Spānija
06.01.2022. Paplašinu horizontus. Zvaigznes diena
Tā bija viena no pēdējām Gunitas atvaļinājuma dienām. Mēs devāmies ekspedīcijā uz blakus esošo Galisiju, konkrētāk - uz La Corunu. Starp citu, Galisijā ir divas mazās lidostas: La Coruna un Santjago de Kompostela, abas no mana namiņa atrodas vien 220-250km attālumā, no UK lido tiešie reisi. Vēl šis brauciens bija īpašs ar to, ka mums piebiedrojās kaimiņu radinieks - spāņu jauneklis (ap 30), kuru ļoti ieinteresēja Latvija, tās vēsture, attiecības ar Krieviju u.t.t., viss jau labi, bet viņa angļu valodas zināšanas bija vājākas par mūsu spāņu valodu, toties viņš lieliski prata apieties ar Google balss tulkotāju.
11.01.2022. Atā, rūķi!
Katrai pasakai, pat Ziemassvētku, pienāk beigas. Tā beidzas, lai sāktos jauna, un es ticu, nē, es zinu, ka būs. Mani rūķi piekrāmētām somām, ne bez mazas adrenalīna devas, devušies atceļā uz Latviju, es – atpakaļ savos darbos. Rīt būs jauna diena, mēs atkal ar mincēm un namiņu četratā, ai, nē, piecatā, jo Nansijas aste joprojām dzīvo savu dzīvi, rūpēsimies viena par otru, bursim pasakas, rušināsim dārzu. Rīt būs neierasts rīts bez kopīgas kafijošanas un filozofiskām apcerēm, tomēr ikkatrs mājas, dārza stūrītis saglabās atmiņu par traki gardajiem smiekliem, kas lika smaidīt arī garām ejošajiem kaimiņiem, ceļiniekiem. Mana mazciema iedzīvotāji ir pārliecināti, ka Latvijā dzimst, dzīvo traki enerģiskas, bezgala talantīgas un jautras sievietes. Un tas ir tik garšīgi, tik garšīgi!
17.02.2022. Pilnmēness pārdomas
Februāris, ar katru pāršķiro kalendāra lapu esam tuvāk pavasarim. Ai, jā, skaistais, reibinošais ziedonis. Bet nu jau trīs gadus februāris ir mans īpašais mēnesis, tāda kā dzimšanas diena pusmēneša garumā. Pirms trim gadiem februārī pirmo reizi satiku namiņu. Tā bija skaista diena, ziedēja kamēlijas, viss mauriņš pie mājas nokaisīts ar sarkanajiem kamēliju ziediem kā sarkanais paklājs Oskara balvas saņemšanas ceremonijā. Nāc, baudi, dzīvo. Tas bija traki jautrs brauciens kopā ar vēl divām smējējām. Visām trim tā bija pirmā iepazīšanās ar Ziemeļu ceļu, tiesa, gadu pirms Sarmīte bija nogājusi Camino Primitivo. Kopīgi elsām un pūtām no sajūsmas, vērojot okeāna varenos viļņus, klusā pietātē stenējām, esot augstu kalnos, kur ērgļi lidoja zem mums, tieši tādā vietā bija viena apskatāmā māja.
Neparasta rosība mājās, pilnīgi jūtu, kā atdzīvojas, elpo katrs stūris un stūrītis. Prātā ienāca asociācija ar kādu multfilmu, kur iekurināja sen nemīļotu krāsni, tā sākumā sprauslāja, klepoja melnus dūmu mutuļus, un tikai pēc tam mazas uguns liesmiņas sāka sprēgāt, pakāpeniski pieņemoties spēkā un skaistumā.
Žēli čīkstot, lēni aizveras durvis, dārzā, namiņā iestājas dīvains klusums. Pat bezkaunīgās vārnas nedaudz apmulsušas, manas abas kaķes, kaklus izstiepušas, lūr aiz stūra: “Vai t’ neviena nenāks, kur visas palikušas, tak pusdienlaiks.” Divas nedēļas namiņā čaloja sarunu upes, dārdēja, īpaši vakaros, smieklu pērkoni, virpuļoja daudz, daudz sievišķās maģiskās enerģijas, kaut kas tāds ne tikai namiņā, visā mazciemā un varbūt pat lielciemā nebija pieredzēts. Man tas uzvēdīja atmiņas no tiem laikiem, kad vadīju grupas klātienē. Ech, tas tik bija piedzīvojums.
Ziemā, vadot “Mērķu” grupu, dažas dalībnieces izteica vēmi tikties klātienē un pastrādāt ar jaunapgūtajām tehnikām. Online formāts ir labs, bet nekas nespēj aizvietot klātienes tikšanos, sarunas, kopīgas pasēdēšanas, pārdzīvojumus. Tā tapa ideja par pasākumu, kuru lepni dēvē par retrītu. Uh, manī uzjundīja duāla enerģija - no vienas puses tik ļoti gribējās atkal strādāt tiešajā saskarsmē ar grupām, interese, kādas tad viņas būs “dzīvajā”, nevienu iepriekš satikusi nebiju, no otras - tas būs liels izaicinājums man, kā tikšu galā ar septiņām spilgtām personībām, vai izdosies izveidot vienotu grupu, vienotu enerģiju, tik galā ar 101 saimniecisko jautājumu. Un pirmais izaicinājums nav ilgi jāgaida...
Rīts, kā parasti, pienāk daudz par agru, abas kaķu dāmas samiegojušās, visai naidīgi uztver modinātāja zvanu, Viņām pret viesiem ir jūtas. Eju lejā uz otrās mājas virtuvi, tā ir lielāka, plašāka, vairāk vietas, kur rīkoties. Ko līdz ieslēdzu jauno, speciāli šim pasākumam pirkto kafijas automātu, gar stūri parādās Irēnas stāvs.
Knapi atvērusi dārza terases durvis, pieķeru Irēnu ar kafijas krūzi rokās, lavoties uz dārza attālo stūri pie plūmes. Jā, viņa stingri nolēmusi konkurēt ar vārnu pāri, kuri, ieraugot konkurentu, apmetušies kaimiņu eglē, lamājas ar visiem viņiem vien zināmajiem vārdiem. Dārzā sāk ziedēt pirmās trompešlilijas, saldā, maigā smarža patīkami kutina degunu. Brokastis atkal jautrā noskaņojumā, kāda kaut ko aizmirsusi, kādai kāda atklāsme. Man arī viena tāda ir - pazudušas mazās karotītes. Vakar bija, šodien nav.
Vakar vajadzēja padomu, spēku, tāpēc paņēmu brīvu vakaru no visiem darbu darbiem un aizbraucu līdz “melnajai” pludmalei. Tur starp lielajiem klints bluķiem bēguma laikā ir tāda īpaša vietiņa, kur pasēdēt, padomāt. Un man laimējās, piedzīvoju vienu no skaistākajiem saulrietiem, kopš esmu šeit. Es ticu, ka tad, kad mūsu laiks uz zemes ir beidzis, mūsu dvēselēm dota iespēja redzēt, kādas pēdas esam aiz sevis atstājuši - cits bērnos, bērnu bērnos, cits mežos, dārzos, dziesmās, gleznās, traukos. Kādreiz domāju – nez, kādas būs manas pēdas. Nu jau zinu.
Abpusēji vienojāmies, ka pirmo dienu vajag mieriņā, tāpēc vairāk kā divu stundu garās brokastis šķiet pārāk steidzīgas. Starp mums ir tāda kā telepātija - viena padomā, otra atbild. Pašām smiekli nāk. Abas kaķu dāmas arī atzina Lienu par labu esam, abas pieskrēja, kārtīgi noberzējās gar kājām, iezīmējot savu teritoriju. Lai tā īsti iezīmētu dienu “mieriņā”, devāmies pabeigt 10,5 metrus garās puķu dobes rakšanu.