Namiņa rīta stāsti – 1

Pēdējā laikā saņemu daudz vēstuļu ar domu, ka, ja neesot laika lielos ierakstus rakstīt, vismaz kaut ko, kaut maziņu, kaut nedaudz. Tie palīdzot iet uz priekšu, nenolaist rokas.

Ziniet, ieraksti galvā veselos sējumos sakrājušies, bet līdz redzamam veidolam netiek. Arī mazos stāstus regulāri nesolu.

No rīta pie brokastu kafijas centīšos pāris rindas uzrakstīt.

Rīts kā vienmēr pienāk daudz par agru, līdz ar pirmo koši sārto gaismas strēli pie pamales un guļamistabas logā.

Mostas putni, un Nanšukam miera nav, sēž uz galda pie loga un šņakstina – ņerk, ņerk, ņjauuu.

Ir pavasaris, beidzot ir. Ap deviņiem jau 20 grādi, un visa zāle zaigo dimanta rasas lāsēs. Kaķiem nepatīk, tie iet, augstu kājas cilājot un ik pa brīdim notirinot.

Pirmā sveču partija devusies ceļā, bet otrā, kas gatavojas, stāv savā augu aplī, un, kā katru rītu, istabā ielaižas kamene. Mans darbs to noķert pirmajai un izlaist ārā.

Dīvaini, pēc vakardienas trakās rakšanas nesāp ne muskulītis.

Dārzā acis ver “Rīgas barikādes”. Ļoti skaistas mazās tulpītes, jo īpaši izceļas uz salti sudrabotās krustaines fona.

Šodien dārza darbu nebūs – jāgaida kurjers, šis tāds nejauks, neuzpīkšķina, ja neesmu redzama ielas pusē, brauc projām. Tad nu pucēšu abas terases; bildes rīt, ja paspēšu sapucēt.

Pavasaris, jauns dabas cikls ir sācies.

Lai jauka diena!