Atdodiet saulīti

Drīz būs trīs pilni gadi, kopš dzīvoju mazciemā, savā zemeņu sapņa krāsas namiņā. Trešā ziema. Brr. Šogad ir īstā Astūrijas ziema – ir vētras, ir lietus periodi, ir saulainas dienas, un jau piekto nedēļu naktīs termometra stabiņš nepaceļas virs nulle grādiem, vairāk atrodas zem. Brīžiem ir tik auksti, ka šķiet, acu āboli sasals, tad atļaujos pačīkstēt draudzenēm, ka tad, kad sasalšu, lai brauc ar lodlampām atsildīt. Naktis, ooo, tas ir īsts izaicinājums, īpaši pārģērbšanās nakts biezajā tērpā – naktskrekls, džemperis, vilnas zeķes, aukstākajās naktīs arī legingi, ar šalli aptīta galva, ieslēgts apsildāmais palags, tad ietīt sevi biezajā pledā un sasegt ar dūnu segu. Kļūstu par kūniņu, kurai jāizauklē taurenis. Nereti naktī pamostos – deguns, vaigi nosaluši. Abi kaķi cītīgi dala segas siltumu ar mani, pat Nansija, kura ir izteikta aukstummīle.

Bet šis raksts manā galvā tapa nedēļas sākumā, kad no biezās lietus segas izlīda saule, tāda blāva, laikam arī sasalusi, tik vien līdz 10 grādiem spēja gaisu sasildīt.

Ar to pietika, lai es kā ķirzaka izlīstu dārza terasē ar rīta kafijas krūzi, ietinusies pledā, pagriezusi seju pret sauli, kāri ķertu silto staru glāstus.

Pēc brokastīm, sapakojusi lielo somu ar sveču pasūtījumiem, sēžos savā pelēcītē un braucu uz pastu. Apbrīnojami, kā daba un cilvēki sadarbojas – tikko diena bez lietus, saldējoša vēja, tā katrā pagalmā rūc pļaujmašīnas, kundzes, tērpušās Mammas Čoles (“Vienkārši Marija”) priekšautiņos, cītīgi pucē logus, durvis, kaķi gandrīz uz katras lielākas palodzes izlaidušies bauda saules peldes. Skaistās, košās kamēlijas kā liesmainas sveces deg katrā pagalmā, lielie kallu ceri (kā citādi tos nosaukt) rotā visas grāvmalas. Pavasari tīri fiziski var sajust.

Kā jau ierasts, pasta tuvumā nav, kur novietot auto, par laimi, esmu atradusi vietu gandrīz pilsētas nomalē. Ja vien nelīst, tā vienmēr ir skaista pastaiga, kad varu vērot vietējos iedzīvotājus, viņu nesteidzīgo dzīves ritmu, interesantās mājas. Uz tās ieliņas ir divas mājas, kas vienmēr piesaista manu uzmanību – zemas, šķiet, vajadzētu pieliekties, lai ieietu – tām ir ļoti skaistas ārējās palodzes, pilnas ar puķupodiem, tur gan alpu vijolītes, gan dažādi sukulenti. Vienmēr smaidu, kad eju garām, man tās tik ļoti patīk, ka dažkārt ielieku kādā puķupodā kādu šokolādes tāfelīti.

Vēroju, kā sirms pāris, viens otru uzmundrinot, lēni pārvietojas – kungs ar vienu spieķi, kundze ar diviem. Viņus bieži redzu, un vienmēr – kungs paliet ātrāk, tad apstājas un gaida, kad kundze pienāks, brīžiem viņai jāatspiežas pret kādu mājas sienu, lai atpūstos. Mēs sasveicināmies, novēlam viens otram jauku dienu, sasmaidāmies.

Tālāk, jau uz centrālās ielas, abās stūra mājās logi vaļā, sirmas kundzes, pēc enerģijas spriežot, vietējās ielas matronas, cītīgi apspriež, ko senjora Duce (kaut kā tā izklausījās) vakar ar dēlu runājusi. Cītīgi sabļaustoties pāri ielai, viņas neaizmirst sparīgi purināt nelielus drēbju paklājus. Te nu jāuzmanās, lai kaut kas uz galvas neuzkristu.

“Oi, pardona,” mani ieraudzījušas viņas apraujas.

Pamāju ar roku, sasmaidos un turpinu ceļu.

Ar acīm mīļoju katru māju, tik vienkāršs, tik dabīgs. Pretī pastam kafejnīcas priekšā izlikti galdi, krēsli, vietējie salidojuši kā mušas uz medu, tur skan izsaucieni, smiekli, skaļas sarunas, viss ņudz kā varžu dīķī. Viss jau nekas, ja vien ielas vidū nestāvētu lielā atkritumu mašīna, kamēr šoferis malko savu n-to rīta kafiju un jautri triec ar paziņām, viņam piebiedrojas …. policists, kurš savu motociklu novietojis mašīnai priekšā. Viņiem laiks apstājies, ir te un tagad.

Pastniece mani sagaida ar lielu smaidu. “O, tev atkal daudz darba priekš manis,” viņa izsaucas, ieraugot manu lielo somu, pilnu ar iepakojuma konvertiem. Labu pusstundu mēs sveram paciņas, viņa līmē svara uzlīmes, ievada adreses datorā, tad cīnās ar sistēmu, lai izdrukātu man rēķinu, un, protams, saņem nopelnīto šokolādi.

Pastniece – kundze ap 50, skaistiem, pusgariem, sirmi pelēkiem matiem, saņemtiem vaļīgā astē, vieglu meikapu un ļoti skaistām rokām, kuru pirkstos daiļojas 4 zelta gredzeni, katrs citādāks, un tomēr veido skaistu ansambli. Viņa runā daudz un steidzīgi, tad attopas, atvainojas, sak, atkal aizmirsos, ka jārunā lēnāk. Kārtējo reizi lūdz parādīt, kādas tad šoreiz sveces. Pa to laiku pastā ienāk apmeklētājs, nostājas pieklājīgā attālumā un gaida. Bet mēs jau esam beigušas, novēlam jauku dienu, un, ejot ārā pa pasta durvīm, dzirdu, kā pastniece stāsta – tā ir latviete, māksliniece, viņa taisa sveces. Aaaa, kur viņa dzīvo?…

Tālāk jau durvis aizvērās.

Pa šo laiku policists ar atkritumu mašīnas šoferi, padzēruši kafiju, dodas ikdienas darbos, tik, un tas mani patīkami pārsteidza, policists pabrauca mašīnai pa priekšu, nostājās regulēt satiksmi. Te jāpiebilst, ka labais pagrieziens ir jāveic, strauji braucot uz augšu kalnā. Es pati, katrreiz braucot, nedaudz dziļāk ievelku elpu, jo pārredzamība nekāda, ieliņa šaura, un sākumā sanāk pāris metrus iebraukt pretējā joslā, lai izņemtu pagriezienu.

Atgriežoties pie mašīnas, vēlreiz sasveicinos ar sirmo pāri.

Diena tik skaista, ka uzdāvinu sev pāris brīvas stundas un aizbraucu uz “melno” jeb “malkas” pludmali pastaigāties un paraudzīt, vai vētra iznesusi krastā kādus man derīgus kokus. Šogad maz bijis vētru ar “pareizo” vēju, tāpēc pludmalē nav i desmitās daļas tās “ražas”, kas bija pagājušajā gadā, un tam pašam mazumam ir daudz tīkotāju, visa pludmale ņudz, katrs kaut ko lasa somās, sien saišķos. Labi, ka man mašīnā vienmēr ir kāds maiss, arī aši pielasu divus, un tad jau ceļā uz mājām.

Ai, kā gribas saulītē, bet vakara interneta darbi un grupas gaida. Jā, es esmu saules bērns – nav saules, nav enerģijas, vēlmes kustēties; tikko sajūtu dabas siltumu, tā asinis šalko pa dzīslām, gribas rosīties, darboties. Nu jau drīz.

Ar šo ierakstu sākšu rakstu – atskaišu sēriju pa visām sfērām, kas skar te manu dzīvi. Trīs gadi būs pagājuši, gana daudz izdarīts, bet vēl tik daudz jāpadara. Rakstīšu jums un sev, lai neaizmirstu, lai būtu pieturas punkts.