Namiņa rīta stāsti – 5

Vakar, uzpildot sevi ar pretsāpju zālēm, skudru koka mizas pulveri, apliekot atvēsinošo apkakli, devos dārzā.

Dārza nezālēm, puķēm, kuras grib ziedēt, kaut kā maz interesē mana migrēna, tās dzīvo savu dzīvi.

Tupus, rāpus, brīžiem pusguļus, bet 11 peonijām gultiņas iekārtoju, asnus sadzinušās skaistules vietā ieliku. Milzu gandarījums par paveikto. Uz vakara pusi zāļu iedarbība beidzās, uz Zoom nodarbību novadīt bija visai grūti. Bet galā tikām.

Naktī lija, tā smalki, silti un apjomīgi, kā jau pavasarī.

Pirms rīta kafijas bija jāpaspēj nobraukt lejā uz Cudillero, tur  tirgus diena, līdz ar to – cerība, ka mazais nieciņu veikals strādās. Vienai no manām čaukstenēm, pareizāk sakot, viņas vīram emociju gredzentiņu sagribējās, iepatikās vērot, kā mainās gredzena krāsa dažādās situācijās.  

Bet vispirms benzīntanks, jāpabaro mašīnīte un jāizņem kurjera atstātā paciņa – nedēļu nevarēja māju atrast, novienojāmies, ka atstās benzīntankā. O, kurjeri, tā ir smaga tēma.

Mirgēna pamazām atkāpjas, dodot vietu labam, draiskam noskaņojumam, un, kamēr jaukā dāma aiz letes dusmīgi purināja planšeti, lai noskenētu paciņas kodu, mūsu abu kājas un gurni sāka kustēties liegās mūzikas ritmā, aizmugurē stāvoši kungi to uzņēma ar aplausiem un pievienojās. Viss benzīntanks uzsprāga smieklos. Šodien sievišķība un draiskums spridzina. Iedomājos, kā Dina te iederētos, viņu ārā nelaistu, nolīgtu par karsējmeiteni.

Lejā, lielciemā, rosība – mazgā ielas, māju sienas, kāds krāso logus. Mazie krodziņi ver savas skaisti nopucētās durvis, pavasaris jūtams it visur.

Te, lejā, atšķirībā no pilsētiņas augšas daļas, kur atrodas pasts, valda kungu pasaule – tie, sastājušies bariņos, sparīgi žestikulējot, apspriež politiku.

Tūristi, lielciema viesi, ērti izlaidušies krodziņu terases krēslos, malko kafiju un baltvīnu, pulkstenis ir vienpadsmit, kā reiz – otrās kafijas vai pirmās vīna glāzes laiks.

Veikaliņš ir vaļā, tieku pie kārotā gredzentiņa, vaļā atvēries arī kiosks, gatavojoties sezonai, izliktas pastkartes. Paņemu krietnu kaudzīti, būs, ko pielikt pie nākamajiem sveču sūtījumiem kā sveicienu no mana lielciema.

Pats tirgus, kā mana Jekaterina saka, “apķert un raudāt” – viens čību stends, pie pašas mērijas plīvo milzu apakšbikses, knaps augļu stends un saldumi. Ne maizes, ne siera, ne mājas izstrādājumu, ne suvenīru.

Drīz Lieldienas, lielciems gatavojas, sabrauks gan tuvi, gan tāli viesi, arī namiņā būs pirmie šī gada viesi. Tāpēc dzeru kafiju un eju rakt dobi, lai, viesus sagaidot, viss skaisti ziedētu.

Cik spāņu dārznieku nepieciešams, lai apravētu vienu krūmu?
Trīs: viens pietur zarus, otrs ar kapli rušina, trešais no attāluma komandē, kurš zars paceļams.

Gunita, Luordesas kundzes hortenzija ir ieradusies.