Dabas un cilvēku vētras

Pēc vētrām vienmēr ir saule, tā saka.

Šis pilnmēness nesa varen’ spēcīgu vētru, kura kopā ar negaisu plosījās ne tikai aiz loga, bet arī cilvēku prātos, uzvedībā.

Bija bailīgi, kad aiz loga vairāk kā četras diennaktis trakoja vētra, izdzenot no krastiem kalnu upes, noārdot koka tiltiņus, appludinot kemperu stāvvietas.

Bija baisi, kad divas naktis pēc kārtas turpat piecu stundu garumā nepārtraukti zibeņoja un dārdēja pērkons. Šī bija tā reize, kad, ja būtu iedota poga “padoties”, es to nospiestu.

Tas bija baisi, un vēl baisāk kļuva, kad mazā Lakšmi, slēpjoties skapī, sabijās no dārdiem un baltās uguns aiz loga, zaudējot realitātes sajūtu, metās sienā, tad spogulī, atkal sienā, tad loga stiklos, atkal sienā…

Bija baisi, kad divas dienas mans mīļais pūku kamoliņš mani neatpazina, neatpazina arī mājas, trīcot un drebot sēdējā vienā stūrī, uz katru manu tuvošanos reaģēja ar lēcienu sejā… Biju sakosta, saskrāpēta un pilnīgā izmisumā ar vēlmi nospiest pogu “Padodos“.

Tajā pat laikā izcēlās tracis vairākās Facebook grupās, par laimi, ne manis moderētās, bet tomēr. Arī tas bija baisi, šķita, ka te spertās zibens strēles trāpījušas viņiem – ar ņirgām un zākāšanos sita jau tā gulošo. Lai vai ko cilvēks nodarījis, sodi , sūdzi tiesā, bet neņirgājies. Un tad mēs vēl brīnāmies par mobingu skolās. Mīlīši, tad tie bērni ir tīrie eņģelīši…

Skatījos uz savu mazo, divas diennaktis neko neēdušo mīļumu, kura pie katras straujākas kustības, zāģa ierūcināšanas blakus pagalmā, gaismas ieslēgšanas vakarā panikā lēca sienā, durvīs, logā… Droši vien tā jūtas cilvēks, kurš, mēģinot izrāpties no bedres, iedzen sevi stūrī… Kādā brīdi izdevās apsēsties uz grīdas blakus dīvānam, kura stūrī iespiedusies, ar panikā iekritušām acīm, atradās Lakšmi. Sēdēju un klusiņām runāju ar viņu, nezinu, cik ilgi, bet vienā brīdī viņa sakustējās, paskatījās uz mani, joprojām tramīgi, bet vairs ne ar šausmām. Riskēju tuvāk piesēsties, tad vēl tuvāk, atkal runāju, aiz loga nogranda pērkons, un mazā sarāvās atpakaļ savā stūrī. Es piesēdos vēl tuvāk, tad vēl, līdz riskēju pastiept roku un pieskaries mīkstajam kažociņam, kurš šo divu dienu laikā izskatījās pamatīgi savēlies.

Mince nodrebēja, bet vairs nemetās ar zobiem man rokās, pat tā kā pastiepās pretī. Riskēju vēl pietuvoties, bet tas bija par strauju, dabūju zibenīgu kodienu rokās, un mince atkal lēca sienā.

Tikai pašā vēlā vakarā man izdevās apsēsties blakus uz dīvāna un pasniegt ūdens trauciņu, kuru bailīgi apošņāja, atkāpās, apošņāja, atkāpās, un vēl pēc laiciņa riskēja dzert. Kā akmens no sirds – ja dzer, būs labi. Mince vai pustrauciņu izdzēra un, man par lielu prieku, ar purniņu pabakstīja roku.

Šobrīd, kad rakstu, mince ēd, dzer, arī uz kastīti aiziet, bet pēc tam jāieceļ atpakaļ gultā – pati baidās iet.

Joprojām baidās no straujām kustībām, ēnām, trokšņiem, dienas pavada dīvāna stūrī uz spilvena. Vairs nekož, ļauj sevi noglāstīt, šorīt pat riskēju kažoku nedaudz saķemmēt. Ļoti novājējusi. Un es mācos pacietību.

Pret vakaru uzzināju, ka arī cilvēks sāk lēnām nākt ārā no stūra, kur pats bija sevi iedzinis, sāk lietas kārtot, uzzināju, ka vēl kāda, kas uzskata, ka svarīgākais uz pasaules ir dzīvība, neko neprasot, bija aizvedusi pārtiku. Priecē, ka cilvēcība uzvar.

Jā, laiks tāds, kad maskas krīt, kad ieraugi, ka aiz sapucētās ārienes tik vien ir, kā sapuvusi serde.

Cilvēkam vajadzēs laiku, un manai Lakšmi arī, lai atgrieztos pie rāmās dzīves, kura nekad vairs nebūs tāda, kā iepriekš.

Man ar steigu jādomā par biezajiem aizkariem, lai spožās gaismas strēles mazo nebiedētu, un par rotaļu biedru Lakšmi. Viņai vajag savu baru, kā bija ar Bohēmiņu, tad i negaiss nebiedēja, ar mani nepietiek.

Arī dārzs vētru pārdzīvojis, ir salauzti zari, sagāzti lielie hortenziju krūmi, pat saaugušo zaļo lociņu deguni bija kā bizē savērpti, dažs mazāks, vieglāks puķupods aizdzīts uz otru pagalma stūri. Zaudējumi ir, bet nelieli. No sagāztajiem puķupodiem izrautās puķes sastādītas atpakaļ, puķupodos akmeņi salikti.

Rīt, cerams, atbrauks ūdens vīrs un izsūknēs kanalizācijas šahtu, kas pietecējusi pilna ar lietus ūdeni, jo visas notekas tiek tur novadītas.

Vakar panikā, ieraugot līdz malām pilno aku, ķēru, grābu spaini, sēju garā striķī un mēģināju kaut ko atsmelt, lai visa arhaiskā sistēma ar diviem pumpjiem neaiziet pa gaisu. Pēc kāda 10.+ spaiņa izsmelšanas ar prieku konstatēju, ka kaut kur tur, dziļi iekšā, ir un elpo mana vēderprese, arī peļu vēderiņi uz rokām tīri sprauni.

Savus 30 spaiņus izsmēlu. Vismaz iekšējo besi padzenāju, fiziskās aktivitātes tam vienmēr palīdz.

Īrnieks arī vērtu pārcietis. Tiesa, pāris reizes mani līdz pirmsinfarkta stāvoklim noveda. Pirmo reizi, kad paziņoja, ka nevarot ieiet dušā. Mana panika un mākslinieciskā abstraktā domāšana, kamēr jozu ap stūri un augšā pa trepēm, jau paspēja uzzīmēt šausmu skatus – ūdensplūdus, iegruvušu jumtu, norautus krānus u.c., bet, nē – tik vien, kā korķi izsisti, jo, redz, kungs bija aizmirsis, ka negaisa laikā apkures katls jāizslēdz.

Nu, par to, ka viņš žāvē drēbes virtuvē, atverot visus logus un ieslēdzot apkuri uz pilnu jaudu, es paklusēšu.

Bet, kad svētdienas rītā, vēl gultā esot, jo aiz loga tik tumšs kā naktī, un vētra gaudo ap visiem stūriem, sadzirdēju durvju zvanu, toč domāju, ka noģībšu vai ņemšu pavārnīcu, ja atkal būs kaut ko salaidis grīstē. Skrienot pa trepēm lejā uz pirmo stāvu, rauju mugurā halātu, jo durvju zvans atskan otro reizi, panika lēkā, atveru durvis un gandrīz aizlidoju kopā ar tām.

Stāv kungs, tērpies baltā, biezā svīterī un sporta biksēs, smaidīgs, priecīgs. Viņš, lūk, izdomājis, kā man palīdzēt valodu iemācīties, sacerējis man poēmas (4). Es stāvu, ar vienu roku turu stiklotās durvis, lai vējš neizrauj no eņģēm, ar otru izmisīgi cenšos saturēt kopā halātu, kas tiek vējā plucināts uz nebēdu, un izmisīgi cenšos skaidrot, ka esmu pateicīga bez gala, bet šādā laikā un izskatā neesmu gluži gatava spāņu valodas mācībstundai.

Kunga acīs varēja redzēt dziļu vilšanos, bet es, kad tiku istabā, nospriedu, ka pēdējais laiks iegādāties ātri uzvelkamu treniņtērpu. Nu, tādu, ko var uzvilkt pa trepēm skrienot.

Man ir sākušās spāņu valodas nodarbības (ne pie īrnieka, bet pie visnotaļ jaukas dāmas Cristinas), bet tas jau būs cits stāsts.

Mans lielais paldies Gunitai, kura ar slapju pieri vāc, komplektē lielo čemodānu man; jau ar nepacietību gaidu savus viesus un, ko tur liegties, arī lielo čemodānu, ko piepildīt palīdz draugi.

Paldies Helēnai, kura, kā jūtot vakardienas smago noskaņojumu, atrakstīja – viena puķe Tavā dārzā no manis, es Tev tur kontā kaut ko ielidināju.

Pateicība Ivetai, Tavas sūtītās zemenes ir ne tikai kaimiņkaķu uzbrukumus, vētru izturējušas, bet jau spītīgi dzen mazu zaļu lapiņu. Drīz pavasaris…

Pateicība vēl vienam jaukam cilvēciņam, kurš uzzinot, ka ārā vētra, zinot manas paniskās bailes no negaisa, atrakstīja:

“Kad zibeņo, zvani man, runāsim kaut visu nakti…”

Pēc katras vērtas nāk gaisma, pēc katra kritiena, zaudējuma redzam, cik daudz mūsos cilvēcības.

Tikai tas, kurš pats smagi kritis, spēs saprast kritušo. Vai nokritušais spēs piecelties, tas jau no paša atkarīgs.

Lai mierīgs laiks jūsmājās, lai droši, silti, mīļi. Sveicieni no mūsmājām!..