Vienkārši būt

Aiz loga vaniļas krāsa saulriets.

Silts novembra vakars, +18 grādi, pēc nesenā lietus zāle saaugusi sulīgi zaļa, smarža kā pavasarī, bet rudens dzestrums, kas nemanāmi kā nebēdnis puika piezogas un iekniebj degunā, atgādina, ka ir rudens.

Jā, arī te ir rudens, no rītiem gaisma ilgi kavējas, vakaros ātri pazūd kā mana lielā delikatese – marinēti gurķīši no nule attaisītās burciņas: šķiet, tikko attaisīji, un skat, vairs nav.

Šovakar tādas īpašas debesis – tumši, tumši zilas, tikai tālumā, kur saskaras ar okeāna ūdeni, šķiet dzidri zilas kā bezdelīgactiņas, un mākoņi, jā, tie tādi kā dziesmā dzied: puspelēki, melniem sprogu kušķīšiem, un tik zemi, ka tā vien gribējās pasniegt roku pa logu un satvert aiz stūra.

Stāvēju pie loga un skatījos, kā zaļās mājas kaimiņiene spēlējas ar saviem bērniem, kā tie, priekā spiedzot, vico viens otram pakaļ, un mamma, paslēpusies ar citronkoka, smieklus valdot, tos vēro.

Ovālās mājas kaimiņi gatavo vakariņas, mans deguns saož friterī gatavoto gaļu, Štirlica mājā kāds cītīgi klapē karbonādes, senajā mājā kaimiņš atkal uzlicis saldsērīgu dziesmu, kurai nekādi nevaru vārdus saprast. Mans mazais mazciems dzīvo, elpo.

Jocīgi, tā pierasts pie šīs ainavas, ka pat visur esošie aizvēsturiskie elektrības vadi vairs netraucē, nešķiet, ka bojā ainavu.

Ai, kā gribētos neielaist mazciemā skaļumu, jaunās tehnoloģijas un visu citu, kas šo mieru varētu traucēt. Tā gribētos, lai arī pēc desmit, divdesmit, trīsdesmit gadiem, kad es, jau cienījama vecuma senjora ar copē uzspraustiem, balti vizošiem matiem, vakarā nostātos pie loga, varētu vērot, kā ovālās mājas laiskais suns, atradis augstāko vietu pagalmā, guļ, galvu uz ķepām nolicis, un vēro aitas, kas ganās deguna galā, kā kaimiņmāju pagalmos draiskojas ciemos atbraukušie mazbērni, mazmazbērni, kā, rokās sadevušies, vakara pastaigā aiziet mani mīļkaimiņi, kā vējā šūpojas palmas zari, un dīvainie putneļi ar dzelteno krūtažu tekalē pa palodzi…

Jā, ir tādi vakari, kas negrib steigu, kas grib, lai kaut maza sala paliek neskarta, paliek sirdsmieram.

Ceļš atkal kluss, visi piligrimi, jau pirms nedēļas aicināti atgriezties mājās, to atstājuši. Tā nekad nav bijis, cilvēki vienmēr gājuši, pat Spāņu gripas laikā. Viņi gāja ar ticību pēc cerības, pēc savas rītdienas. Šobrīd ceļiniekus aizstāj policijas patruļas, kas atsākušas ikdienas patruļas pa ciemu, skatoties, vai nav svešinieki, apmeklējot vecāko iedzīvotāju mājas, pārliecinoties, ka ar viņiem viss kārtībā.

Šī attieksme vienkārši fascinē. Bet tādai būtu jābūt normai. Un nav žēl tās pienācīgās summas, kas jāsamaksā nodokļos.

Jau nedēļu esam nodzīvojuši atkārtotās karantīnas apstākļos. Sajūtas stipri atšķiras no pavasara sajūtām – toreiz nezināju, ko gaidīt, kā būs, kas būs; tagad zinu, kas ir karantīna, kā jāuzvedas, ko var, ko nevar, tik nezinu – uz cik ilgu laiku.

Vēl būtiska atšķirība, ka pavasari cilvēki grāba pārtiku, jo baidījās, ka tās nebūs, tagad veido pārtikas uzkrājumus, lai maksimāli reti būtu jāiet uz veikalu, lai izslēgtu kontaktus ar apkārtējiem.

Jāsaka, ka man ir nedaudz atšķirīgs iemels – pārtiku sev un Lakšmi sapirku trim – četrām nedēļām, lai nevajadzētu rādīties veikalā tur lietotās ķīmijas un dezinfekcijas dēļ. Šo piekopu arī vasarā, jo pēc katras veikala vizītes nākamajā dienā staigāju ar vatainu galvu, asarojošām acīm, kņudošu kaklu.

Šobrīd turu īkšķus, lai pašvaldība lemtu par labu zemnieku tirdziņiem, tā varētu būt lieliska alternatīva veikalam.

Nu, ko, nākamo nedēļu sola gana saulainu, ķeršos pie lāpstas, kapļa un turpināšu plosīties dārzā. Drīz jābūt klāt pakai ar pirmajām peoniju saknēm, gultiņas jau sagatavotas, gaidu.

Jauku nedēļu!

Kamēr rakstīju, vaniļas debesis kļuva par sulīgu melleņu uzpūteni. Mīlu savas mājas, savu mazo Paradīzi.