Dzīve mazciemā – 90

Namiņa rīta stāsti – 6

Viņa ir projām! Tāds atvieglojums ķermenī pēc triju dienu mocībām.

Tāds enerģijas pieplūdums. Nu, ko, izmantosim lietderīgi, būs lielā zirgābolu diena.

Bet vispirms rīta kafija ar sievišķīgo čalošanu un smiekliem. Tad vēl dārzs jāatrāda, jāpaskatās, kas otras dārzā saaudzis. Tad var tā liegi, sievišķīgi pačalot un apbrīnot.

Kaķi pārlaimīgi, ārā silta saule, praktiski nav vēja, tauriņi lido. Abām draiskulēm pielīp mans draiskais noskaņojums, un viņas sāk spēlēt ķerenes. Kur Našukam viens lēciens, tur Lakšmi trīs tipinājumi. Nansija lido kā bulta, ar kuplo asti stūrējot, Lakšmi lec kā zaķis, augstu uzrāvusi pakaļkājas. Kaimiņi stāv pie sētas un smejas, viņiem ļoti patīk manas draiskules. Nansija atturīga, pašauj asti kājstarpē, pieplok pie zemes un aizlavās man aiz muguras, Lakšmi iet komunicēt. Tā uzzināju, ka mazais pūkdupsis bija paviesojies kaimiņu virtuvē. Kaimiņiene ieiet virtuvē, a tur uz galda, izlaidusies saulītē, guļ Lakšmi un murrā. Saku, lai neļauj, lai dzen projām. Pie citiem i tuvumā neiet, bet mīļkaimiņi viņai patīk, tāpat kā man.

Pēc kafijas prom uz Lamuno pēc zirgāboliem. Saplūcu puķu pušķi zirgu meitenēm, paņemu vienu sveci dāvanai, un esmu gatava lāpstas cilāšanai.

Mani sagaida pats Jēzus (Jesús), kas, izrādās, ir saimnieks visam lielajam stallim un zirgiem. Mani ieraudzījis, jau māj pa gabalu, stiprās rokas nobrīkšķina manus plecus.

– Tu viena? Kur draudzenes?

Hmm, interesanti, kuru no visām domāja? Vai to, kuru uz rokām cēla, vai to kurai buču deva. Ai, spānis, ai, šķelmis.

Tieku iepazīstināta ar jauno personālu, visiem tiek pateikts, ka šī “chica” var braukt, kad grib, ņemt, ko grib (nu, tas tā, pārspēlēti).

Stunda ar astīti, maisi pilni, varu braukt mājās. Šodien lielā dobe jāpabeidz.

Ak, un jāpalielās – vakar atnāca jaunās sveču formas. Esmu iemīlējusies tajās.

Uz Vēršu zīmes jaunmēnesi liešu sievišķības, naudas, baudas sveces. Kad jau, tad jau!

A rīt, ja šodien darbus sadarīšu, braukšu vienu mazo tirdziņu izlūkot, sola, ka būšot i amatnieki.

Pirmā meža zemenīte tiem, kuri izlasīja.

Citi raksti

26.05.2022. Retrīts. 3. diena.

Knapi atvērusi dārza terases durvis, pieķeru Irēnu ar kafijas krūzi rokās, lavoties uz dārza attālo stūri pie plūmes. Jā, viņa stingri nolēmusi konkurēt ar vārnu pāri, kuri, ieraugot konkurentu, apmetušies kaimiņu eglē, lamājas ar visiem viņiem vien zināmajiem vārdiem. Dārzā sāk ziedēt pirmās trompešlilijas, saldā, maigā smarža patīkami kutina degunu. Brokastis atkal jautrā noskaņojumā, kāda kaut ko aizmirsusi, kādai kāda atklāsme. Man arī viena tāda ir - pazudušas mazās karotītes. Vakar bija, šodien nav.

06.11.2021. Īsie stāsti jeb “45 soļi līdz....”

Pirmais solis - labāk zīle rokā nekā mednis kokā

Dalība kulinārijas klasē uzlādēja mani ar kārtīgu smieklu, jautrības enerģiju, braucot mājās, apsolīju, ka beidzot sākšu realizēt šo ideju. Mans atskaites punkts ir Saulgrieži - klusais, maigais piedzīvošanas laiks. Tā ir sanācis, ka visi darāmie darbi vienlaikus nonākuši finiša taisnē. Tagad man vajadzēs ļoti daudz miera, spēka un loģiskuma, lai to visu realizētu.
Vai tiešām jau piecpadsmit dienas eju? Jūtos ārpus laika un telpas. Nakšņoju brīnišķīgā alberģī, tikai viens bet - mana vieta divstāvu gultas otrajā stāvā. Un šīs gultas radītājam bijusi apskaužama humora izjūta, nepietiek, ka gulta ir gana šaura, tai nav nevienas maliņas sānos.
31.07.2022. Liena. Otrā diena.

Mūs abas saista ne tikai 12 gadi pazīšanās, bet arī astroloģiskās, psiholoģiskās, mākslas un pat lauksaimniecības un politikas tēmas. Katra tējas/kafijas dzeršana, vienkārša apsēšanās uz akmens ieilgst nepiedodami ilgi, jo man tik ļoti gribas parādīt šejienes skaistumu. Saprotot, ka nepaspēsim i simto daļu, vienojamies, ka labāk mieriņā ar baudu mazāk nekā skrienot daudz. Svētdiena, lielā tirgus diena Grado. Jau laicīgi brīdinu Lienu, ka būs dziļa vilšanās un šoks, tomēr braucam.