Dzīve mazciemā – 91

Namiņa rīta stāsti – 7

Sestdien pārforsēju, lielo dobes daļu pabeidzu un, līdz ar vētras sākšanos, knapi ievilkos iekšā. Kādas gudrākas domas vadīta, pirms apsēsties, uzliku gatavoties ēdienu, nomazgāju trauku kaudzi, tiku galā ar kaķu darbiem, nedarbiem.

Svētdien grasījos uz tirdziņu braukt, bet ķermenis pateica “nebūs”. Varbūt, ja ārā neplosītos tāda vētra, arī aizbrauktu, bet doma, ka stūre būs jātur ar visām četrām, braucot pāri augstajiem tiltiem, nepadarīja šo pasākumu iekārojamu.

Tā vietā man tika pidžamdiena. Nansija nelaimīga raudzījās ārā pa logu, jo kaut kā nejuta vēlmi lidot, toties Lakšmi sajūsmā, ka saimniece nākusi pie prāta, skaļi murrājot, ieritinājās man blakus.

Izgulēju visu miega badu, pret vakaru rokas jau sāka funkcionēt, mugura vairs tik traki nesmeldza. Toties manī sāka burbuļot emociju katliņš, kas nākamajā dienā pieņēmās spēkā. Droši vien kādreiz tas atradīs ceļu uz ierakstu. Tam jānobriest.

 Mums te tā interesanti, Gunita dzīvo kādus 100+ kilometrus no manis, kalnos:

– Nu, tev pūš?
– Nē, man vēl viss mierīgi.

Paiet pāris stundas…

– Jēziņ, nu gan te pūš, mājiņai jums dreb.
– A man, te, lejā, viss jau mierīgi…

Un vēl, mums ir joks: ja viņas un maniem kaimiņiem prasītu, kas ir latvietes, viņi atbildētu apmēra tā:

“Tās ir sievietes, kas visu laiku kaut ko cep, baro apkārtni un visu laiku kaut ko rok, un stāda.”

Gunita piedzīvo ko līdzīgu kā es, kad viss ciems skrien skatīties, kas notiek dārzā.

Mums ar namiņu prieks, pa trim gadiem saaudzētās puķes labprāt piekrita daļu no sava raženuma dot tālāk. Nu mazā kalnu ciematiņā zied gan “Rīgas barikādes”,  gan  kādas krāšņas margrietiņveidīgās, kas man sakuplojušas nepieklājīgā mākonī, arī viena peonija bija gatava dalīties ar savu mazuli.

Vakar pabeidzu vēl vienu daļu no dobes. Jau tagad skaidrs, ka līdz viesiem visu nepaspēšu, manam iekšējam perfekcionistam nāksies samierināties.

Pašā vakarā kā skaists ķirsītis uz šokolādes kūkas – ļoti jauki novadīta Zoom nodarbība manai “Mērķu grupai”. Tāda salda, maiga pēcgarša.

Bet šodien, o, šodien mūsmājās drāma.

No rīta, kā ierasts, abas dāmas izgāja apgaitā. I minūte nepagāja, kā abas lidot ielidoja virtuvē bļaudamas brēkdamas. Skrēju skatīties, kas tad nu?!

Hā, kaimiņi savas gotenes atveduši ganīties. Lielie hortenziju krūmi apgriezti, viss kā uz delnas.

Pagāja pāris stundas, un Nansija sāk apgūt jaunu amatu – govju gane. Sēž uz akmens sienas un vēro, tikko govis paiet tālāk, tā skrien skatīties, kur palika. Govis ar’ gribētu tuvāk iepazīties, tik elektriskais gans traucē.

Dārzā hiacintes nomaina frēzijas, viss ietinies maigā smaržu mākonī. Pagājušā gada lobēlijas krāšņi zied, šogad sētās tikko stiepj galvas pret sauli, samtenītes drīz ceļos uz dobēm.

Siltumnīca, jā, tas man sāpju bērns. Rīt mēģināšu uzlikt plēvi, ja deformētie stieņi ļaus. Nja, te būs jādomā.

Tik patīkami, ka sācies siltais laiks. Pavasara zaļumā ir tāds spēks.

Citi raksti

12.08.2024. Pārdomas pie kafijas

Vējo, līst, karsē saule vai visa apkārtne miglā tīta, dārzs dzīvo savu dzīvi. Ja ilgstoši esmu projām, tas skumst, es pat teiktu, tam sāp, jo manu gādīgo, saudzīgo roku vietā nāk gliemežu, skudru ordas, kas rij, posta bez mazākās žēlastības, žurka, izlīdusi no alas, grauž un grauž...

Citādāki Saulgrieži. Šovakar alberģis pilns, esmu noskrējusies ar slapju muguru. Spānijas vasara dara savu, vēl nav pat pusdienlaiks, kad brīvas palikušas vien pāris istabiņas.
12.08.2025. Bienvenida hermana de mi corazón

Katrs viesis, kurš ienāk namiņā, ir mīļi gaidīts, katrs tiek uzņemts ar visu to mīlestību, gādību, ziņkāri, ko Dieviņš man devis. Jau iepriekš izdibinu, kas kuram garšo, ko grib nobaudīt, ko grib redzēt, sajust, pie kuriem putniem pieder: rīta putni, vakara putni vai čoknutije ptjički. Daru, kā protu, lai brīvdienas būtu lieliskas, lai atpūstos gan ķermenis, gan prāts, gan emocijas. Bet šodien… šodien plūda laimes asaras pār vaigiem – atbrauca ļoti, ļoti, ļoti gaidīti un ilgoti savējie. Manas „Uguns saimes” pati sirds – Vizma ar Jāni.

14.04.2021. Sargeņģeļi

Šai dzīvē, pat tad, kad šķiet, ka esam vieni, tā nav. Ar mums ir mūsu sargeņģeļi, dažreiz viņus redzam kā līdzcilvēkus, dažreiz tikai jūtam tādu maigāku vai spēcīgāku spērienu pa attiecīgo vietu. Man ar to, kurš ikdienā mani pieskata, šad tad ir nopietnas pārrunas, un, ja jūtu, ka par daudz sāk pukstēt, aizsūtu aprunāties ar Lilijas sargeņģeli, kurš visticamāk staigā apkārt ne tikai ar folija cepurīti, bet pa tiešo pieslēgts baldriāna sistēmai.