti

Dzīve mazciemā – 126
30.09.2023. Kustini kājas, kustini smadzenes

Pēdējā diena kopā ar čaukstenēm, protams, kalni. Braucām uz Somiedo dabas parku, tur ir īsta taku pārbagātība. Savu prieku noķer gan ainavu vērotāji, gan putnu vērotāji, arī zvēru vērotāji, arī lāču un vilku. 🙂 Jā, jā, Astūrijā dzīvo i lāči, i vilki, i Ibērijas lūsis, i bezkaunīgās mežacūkas (viena īpaši bezkaunīgā pa neaiztaisītajiem dārza vārtiņiem iešīberēja manā dārzā, sacienājās ar tomātiem, sapluinīja substrāta maisus un apēda visus kartupeļus).

Dzīve mazciemā- 87
22.03.2023. Namiņa rīta stāsti - 3

Vakar pēc čakla darba dārzā, vēl čaklākas zirgābolu iekraušanas, izkraušanas, aizstiepšanas jutu, ka labi nav. Kā tad, naktī šī ir klāt. “Nu, sailgojies? Kurā galvas daļā mani gaidi?” Laimīgie tie, kuriem migrēna ir tikai vārds, vēl laimīgāki, kam svešvārds. Apģērbties - tas ir liels izaicinājums, vēl lielāks – nošķaudīties. Mati ķemmēti netiks, pietiks, ja “izbraukšu” ar pirkstiem caur cirtām.

Pasta diena, pēdējā lielā sveču “krava” sāk ceļu uz savām jaunajām mājām.
Dzīve mazciemā – 37

14.04.2021. Sargeņģeļi

Šai dzīvē, pat tad, kad šķiet, ka esam vieni, tā nav. Ar mums ir mūsu sargeņģeļi, dažreiz viņus redzam kā līdzcilvēkus, dažreiz tikai jūtam tādu maigāku vai spēcīgāku spērienu pa attiecīgo vietu. Man ar to, kurš ikdienā mani pieskata, šad tad ir nopietnas pārrunas, un, ja jūtu, ka par daudz sāk pukstēt, aizsūtu aprunāties ar Lilijas sargeņģeli, kurš visticamāk staigā apkārt ne tikai ar folija cepurīti, bet pa tiešo pieslēgts baldriāna sistēmai.
#100LaimīgasDienasNamiņā – 66. diena
Satraukums par rīta sarunu , laupīja nakts miegu.Ir tadas sarunas, ko gaidi, bet arī satraukumam ir vieta .Pārdomas . Klusums . Bet šim laikam tas piestāv .Manī ir apņemšanās , līdz gada beigām padarīt iesāktos , nepadarītos darbus , tas skar arī nepabeigtos ierakstus . FuuuuVienu lielu darbu padarīju , apaļo galdu , kuru nekādi …

Dzīve mazciemā – 93 Read More »