Dzīve mazciemā- 87

Namiņa rīta stāsti – 3

Vakar pēc čakla darba dārzā, vēl čaklākas zirgābolu iekraušanas, izkraušanas, aizstiepšanas jutu, ka labi nav.

 Kā tad, naktī šī ir klāt.

– Nu, sailgojies? Kurā galvas daļā mani gaidi?

Laimīgie tie, kuriem migrēna ir tikai vārds, vēl laimīgāki, kam svešvārds.

Apģērbties – tas ir liels izaicinājums, vēl lielāks – nošķaudīties.

Mati ķemmēti netiks, pietiks, ja “izbraukšu” ar pirkstiem caur cirtām.

Pasta diena, pēdējā lielā sveču “krava” sāk ceļu uz savām jaunajām mājām.

Viss lielciems elpo ar pavasari vienā ritmā, donjas , ietērpušās jak-priekšautos, cītīgi pucē logus, citas, iekārtojušās pie logiem, darbojas ap šujamajiem un čakli tērzē, neliekoties ne zinis, ka starp čalotājām ir iela, divas, pat trīs mājas. Lejā, mazajā krodziņā sava dzīve, donjām otrajā, trešajā stāvā – sava.

Pusotras stundas laikā esam tikušas galā ar visiem sūtījumiem, viss sasvērts, salikts lielajās kastēs ar uzrakstiem “Uzmanīgi!”.

Man jau sen “spiež” nepieciešamība pēc vēl kāda vaska kausējamā katla, tāpēc ieeju blakus esošajā saimniecības preču veikalā, tieku pie diviem jaukiem katliņiem, attiecīgi par 7 un 8,5 eiro.

Pa to laiku migrēna ir pieņēmusies spēkā un dejo pa labajiem deniņiem, reizi pa reizei iešaujot pa labo aci, līdz tā sāk asarot. Nāk otrā sāpju stadija ar smakšanu, reiboni un kustīgo ceļu. Prāts saka, ka aši jādodas uz mājām, bet viss pārējais kliedz pēc miera brīža pie okeāna.

Uz “melno” pludmali braukt nebūtu prāta darbs, sirdsapziņa neļaus kādu klēpi ar malku nesavākt, bet no domas vien par pieliekšanos paliek slikta dūša.

Braukšu uz savu Conchu.

Tas bija prātīgi darīts. Klusa taka, aijājoša viļņu dziesma un, pilnai laimei, krodziņš vaļā. Šodien ir tā diena, kad nu ļoti gribētos, lai kāds parūpējas, apčubina. Nolemju piesēst uz tasi kafijas, varbūt varēšu iedzert. No rīta kafijas smarža uzdzina nelabumu. Kad pienāk oficiants, mana mēle, nesaskaņojot ar prātu, paziņo, ka gribot glāzi sarkanvīna. Tas laikam bija ļoti amizanti, jo pati nesapratu, kā tā varēja notikt. Bet, labi, sliktāk jau vairs nebūs.

Un tad, kamēr puisis gāja pēc vīna, kuņģis paziņoja, ka kopš vakardienas pusdienām nav lutināts. Tiešām, jau diennakts pagājusi?

Kāda balss dziļi iekšā sāk pīkstēt, atgādināt, ka man vēl ir neizmantota dāvana no kādas sekotājas, kura, ieskaitot manā kontā X eiro, ierakstīja piebildi – jaukai pasēdēšanai. Gribas jau nošmaukties un ielikt saimniecībā, bet, labi, šodien ir tik ļoti žēl sevis, ka ļaušu sevi aptekalēt.

Pagriezu seju pret sauli, atspiedos ērtajā krēslā un, kamēr gatavojās pusdienas, klausījos okeāna viļņos, putnu dziesmās.

Bija garšīgi.

Šodien pauze no darbiem, došos pagulēt uz adatām.

Bet kamēlijas zied, trīs lielie kok-krūmi kā sarkanas lāpas deg…

Citi raksti

Ticība sev , tā ir spēja ieraudzīt sevi vēl neesošajā, iedzīvoties tajā, saplūst ar to , noticēt un sākt realizēt. Pārdomāti liktie soļi aiz soļiem nesīs rezultātus #100LaimīgasDienasNamiņā
18.07.2023. Namiņa rīta stāsti (nr. 25) & viesi namiņā

Neraksturīgi man, esot kopā ar viesiem, nolēmām apmeklēt publisko pasākumu - dronu šovu. Pirmajā vakarā pasākums neizdevās, visā Gijonā nebija, kur mašīnu novietot, pareizāk sakot - uz ielām i adatai vietas nebija. Milzu sastrēgumi, policisti, brīvprātīgie, kundzītes ar cacīgi uzkrāsotām lūpām regulēja satiksmi, cilvēku plūsmu. Nu, neko, noslaucīju no pieres sviedrus, kad izkļuvām no pilsētas. Sestdien mēģinājumu atkārtojām, tik nu bijām gudrākas - ieradāmies pusdienas laikā, kad spāņi bauda nomiedzi.

10.06.2023. Namiņa rīta stāsti – 19

Šorīt abas dāmas sastrīdējās, uzrīkoja boksinga maču uz blakus spilvena. Nansija ir cīrulis, ar pirmo gaismiņu vajag ārā, bet reti, kad modina mani, gaida, kad sakustēšos, tad gan klāt un dīcošā balsī vedina celties. Lakšmi ir pūce vai, vēl pareizāk sakot, visdiengulis. Tā nu Nansija nāca mani motivēt uz celšanos un iztraucēja guļošo madāmu, šņāciens, spļāviens, cirties ar ķepu un, dusmīgi bubinot, visdiengulis palīda zemsegas valstībā. Tikmēr Nansija, apsēdusies ķengura pozā, ar nevainīgu sejas izteiksmi ar ķepu turpināja taustīt ņurdošo kamolu zemsegas valstībā. Mīļā miera labad paņēmu padusē ņurdošo visdienguli, piecēlos, atvēru dārza durvis, lai nemiera gars var doties izskaidroties ar žagatām, kamēr mēs ar Lakšmi atpakaļ gultiņā. Sestdiena, mirklis tikai sev godam nopelnīts.

10.10.2023. Rudens un...

Latvijā tādu īstu rudeni sajutu, kad dzērvju kāši rotāja debesis, kļavu lapas rīkoja sacensības par intensīvāko sarkano un dzelteno krāsu, sirdī iezagās dīvainas skumjas un sestdienas uguns rituālu laikā prasījās pēdas ietīstīt pledā. Astūrijā uz rudens tuvošanos norāda piebriedušie eikaliptu ziedu pumpuri, kamēliju pumpuru zaļie snīpji, sulīgi zaļās, leknās kallu lapas un nemainīgais: “Ждёшь, еще 3 дня?”