Dzīve mazciemā – 85

Namiņa rīta stāsti – 1

Pēdējā laikā saņemu daudz vēstuļu ar domu, ka, ja neesot laika lielos ierakstus rakstīt, vismaz kaut ko, kaut maziņu, kaut nedaudz. Tie palīdzot iet uz priekšu, nenolaist rokas.

Ziniet, ieraksti galvā veselos sējumos sakrājušies, bet līdz redzamam veidolam netiek. Arī mazos stāstus regulāri nesolu.

No rīta pie brokastu kafijas centīšos pāris rindas uzrakstīt.

Rīts kā vienmēr pienāk daudz par agru, līdz ar pirmo koši sārto gaismas strēli pie pamales un guļamistabas logā.

Mostas putni, un Nanšukam miera nav, sēž uz galda pie loga un šņakstina – ņerk, ņerk, ņjauuu.

Ir pavasaris, beidzot ir. Ap deviņiem jau 20 grādi, un visa zāle zaigo dimanta rasas lāsēs. Kaķiem nepatīk, tie iet, augstu kājas cilājot un ik pa brīdim notirinot.

Pirmā sveču partija devusies ceļā, bet otrā, kas gatavojas, stāv savā augu aplī, un, kā katru rītu, istabā ielaižas kamene. Mans darbs to noķert pirmajai un izlaist ārā.

Dīvaini, pēc vakardienas trakās rakšanas nesāp ne muskulītis.

Dārzā acis ver “Rīgas barikādes”. Ļoti skaistas mazās tulpītes, jo īpaši izceļas uz salti sudrabotās krustaines fona.

Šodien dārza darbu nebūs – jāgaida kurjers, šis tāds nejauks, neuzpīkšķina, ja neesmu redzama ielas pusē, brauc projām. Tad nu pucēšu abas terases; bildes rīt, ja paspēšu sapucēt.

Pavasaris, jauns dabas cikls ir sācies.

Lai jauka diena!

Citi raksti

Dzīve masciemā – 94
31.03.2023. Namiņa rīta stāsti - 10

Vētra, dūmi, daudz, daudz ugunsgrēku. Mazā, mīļā Astūrija liesmās. Naktī dega lielais kalns Naranco pie pašas Oviedo. Vakar pēcpusdienā līdz mums nonāca lielās vēja brāzmas, ārā ap 25 grādiem, ne pilītes lietus. Vadot Zoom nodarbību, nācās uz mirkli atstāt grupu un skriet ārā skatīties, kas notiek, deguma smaka bija tik spēcīga, ka šķita, ka uguns te pat jau Santa Ana kalnā. Par laimi, nē, tik milzu dūmu mutuļi, vēja nestie, ietina visu ciematu biezā, necaurredzamā, smirdīgā masā. Pirms došanās gulēt sapakoju mašīnu - kaķiem ēdamo, būri, ja nu kas. Naktī abas dāmas gulēja, cieši piespiedušās man klāt, dzīvnieki jūt.

#100LaimīgasDienasNamiņā – 61.-63. diena
Kārtējais karuselis , kā saka mana paziņa , citādāku dienu man neēsot.Ļoti ceru , ka rīt , kad ievilkšu elpu , spēšu vairāk aprakstīt , šīs dienas ir tā vērtas .Pagaidām - dziļā pateicībā šoferim , krāmētājiem , lielās pakas sasniegušas Rīgu , labais rūķis Iveta Salmiņa, saliks pa Omnivām jūsu svecītes .Nu varu ievilkt …

Dzīve mazciemā – 85 Read More »

Dzīve mazciemā – 45

20.07.2021. Septiņas dienas, tā dziedāja Tranzīts. Pirmā daļa.

Septiņas dienas paiet ātri, ai, cik ātri. Pat, ja pirmajā šķiet, ka vēl tik daudz laika priekšā. Tikai dažas nedēļas iepriekš, kad vienā vakara sarunā Gunita pēkšņi izšāva “Man vajag atdzist, vajag restartu, brīdi klusumā, lai varu pastrādāt pie jaunā projekta. Būs kāda istaba brīva? Braucu!”, tajā pat vakarā tika atrastas biļetes un sākts lielais somu, paku, vedamā menedžments.
Dzīve mazciemā – 155
23.09.2024. Lūzums, 1. daļa

“Dari visu pati vai trīs mēnešu laikā izvācies.” Šodien ir tieši 7 gadi, kopš nogāju savu Camino un saņēmu sertifikātu. “Pastaiga”, kā es domāju, kura izmainīja visu manu dzīvi. Katrs ceļš, ko ejam ar iekšējo uzdevumu, lai kāds tas būtu, tas var būt arī vienkārši atpūsties, mūs maina. Nav obligāti jāskrien pār kalniem ar mugursomu plecos, dažkārt Ceļš, kurš maina, var būt vienkāršs gājiens uz veikalu pēc iepirkumiem; man tā bija, un toreiz pieņemtais lēmums pavēra visu notikumu sēriju.