28.06.2020. Cavadonga.

Manās domās, sarunvalodā ieviesies termins “garās brīvdienas” - divreiz mēnesī Lilijai ir brīva sestdiena no pusdienas laika un svētdiena līdz astoņiem vakarā. Tas nozīmē tikai vienu - piedzīvojumi, ceļojumi!

29.06.2020. Māja un dārzs.

Mēs gaidām ciemos!

Kad pirmo reizi (sludinājumā) ieraudzīju rozā namiņu, neteiktu, ka sajūsminājos uzreiz. Pilnīgi noteikti lapa ar mājas aprakstu, fotogrāfijām tika nolikta lielās īpašumu aprakstu kaudzes viducī. Kaut kā negāja pie sirds dīvainais mājas izskats, krāsa. Sapnis jau bija par skaistu, senlaicīgu pelēko akmeņu māju, kur arī interjeru attiecīgi pielāgot. Pirms gada un trim mēnešiem, ieraugot dzīvē, kaut kas paraustīja aiz kājas - nāc, paliec!

06.07.2020. 130 dienas un pateicības.

“Tu dzīva? Sen nav ziņu!”, draudzene viegli sašutusi. Nu, jā, gribēju, gluži kā deputāts, dot atskaiti par pirmajām 100 dienām, bet darbu, notikumu virpulī raksts palika pusratā. Šis laiks Mazciemā ir mainījis mani, mainījis manus uzskatus un attieksmi pret lietām, galvenokārt jau pret sevi, un to var iedalīt nosacītās trijās daļās.

12.07.2020. Pirmais viesis.

Šodien ir īsts “viento del norte” laiks. Saule paslēpusies aiz pelēko mākoņu aizkariem, nomācies, tumšs, spiedīgi karsts, un vējš tāds, ka gāž no kājām. Šī ir tā diena, kad nolemju iztikt bez smilšu pīlinga sejai, atsakos no āra darbiem un lieku mieru arī telpu pucēšanai. Uzliku fona mūziku par trako ziemeļvēju, Lakšmi priecīga ieritinājās uz ceļiem. Murrā tik skaļi un hipnotizējoši veras man acīs, ka nolieku adīkli malā. Lai notiek, šodien vērpsim stāstus.

07.08.2020. Pārdomas kazenēs.

Sēžot uz terases, ieraudzīju krītošu zvaigzni, spožais zibsnis pret tumši violetajām debesīm atgrieza realitātē - ir augusts. Dīvaini, šis ir pirmais gads, kad siltie augusta vakari, krītošās zvaigznes neuzdzen saldsērīgo skumju noti “man atkal jāaizmieg”. Šogad tauriņi danco manā iekšienē, cenšos tos kušināt: “Pag, pag, lēnāk, nav īsti iemeslu”, bet tie neklausa, tie dejo. Atliek atmest ar roku, lai jau... Tikai... Šodien galīgi neredzu iemeslu jautrajam dancim.

19.08.2020. Šodien bija TĀ diena, kas jāizmanto. Kā to izmantoji Tu?

Es saņēmu savu dūšu un tā karaliski devos dienu baudīt. Viena pati visu dienu jūras malā, pirmo reizi pa visu šo laiku, ko esmu šeit. It kā nieks, bet tas prasīja lielu saņemšanos, jo mājās taču tik daudz darāmā: terase jānopucē, pēdējās kastes jāizkrāmē, virtuvē skapīši jāizberž un dārzs gaida, tad vēl jāatbild uz lielu daudzumu vēstuļu, “jāpalaiž” jaunais projekts un vēl, un vēl un vēl. Bet šodien teicu darbiem STOP, sameklēju no Grieķijas atvesto platmali, iemetu somā pāris persikus, piegāju pie grāmatu plaukta un ar aizvērtām acīm izvēlējos. “Hā,” atverot acis, cik precīzi strādā zemapziņa...

25.08.2020. Politika un daba, 1. daļa.

Mani pirmie nopietnie viesi pošas mājup. Atvadīšanās, tās vienmēr, kaut nedaudz, bet ienes smeldzi, un, pavadot ar acīm auto, domāju, kā tālāk viss iegrozīsies, vai jaukajam pārim būs vēl tā iespēja atbraukt. Palika tik daudz neapskatīta, neparādīta. Manas pārdomas pārtrauc Lilijas zvans, viņai šonedēļ garās brīvdienas, un tas jau pa gabalu smaržo pēc lieliem piedzīvojumiem.

25.08.2020. Politika un daba, 2. daļa.

Asturia tiek saukta par Spānijas pērli, par dabīgo Paradīzi zemes virsū, aizvien vairāk saprotu, kāpēc. Šoreiz ieskats vienā no dabas parkiem - Somiedo.

11.09.2020. Skumjas, nedaudz jau var...

Aha, noķēra gan mani septembrī augusta nostaļģija. Pat nezinu, kas pie vainas - varbūt dīvaini siltā nakts ar tāl-tāli atpazīstamu rudens smaržu, varbūt aptrakušie putni, kas līdz ar pirmajiem saules stariem čivina kā traki, bet varbūt tik bieži vēstulēs lasītie jautājumi: vai Tev tiešām tur nav skumji, vai tiešām viss patīk, vai nejūties vientuļa, bet varbūt Facebook atmiņas par manu Camino...

13.09.2020. Pārsteigumi.

Zini, kas ir klusie telefoni? Pareizi, bērnībā tādu spēlīti spēlējām, bet Spānijā klusie telefoni ir tad, kad tu vienā ciemā nošķaudies, bet “uz veselību” tev atbild caur vismaz trim ciemiem. Šoreiz pašā vakarā saņēmu negaidītus viesus.