02.10.2020. Dzīves riču-raču.

Kaimiņu gailis vēl nav atjēdzies no iepriekšējās vētras, kad nākamā jau klāt. Nu jau man šķiet, ka katra nākamā ir trakāka par iepriekšējo. Skaitu pātarus, lai durvīm stikli neizbirst. Taisnība Ziedonim ir par tām mazām laimītēm, ja tādas tiek, kaut viena katru dienu, tad var aizmigt ar smaidu, ar smaidu arī pamosties.

06.10.2020. Dabas un cilvēku vētras.

Pēc vētrām vienmēr ir saule, tā saka. Šis pilnmēness nesa varen’ spēcīgu vētru, kura kopā ar negaisu plosījās ne tikai aiz loga, bet arī cilvēku prātos, uzvedībā.

12.10.2020. Vēlmes un izvēles.

Vakar apritēja mēnesis, kopš tā septembra rīta, kad namiņā ieradās īrnieks. Tā kā līgums tik’ uz vienu mēnesi, sagaidot puslīdz pieņemamu laiku, dodos klauvēt pie durvīm, uzzināt tālākos plānus. Klauvēju vienu reizi, otru - klusums, atslēga durvīs. Klauvēju trešo reizi, tad uzmanīgi veru durvis.

09.11.2020. Vienkārši būt.

Aiz loga vaniļas krāsa saulriets.

Silts novembra vakars, +18 grādi, pēc nesenā lietus zāle saaugusi sulīgi zaļa, smarža kā pavasarī, bet rudens dzestrums, kas nemanāmi kā nebēdnis puika piezogas un iekniebj degunā, atgādina, ka ir rudens. Jā, arī te ir rudens, no rītiem gaisma ilgi kavējas, vakaros ātri pazūd kā mana lielā delikatese - marinēti gurķīši no nule attaisītās burciņas: šķiet, tikko attaisīji, un skat, vairs nav.

13.11.2020. Arī Paradīzē slimo.

Rudens nekad nav bijis mans gada laiks. Jā, ir jau skaists tas lapu zelts, košās krāsas, tā īpašā ne ar ko nesajaucamā smarža, miglā tītie rīti un gājputnu kāši, bet pārsvarā tas ir drēgnums, ap stūriem aurojošs vējš, lietus, dubļi, ja esi laukos, vai peļķu pilnās ielas, ja esi pilsētā. Izskatās, ka nekas sajūtās nav mainījies, arī dzīvojot šeit.

25.11.2020. Sadzīves krikumi.

Kad nav laika un jaudas lielajiem ierakstiem, tad palīgā nāk izvilkumi no dienasgrāmatas.

09.12.2020. Vētra!

Esmu palikusi atkarīga no laika ziņām, agrāk nekad neesmu tā sekojusi līdzi, bet tagad tas kļūst svarīgi, īpaši rudens - ziemas periodā. Un ziņas stāsta, ka jau nedēļas beigās gaidāma lielā vētra, cik nu redzu, tad būs vismaz nedēļu. Lai visi svētie stāv klāt, cerams, negaisa nebūs. Lakšmi vēl no iepriekšējā nav atjēgusies. Laika maz, tāpēc jāsarauj: pie lielās dobes palicis pavisam maz darba.

20.12.2020. Atlaist sāpi.

Nakts pirms saulgriežiem, mazliet neierasti, ka nebūšu kopā ar savējiem pie Saulgriežu rīta uguntiņas. Šogad degšu to savā sirdī un sūtīšu pa dzirkstelītei savējiem. Tā kā Lakšmi pēc mājās sveces nededzu, tad sveču galdiņu ierīkoju uz āra terases.

30.12.2020. Manu kaķu stāsts, 1. daļa

Cik sevi atceros, vienmēr bijis kāds kaķis azotē - vai nu pašas mājās, vai kādā no draugu mājām. Kārtējā lielā pretruna manī, jo pēc būtības esmu suņu cilvēks, ģībstu, ieraugot skaistu vilku, Afgāņu kurtu ieraugot, zaudēju spēju skaidri domāt. Bet kaķi… jā, kaķis vienmēr ir blakus, jo, laikam, lai kā gribētu asociēt sevi ar uzticīgo, drošo suni, esmu visīstākais kaķis...

07.01.2021. Dot un ņemt.

Zvaigznes diena atnāca ar ļoti vērtīgu dāvanu - pirmo dienu bez lietus, krusas, vēja. Saulīte spoža, spoža pie dzidri zilajām debesīm. Izstāstīt nevar, kas tā par baudu pēc triju nedēļu salšanas, kad negaisu, vētras pēc apkuri varēju vien 9 dienas izmantot, sasilt saules staros. Pusdienas laikā temperatūras stabiņš pakāpās līdz +18 grādiem, neticami, ka naktī bija nulle. Mīļkaimiņš nošūpo galvu - tik traku ziemu viņš neatceroties, mums te pat viegls sniedziņš bija.