Dzīves riču-raču

Kaimiņu gailis vēl nav atjēdzies no iepriekšējās vētras, kad nākamā jau klāt. Nu jau man šķiet, ka katra nākamā ir trakāka par iepriekšējo. Skaitu pātarus, lai durvīm stikli neizbirst.

Taisnība Ziedonim ir par tām mazām laimītēm, ja tādas tiek, kaut viena katru dienu, tad var aizmigt ar smaidu, ar smaidu arī pamosties.

Šodien pamatots iemesls svinībām, tādām labām, ka pat vienubrīd, sarēķinājusi visus par un pret, domāju sevi apbalvot ar maltīti kādā kafejnīcā, tomēr latviete-praktiskā ņēma virsroku, iebraucu veikalā pēc svaigiem kruasāniem un augļiem.

Ar šo brīdi esmu oficiāla nodokļu maksātāja Spānijā, esmu reģistrēta kā pašnodarbinātā, un jau pirmo nodokli nomaksāju.

Mī un žē, ja kāds man būtu teicis, ka svinēšu pirmo nomaksāto nodokli, tiešām noturēto to par jukušu. Bet, nu, tas ir fakts, es svinu un nevaru vien nopriecāties par jauno apliecību.

Un taisnība ir arī tam, ka, ja ko ļoti, ļoti vēlies, pasaule sadodas rokās. Es to jūtu ik brīdi, ik soli. Ja no sirds eju, daru, savu čīkstuli, nevaruli, bailuli ieliekot glāžu skapī, atsaucīgas rokas pastiepjas.

Tā, pateicoties Ingai, iereģistrējos angļu kopienas grupā, kur soli pa solim sakontaktējos ar pārkalna ciema viesu mājas īpašnieku Juanu. Aizbraucu ciemos, jauki parunājām, tiku pie juristes kontaktiem. Nu ir pagājuši četri mēneši, man ir juriste – nodokļu konsultante vienā personā, visi dokumenti, kas attiecas uz mani, ir sakārtoti.

Aleluja!!!

Šobrīd sākam kārtot nākamo līmeni – rezidenta statusu.

Mana angļu valoda ne tuvu nav tajā līmenī, lai varētu juridiskos, finansiālos jautājumus apspriest. Pirms katras tikšanās ar Monicu sēžu un gatavojos, mācos jaunas frāzes, vārdus, bet šodien, skrienot pa diviem pakāpieniem uz reiz, protams, visas iestudētās frāzes pagaist. Jāpārvar kompleksi, un viss aiziet. Nedaudz citiem vārdiem, lēnāk, bet notiek. Droši, bez lielības varu teikt – lepojos pati ar sevi.

Rīt būs jātiek pāri nākamajam bubulim – jauka internacionāla kompānija uzaicināja kopā ar viņiem iedzert glāzi vīna. Droši vien atteiktos, ja vien tā nebūtu tā kompānija, kura piedāvāja nākt pulciņā mācīties spāņu valodu. Tas ir arguments, lai rītvakar (jācer, ka vētra būs rimusies) izvilktos no mājām.

Pa šiem mēnešiem, kopš esmu šeit, esmu saradusi būt tikai ar sevi, un tas kļūst biedējoši labi. Nekad nebiju domājusi, ka man tā patiks pašai sava kompānija. Kā šovakar teicu draudzenei – vai tiešām esmu pieņēmusi sevi pilnībā, vai arī tā jau ir diagnoze?

Bet, jā, man patīk tie mierīgie brīži pašai ar sevi, kad tā ērti var iekārtoties āra terasē, paņemt adīkli, uzlikt kādu mūziku un pusmeditācijas stāvoklī vērpt valdziņu aiz valdziņa.

Tiesa, kopš īrnieka ierašanās šīs meditācijas tiek regulāri pārtrauktas ar, piemēram: “Jūlija, ā Tevi nesauc Jūlija, bet Tev tāds vārds piestāvētu. Man ir problēma!”

Man acis uz kātiņiem, kamols kaklā – “kas notika?”

– “Nūu, vai tu varētu parādīt kā jāieslēdz veļas mašīna?”

Kamēr čakli rikšoju pa kāpnēm uz otro stāvu, lai ierādītu kungam, kura podziņa jānospiež, kā mazgājamais šķidrums jāielej, tad vēl kā uz mazgājamās slotas uzvelkams frotē pārvalciņš, kā jāieslēdz gāzes plīts un vēl, un vēl, kungs lēnā gaitā čāpo nopakaļus un stāsta, ka man elfa acis (labi, ka ne ausis).

Nu dien, ja vien šī kunga tēvs nebūtu no blakus ciema, domātu, ka mani aplaimojis citplanētietis.

Nākamajā reizē, kad es ar Češīras kaķa smaidiņu un pievērtām acīm grasījos iekosties ceptajā siermaizītē – tādā siltā, smaržīgā, ceptā no četru sieru maisījuma – kungs, kusām pielavījies, paziņoja, ka viņam atkal esot problēma – gāze šņācot.

Maizīte no mutes ārā, un es pāris lēcienos ap stūri un ar augstlēcēja cienīgiem lēcieniem augšā pa kāpnēm, mana vizuālā domāšana jau paspēja visus šausmu scenārijus uzzīmēt. Par laimi – nekas nešņāc. Mans jūtīgais deguns uztver tādu vieglu gāzes smaku, izošņājos – viss it kā normāli. Prasu – kad tad šņācot?

– “Nūu.., tad, kad atgriežu degli, šņāc, bet uguns neesot.”

Fūuu, noelšos.

Aši noskrienu lejā uz savu virtuvi, tad atkal ap stūri un augšā uz otro stāvu, atnesu kungam sērkociņus, ar tiem būs vieglāk nekā ar to dīvaino ierīci, kas sprakšķ.

Nākamās reizes “man ir problēma” atskan vakarā pēc vētras – nestrādājot apkures katls, gaismiņas neesot, vakar bija – šodien nav. Es atkal raķetes ātrumā ap stūri un uz otro stāvu. Jā, katls mēms un kluss, pārbaudu lielos drošinātājus (Zane ierādīja, kā jābūt) – viss kārtībā, pārējās telpās elektrība ir, viss darbojas, tik katls klusē. Mana panika, laimīgi izsprukusi no ieslodzījuma, dejo un dzied, raisu domās visneiespējamākos scenārijus, īpaši pēc tam, kad īrnieka kungs parāda, ka viņš, labu gribot, saspaidījis spiediena podziņas.

Vakars vēls, neko darīt, piedāvāju pāriet uz vidējo mājas daļu. Nē, kungs palikšot tur pat. Atvienoju vadus no elektrības, stingri piekodinu neko neaiztikt, dodos pie miera, ja to tā var nosaukt, katram gadījumam visus dokumentus un vajadzīgākās lietas noliekot stingri pa ķērienam, ja nu kas.

No rīta uzsāku drudžainu meistara kontaktu meklēšanu. Par laimi, nez no kuriem atmiņu arhīviem, iznira doma, ka telefona numuram vajadzētu būt kaut kur uz apkures katla. Domāts-darīts, atkal ap stūri, augšā uz otro stāvu pie īrnieka. Jā, numurs atrodas, zvanu, paceļ kundze, es lasu no lapiņas uzrakstīto tekstu – tā un tā sistēma nestrādā, vakar strādāja, šodien nestrādā, nepienāk elektrība.

Viss labi līdz brīdim, kad kundze sāk ātri kaut ko stāstīt, jautāt, nesaprotu vairs neko, mana panika, izvilkusi sarkanu lakatiņu, rauj vaļā kadriļu.

Par laimi – pieslēdzas īrnieks, kaut kā par abiem nostāstām vajadzību, tak jau spānis ar spāni sapratīsies, pat, ja viena ir administratore, otrs – mākslinieks, filozofs.

Kad atbrauc meistars, īrnieks veiksmīgi pazudis savā pastaigā, esmu aci pret aci ar nevienu vārdu angliski nerunājošo meistaru. Aparāts tiek pētīts, taustīts no visām pusēm, kā nu māku, tā stāstu, drošs paliek bailīgs, stāstu, ka tikušas arī tās tur podziņas spaidītas, un šausmās gaidu verdiktu, ka viss, šitas aparāts beigts un pagalam, jāpērk jauns. Paiet vēl minūtes, meistars parausta vadiņus, ieslēdz mistisku slēdzi, kuru līdz šim uzskatīju par butaforiju, un katls ierūcās.

Lai slavēti visi Svētie!

Kad prasu, kas tad bija par vainu, meistars atmet ar roku – re, šis slēdzis bija izslēgts.

Pie vilka vecmāmiņas, ko īrnieka kungs pie tā slēdža bija pazaudējis?!

Saķeru galvu un šļupstot atvainojos par viltus izsaukumu. Meistars nosmaida, atmet ar roku un liek saprast, ja jau atbraucis, tad pārbaudīs visus radiatorus, ko arī izdara, un tad ņem un salabo viena skapīša durtiņas. Tik mīļi!

Kā pateicība viņa kabatā aizceļo pēdējā mana šķidrā valūta – upeņu balzāms. Prom braucot, meistars tik nosaka – ja nu kas, droši zvani – un pamāj ar roku.

Īrniekam tiek nodotas stingras instrukcijas:

“Redzi šo pogu, ni, ni ar rokām neaiztikt, tikai skatīties, bet labāk arī skatīties nevajag!”

Vakar, kad sēdēju, rakstīju jautājumus juristei, atskanot “Hola, atkal aizmirsu, Jūlija?” mana sirds apmeta kūleni.

– “Kas atkal?”

Nē, nē, viss esot kārtībā, bet vai es zinot, ka man elfa acis? Neatceros, ko nomurmināju, un tālāko, ka esmu kā Mēness meita no paralēlās pasaules, dzirdu pastarpināti, jo manas smadzenes aizņemtas ar domu “Paldies Dievam, nekas nešņāc, neko nav uzspridzinājis.”

Lūk, tā man te iet. Kamēr šo rakstīju, padomāju, ka, ja šis izturēts, tad glāzi vīna ar anglieti, itāli un kazahu droši, ka izturēšu. Bet stāsts jau bija par to, ka man rokās maza zvaigznīte – mana pašnodarbinātā licence un pirmais nomaksātais nodoklis! Kā teica Monica – nu tu esi pavisam mūsējā…

Kamēr tapa raksts, pagājusi nakts un diena, vētra pieņēmusies spēkā tā, ka tiek lūgts bez vajadzības apkārt neskraidīt, dažas zemās kempingu vietas applūdušas, tur iestrēgušos cilvēkus un mašīnas evakuē.

Īrnieks, īrnieks atkal bija klāt, vajagot palīdzību, nevarot lielos vārtus aiztaisīt. Ko ar tiem bija darījis, kam vēris – tā man mīkla.

Vētra turpina trakot, lietus, vējš, dažbrīd krusa, dažbrīd zibens ar pērkonu. Izskatās, ka šādi būs tuvākie trīs mēneši. Bildes gan no senākas vēstures, tā, lai neaizmirstas.