Dzīve mazciemā – 90

Namiņa rīta stāsti – 6

Viņa ir projām! Tāds atvieglojums ķermenī pēc triju dienu mocībām.

Tāds enerģijas pieplūdums. Nu, ko, izmantosim lietderīgi, būs lielā zirgābolu diena.

Bet vispirms rīta kafija ar sievišķīgo čalošanu un smiekliem. Tad vēl dārzs jāatrāda, jāpaskatās, kas otras dārzā saaudzis. Tad var tā liegi, sievišķīgi pačalot un apbrīnot.

Kaķi pārlaimīgi, ārā silta saule, praktiski nav vēja, tauriņi lido. Abām draiskulēm pielīp mans draiskais noskaņojums, un viņas sāk spēlēt ķerenes. Kur Našukam viens lēciens, tur Lakšmi trīs tipinājumi. Nansija lido kā bulta, ar kuplo asti stūrējot, Lakšmi lec kā zaķis, augstu uzrāvusi pakaļkājas. Kaimiņi stāv pie sētas un smejas, viņiem ļoti patīk manas draiskules. Nansija atturīga, pašauj asti kājstarpē, pieplok pie zemes un aizlavās man aiz muguras, Lakšmi iet komunicēt. Tā uzzināju, ka mazais pūkdupsis bija paviesojies kaimiņu virtuvē. Kaimiņiene ieiet virtuvē, a tur uz galda, izlaidusies saulītē, guļ Lakšmi un murrā. Saku, lai neļauj, lai dzen projām. Pie citiem i tuvumā neiet, bet mīļkaimiņi viņai patīk, tāpat kā man.

Pēc kafijas prom uz Lamuno pēc zirgāboliem. Saplūcu puķu pušķi zirgu meitenēm, paņemu vienu sveci dāvanai, un esmu gatava lāpstas cilāšanai.

Mani sagaida pats Jēzus (Jesús), kas, izrādās, ir saimnieks visam lielajam stallim un zirgiem. Mani ieraudzījis, jau māj pa gabalu, stiprās rokas nobrīkšķina manus plecus.

– Tu viena? Kur draudzenes?

Hmm, interesanti, kuru no visām domāja? Vai to, kuru uz rokām cēla, vai to kurai buču deva. Ai, spānis, ai, šķelmis.

Tieku iepazīstināta ar jauno personālu, visiem tiek pateikts, ka šī “chica” var braukt, kad grib, ņemt, ko grib (nu, tas tā, pārspēlēti).

Stunda ar astīti, maisi pilni, varu braukt mājās. Šodien lielā dobe jāpabeidz.

Ak, un jāpalielās – vakar atnāca jaunās sveču formas. Esmu iemīlējusies tajās.

Uz Vēršu zīmes jaunmēnesi liešu sievišķības, naudas, baudas sveces. Kad jau, tad jau!

A rīt, ja šodien darbus sadarīšu, braukšu vienu mazo tirdziņu izlūkot, sola, ka būšot i amatnieki.

Pirmā meža zemenīte tiem, kuri izlasīja.

Citi raksti

06.07.2020. 130 dienas un pateicības.

“Tu dzīva? Sen nav ziņu!”, draudzene viegli sašutusi. Nu, jā, gribēju, gluži kā deputāts, dot atskaiti par pirmajām 100 dienām, bet darbu, notikumu virpulī raksts palika pusratā. Šis laiks Mazciemā ir mainījis mani, mainījis manus uzskatus un attieksmi pret lietām, galvenokārt jau pret sevi, un to var iedalīt nosacītās trijās daļās.
Rudens ir dažādu svētku laiks , kad pagasti dižojas savā starpā . Protams , ja skatās ar Latvijas mēroga acīm , tad skumja nopūta vien sanāk , bet asturieši prot priecāties arī par vienu galdiņu siera . Galvenais ir sanākt kopā , iedzert sidru vai vīnu , paklausīties dūdas , apspriest jaunumus .Jūdzu savu Silvī …

Dzīve mazciemā – 90 Read More »

Jau pāris dienas esmu galā - savās mājās, savā rozā sapnī. Dienām ir kumeļu auļi, stundas zib nemanot, darba apjomi nemazinās, stāsti, piedzīvojumi jau krietnā kaudzē sakrājušies. Jāsāk sevi disciplinēt un šķetināt pa vienam.
Latvijā sniegs , mums salna , tāda pamatīga . Kaķi apjukumā cilāja kājas un iespruka atpakaļ gultā , dziedot protesta serenādes.Krāmēju garšvielu kastīti , nav plašs klāsts , esmu gana konservatīva garšvielu izvēlē . Iztikas minimums : vairāku veidu pipari , muskatrieksts , krustnagliņas, ķimenes, kanēlis , kāds pikantāks maisījums , vaniļa , dažādas esences …

Dzīve mazciemā – 90 Read More »