Tēju nedzer, ar ko pagadās, tēja – tas ir intīmi! (Veltījums draugiem, paziņām, visiem, ar kuriem sirds vienā ritmā.)

“Šodien ir tieši trīs gadi kopš tā rīta, kad aizvēru durvis Bruņinieku ielas pasaulei”

– tā sākās ieraksts 22.02. rītā, kad man te, sēžot lejas istabiņā, vērojot aiz loga krusas un vēja deju, pirksti sāka klabināt datora taustiņus.

Bet tad domas aizklīda, kā krāmējām lielo mašīnu, par mazo improvizēto atvadu vakarēšanu, kura ievilkās līdz otrajai rīta stundai, kur daži bija braukuši no otras Latvijas malas, lai atvestu ceļa dāvaniņu, cieši apskautu un pateiktos par kopa pavadīto laiku. Cilvēki nāca un gāja, piepildot manu sirdi ar prieku un mazliet skumjām, jo, kas zina, vai mūsu ceļi vēl krustosies. Un tad atmiņu taka aizveda paris stundas pirms Zanes ierašanās, kad staipīju kastes uz savu mašīnu, stiprināju kaķu būri… tad vēl dzīva bija Bohēmiņa. Atceroties mīļo veckaķi un pēc tam smago aiziešanu.. pirksti pārstāja klabināt taustiņus un lūpa sāka drebēt.

Neraudāt!!!!

Tāds man te likums. Protams, reizi pa reizei asara nobirst, bet raudām neļaujos. Savulaik okeāns izraudāts, iekšas saraustītas, tagad katrs raudāšanas mēģinājums beidzas ar vemšanu. Tieši šī iemesla ir arī dažas tabu tēmas.

“Šodien pirms trīs gadiem iebraucām namiņa pagalmā, ārā plosījās vētra, un bijām gan nogurušas, gan sastresojušās”

– tā sāku rakstīt 26.02., kad aiz loga atkal plosījās vējš, laužot mežā kokus, šūpojot lielos dzīvības kokus… un atkal atmiņu taka aizvija ne tajā virzienā. Raksts palika nepabeigts.

Laiks iet, ir lietas, sajūtas, ko vairs neatgriezt, ir cilvēki, kas nogājuši no mana dzīves ceļa, pārstājuši atbildēt uz zvaniem, ziņām, liekot kaut kam dziļi iekšā sarauties mazā čokuriņā, bet ir cilvēki, kas ar plašiem soļiem panākuši mani pa manu līkumaino taku, un ne tikai panākuši, vēl ceļa maizi līdzi atnesuši, dodot savu klātbūtni katrā brīdī – vai kā ir kopīga rīta kafijošana, vai spēlējot karsējmeiteni, izklaidējot mani (vai es izklaidēju, kad man kaut kas lielāks jārok, jāravē), vai tā ir kāda smaguma norunāšana, vai, kas man visvairāk patīk, jautrā izsmiešanās pāris stundu garumā.

Laiks iet, notikumi mainās, nāk klāt, nesot pietiekami lielu pieredzi, audzējot muskuļus un ņemot vienu rozā brilli nost aiz otras kā sīpola kārtiņas.

Te nu esmu, jau trīs gadus pie sava rozā namiņa, pie savas psihopalmas un kamēlijām.

Ir nākusi saprašana par lietu būtību un kustību šeit. Tā kā notikumu daudz, izmaiņu arī, tad sava veida atskaiti par visu dalīšu pa tēmām – mašīna, māja, kaķi u.t.t. Sākumā gribētu iedot vispārīgo skatu.

Joprojām uzskatu, jūtu, ka šī ir paša Dieva sev saglabātā atpūtas un spēka vieta. Un to jau nesaku vairs es viena, te dzīst rētas, nāk spēks un mīlestība.

Spānija ir liela un ļoti dažāda, ir Madrides lielā ķepa, tad katrai provincei savs ministru kabinets, un tad vēl pašvaldības, kas arī (dažbrīd pilnīgā idiotismā) negrib no lielajiem lēmējiem atpalikt. Tā kā visiem tiem, kuri raksta “gribu dzīvot Spānijā, ar ko sākt”, vispirms būtu jāizraugās sev vēlamā province un pat pašvaldība. Ir lieli visiem noteiktie nodokļi, un tad vēl provinču iegribas, kā piemēram, Astūrijā ir jāmaksā 8% arī no ziedojumiem.

Vēl jārēķinās, ka daudz kur, pat valsts vidienē, piemēram, Leona, Burgosa, kur ir aukstas ziemas, vispār nav apkures mājās. Vispār nav!!! Tas pie tā, ka mājām nav siltinājuma, nav mitruma izolācijas. Ja LV ēkas pircējs ieraudzīs pelējumu uz sienām, griestiem, tas nozīmē automātisku cenas nolaišanu, tad Spānijā tev mierīgi pateiks – padūmaješ, reizi gadā ar hloru jānomazgā. Ventilācija? Tak atver logu! 5 minūšu starplaiks starp lietus gāzēm – jauki, atver visus logus un pavēdini! Padūmaješ, 3-5 mēneši jāizdzīvo, un tad jau vasara. Dzīve ir pārāk īsa, lai satrauktos par šādiem sīkumiem.

Reizēm gadās redzēt īpašus siltināšanas paņēmienus – vienkārši ar putām nopūsts mājas stūris, siena un tāds arī atstāts. Es reizēm padomāju – cik ciemu ļaudis saskrietu satīties, ko daru, ja pēkšņi sāktu savu namiņu siltināt ar 5 cm akmensvati. Pilnīgi noteikti uz ziņām tiktu.

Vēl viena īpatnība – ja vēlies veikt remontu mājā, mainīt logus, durvis, ielikt krāsniņu, pārkrāsot fasādi, jādodas uz vietējo pašvaldību izņemt atļauju, nomaksāt nodokli (noteikts procents no tāmes) un būt ļoti laimīgam, ja pašvaldība neuzspiež pieaicināt vietējo arhitektu, kurš nereti pat mājas plānu pareizi rokās turēt neprot, un arī ir pārliecībā, ka atvērt logus ir gana labs risinājums ventilācijai. Tiesa, ha, ha, tas neattieksies, ja jūs izdomāsiet atvērt viesu namu vai, nedod Dievs, alberģi, kas ir zemākās kategorijas nakšņošanas vieta. OO, MĪLĪŠI, tad nu gan prasības dzirdēsiet.

Vēl pie dīvainībām – tūrisma licenci nedod firmai, bet ēkai. Ja ēku pārdod, licence automātiski nāk līdzi, tiesa, šādas ēkas, ja pārdod, vismaz 20% no summas nāk klāt.

Un tādu dažādu nianšu ir ļoti daudz. Viss, ko rakstu par namiņa dienām, nedienām, nav nekas unikāls, ar to saskaras 9 no 10 ēku pircējiem. Nezinu, kā pārējā Spānijā, bet te, Astūrijā, viss ir ļoti lēns un konservatīvs, lielākajai māju daļai, kas atrodas ārpus lielajām pilsētām, nav sakārtotu dokumentu, nav pareizi iemērītas zemes, nav ēku plānu. To visu sāk kārtot, kad pircējs grabina ēkas durvis. Tad daži paliek, daži aiziet. Tāpēc dzīvokļiem, īpaši jaunceļamajās mājās, mēdz būs astronomiskas cenas.

Maksājamie nodokļi ikkatra ceturkšņa beigās liek atcerēties Svēto Jaunavu, visus eņģeļus un Jēzu piedevām. Pašnodarbinātā licence, kā viena no draudzenēm teica “Tikai pat to, ka te elpo”, jāmaksā 330 eiro katru mēnesi. Tiem, kam ap četrdesmit, pirmos divus gadus tiek atlaide, bet man, kurai 50 ar astīti un, pēc spāņu domām, esmu tuvu kapa malai, iebliezts pa pilnu programmu. Sarēķinot ceturkšņa izmaksas, sadalot uz trim mēnešiem, man tas izmaksā 600-900 eiro mēnesī, klāt vēl jāpierēķina elektrības, ūdens, īres, mašīnas apdrošināšanas (65 eiro mēnesī) izmaksas, internets, pašai kaut kas dzīvošanai, kaut kas namiņa pieremontēšanai.. Šī summa vēl jāiemācās bez žagošanās izrunāt.

Šis tiem, kuriem interesēja, cik man izmaksā dzīve namiņā.

Nu, lūk, tagad par pašu namiņu.

Ievadam:

Toreiz, pirms trim gadiem, kad bija skaidrs, ka Zemes grāmatas vēl kādu laiku nebūs, piekritu braukt, jo mākleri solījās ka mājas dokument visi ir kārtībā, un man nebūs nekādu problēmu mēneša laikā dabūt tūrisma licenci. Labi, ka man ir pietiekams neticības un aizdomīguma rūdījums, nepiekritu viņu līgumam, bet, pamatojoties uz to, līgumu rakstīju pati, paldies Jekaterinai, kura to tulkoja no latviešu valodas uz spāņu, kur visa cita starpā ieliku punktus:

• kamēr kārtojas dokumenti, darbojas “īre ar izpirkuma tiesībām” princips;
• ja gadījumā pēc pusotra gada termiņa notecēšanas kāda iemesla, piemēram, mana vecuma (pēc pases), pēc banka atsaka sadarbību, stājas spēkā punkts – palielinās īres maksa un turpinās īre ar izpirkuma tiesībām.

Protams, līgumā viss smukāk aprakstīts, te es tā pārskrienu pāri. Tas viss deva drošības sajūtu. Tagad, pēc trim gadiem, nevaru vien nopriecāties par savu attapību.

Pa šo laiku viņsaulē ir aizgājis mājas saimnieks, saimniece visus mīl, bet jaunais saimnieks, kā lai to tā maigāk pasaka… nu, jūs sapratāt. Piedevām, viņš dzīvo Barselonā, un šī māja viņam kā skabarga pakaļā.

Nu ir pagājuši četri gadi, kopš sākām papīrus kārtot, trīs gadi, kas ir lieguši nodarboties ar plānoto, līdz ar to – arī gūt ieņēmumus. Ir iztērētas visas rezerves. Un tas ir skarbi.

Ar jauno saimnieku esmu uz kara takas, jo arī manai pacietībai ir robežas, viņš nepilda nevienu no solījumiem, uz e-pastiem neatbild, neatbild arī manai juristei.

Par abām ar juristi esam pašas ķērušās klāt mājas papīru kārtošanai, šobrīd tie ir sakārtoti, bet, sazin, kāpēc, kopš augusta ir aizķeršanās ar tūrisma licenci. Trešdien, kad abas sēdējām viņas birojā, likām plānus, ko, kā darīt, abas vienlaicīgi paskatījāmies viena otrai acīs un teicām:

“Ja ticētu, teiktu, ka nudien “sglaz”.”

Monica pieteica vizīti Cudillero ciema padomē, lai klātienē visus izdrebinātu. Viņa man tāda sīka, smalka, ar ļoti klusu, mierīgu balsi, bet nupat nokaitināta tā, ka matu cekuls dreb.

Gaidīsim nākamo nedēļu.

Bet šobrīd, pārvarot gan “kurmīša” dienas, gan dziļās pārrunas ar prātu un emocijām, esmu apstādinājusi autonomo licences darbību, jo šo nodokļu slogu nespēju pavilkt, kamēr namiņš nestrādā. Pēc Spānijas likumiem man nekāds pabalsts nepienākas, un viņiem pie kaķa astes, ka pašas Spānijas likumu nesakārtotības pēc man 3 gadus nav licences. Viņu uzskats – tu, pašnodarbinātais, pats esi atbildīgs par sevi, tev pašam jāizdomā, kā nopelnīt nodokļiem.

Bieži jautāju sev tādu kā kontroljautājumu “Vai šis bija pareizais lēmums?”. Un katru reizi redzu, kā putniņš tur dziļi iekšā saraujas bailēs, ka nepavilšu, atkāpšos. Manas kājas, mana sirds te ieaugusi, līdz ar lilijām, peonijām. Te, tieši manā pagalmā, ir kaut kas tāds, ko dvēsele atrada kā pazaudējušos puzles gabaliņu.

Kas tas ir, nezinu, nav atbildes, ir tikai sajūtas.

To saprot katrs, kurš te ir pabijis, to nevar aprakstīt ar vārdiem, to var sajust ar sirdi, tieši tā, kā to teica lapsa. Nu šo pasaku pieaugušajiem saprotu daudz, daudz labāk. Te ir kaut kas, kas liek ziedēt pat salā un krusā, pat tad, kad, gulēt ejot, jāsatuntuļojas trakāk kā Rīgā ziemā uz ielas izejot, iztrūkst tikai mētelis mugurā un zābaki kājās.

Ja es būtu sentimentāls dzejnieks, es teiktu, ka te ir vieta, kur, kad pienāks laiks, es gribu aizvērt acis.

Cik pietiks spēka un izdomas, solīšiem iešu uz priekšu. Brīžiem pastāvot, padomājot, noraušot asaru, bet lēnām soļošu. Un zinu, ka daudzi no jums soļo blakus. Paldies par to.

Nu, ko, nākamajos ierakstos jau pa tēmām.

Arī tagad aiz loga vējo, līst, un Nansija nebalsī protestē par piespiedu ieslodzījumu. Vēji un smagās lietus lāses liec pie zemes skaistās narcises. Tās tik ļoti gribēja sveikt pavasari, ka izauga garas, garas, nu šmaugajiem kātiem grūti noturēt lielās ziedu galvas. Mans smalkais porcelāns arī atbraucis, paldies pakotājiem, gādātājiem, vedējam. Šovakar pirmo reizi dzeršu tēju no smalkās krūzītes un piedomāšu pie jums, jo tēja – tas ir intīmi….