Manu kaķu stāsts, 1. daļa

Daces, Ineses, Anitas dāvanai klāt pievienojās “noteikums” par kaķu stāsta uzrakstīšanu.

Cik sevi atceros, vienmēr bijis kāds kaķis azotē – vai nu pašas mājās, vai kādā no draugu mājām.

Kārtējā lielā pretruna manī, jo pēc būtības esmu suņu cilvēks, ģībstu, ieraugot skaistu vilku, Afgāņu kurtu ieraugot, zaudēju spēju skaidri domāt.

Bet kaķi… jā, kaķis vienmēr ir blakus, jo, laikam, lai kā gribētu asociēt sevi ar uzticīgo, drošo suni, esmu visīstākais kaķis – patīk siltums, patīk darīt neko, gribētos laiski saulītē gulēt, eju, kad, kur un kā man pašai tīk, protu arī murrāt un nomierināt.

Bet doma, ka kādreiz (!!!) (tiešām – tikai skaista doma) manā mājā varētu ieviesties Afgānis, nav pagaisusi.

Šodien stāsts par trijiem kaķiem, un iesākšu ceturtā kaķa stāstu.

Bohēma

– Kaut kāds vājprāts, kur tagad šo visu likt??

Daces izmisums ir dziļš un patiess, jo pie viņas astoņiem kaķiem pievienojušies vēl četri – knapi kustoši, ar vēl līdz galam neatvērtām acīm – kāds labdaris naktī nosviedis pie mājas.

Tai laikā man vēl bija sava saimniecība, tāpēc pieteicos uzņemties rūpes par diviem murrātājiem. Tā manās mājās nonāca vienkārši minkas.

Sākums bija grūts, mazās meitenes vārguļoja, viena aizgāja uz mākoņpļavām, bet svītrainā mazmince ķepurojās, līdz drīz jau braši ēda, grīļodamās uz vēl nestabilajām kājām, skaļi murrājot, tekalēja visiem pa pēdām, īpašu sajūsmu izrādot katram divkājainim.

Gāja laiks, un mince apvēlās, izveidojās par ļoti mīlīgu miniatūrkaķenīti. Skaidri rādot, ka, kaut gana neatkarīgas dabas, bet ir izteikta cilvēkmīle ar spēju ielūkoties katra dvēseles dziļumos. Tā viņa apbūra meitu, kura kādās brīvdienās atbrauca ciemos. Atpakaļ uz Rīgu meita aizbrauca kopā ar minci. Svītrainā tīģermeitene kļuva par Rīgas dāmu un tika pie vārda Bohēma (ar iesauku Pohiņa) – ko tādu tik var tīnis izdomāt.

Dzīve meta līkločus, vairs nebija māju, par dzīves vietu kļuva istaba komunālajā dzīvoklī – vispirms man, tad arī meitai un Bohēmai, kura jau bija izveidojusies par kārtīgu kaķu dāmu ar savu raksturu un 1000% mīlestību pret cilvēkiem. Mīļākā vieta – uz spilvena blakus gulētāja galvai, lai ar ķepu var pieskarties vaigam, dzenot prom kādu nelāgu sapni vai slaukot asaru. Grūtākos brīžos piespieda savu galvu klāt vaigam, ķepu uzlika uz kakla un murrāja tā īpaši dziļi un nomierinoši.

Atkal līklocis, un mums visām trijām sākās Bruņinieku ielas periods, kur Bohēma atrada savu aicinājumu – būt par cilvēku pavadoni to ceļojumā pie sevis, būt par sargu, atbalstu, samīļotāju. Katru, kurš nāca, viņa sagaidīja, bija blakus, pavadīja. Viņa to tā īpaši prata – bez uzmācības, klusi, mierīgi, reizēm pieturot ar ķepu, reizēm pabakstot ar purniņu.

Kad meita posās uz savu mājvietu, kaut skumji, bet biju gatava, ka Bohēma aizies ar savu saimnieci, bet meita, redzot, kā esam pieķērušās viena otrai, noteica:

“Ja tev nav iebildumu, lai paliek pie tevis. Jūs viena otrai vairāk vajadzīgas, un tiem, kas pie tevis nāk – arī.”

Tā Bohēma palika pie manis.

Bet laiks ir nežēlīgs arī pret kaķiem, mince novecoja, palika mazkustīga, apetīte pavisam pasliktinājās, un es nopietni bažījos par viņas veselību. Radās doma, ka vajadzētu kādu mazkaķi, kas lielkaķi iekustinātu, pabikstītu.

Esi uzmanīgs ar savām vēlmēm, Visums klausās!

Mans kaķu kaķis bija Britu zilais, ļoti patika tā tēraudzilā krāsa, neatkarīgais, majestātiskais raksturs, sapņot jau nevienam nav liegts. Kādu dienu, kad ar Bohēmu klēpī pārskatīju Facebook laika joslu, ieraudzīju Elizabetes ierakstu par mazu kaķa bērnu, kuram bija tikko glābta dzīvība. Mazā izskatījās pēc kārtīgas miskastnieku nelaimes čupiņas + vēl veselības problēmas, it kā kaut kas ar mugurkaulu. Bohēma pacēla galvu no manas rokas un pastiepa ķepu pret ekrānu:

– “Šo.”

– “Tiešām? Šo miskastnieku? Bet es tā Britu zilo gribu kādreiz…”

– “Šo!!”

Tās pašas dienas vakarā mazais, netīrais, badainais kamoliņš bija mūsmājās. Un arī pirmais lidojošais puķpods bija… Mūsmājās sākas jaunie laiki.

Bačata

Kādu vārdu Tev dot? Vajag kaut ko, kas skan, lai ir viegli.

Mazā pavērās acīs, pastutēja uz manu pusi savu netīro degungalu un vārds atnāca.

Sauksim tevi par Bačatu.

Maza, badaina, bet ar raksturu, kurš ticis norūdīts, kopš dzimšanas brīža cīnoties par savu dzīvību un ēdiena kumosu pret vārnām, suņiem, citiem kaķiem, bez kavēšanās izvilka Bohēmai no mutes labākos kumosus, sēžot ēdiena vai ūdens trauka vidū, šņācot un zvetējot man ar ķepu katru reizi, kad no tiem izcēlu.

Sekoja vairāku nedēļu garas kaujas starp Bohēmu, Bačatu un mani kā vidutāju. Lidoja puķpodi, plīsa trauki, šņācienu, rūcienu pavadījumā divi astaiņi lēkšoja (naktī, protams) pāri manam augumam gultā, pārvēršot to par iecienītāko kaujas lauku.

Mazā sava statusa nostiprināšanai, Bohēmas aizdzīšanai izmantoja īpašu stratēģiju – manas jaunās, skaistās gultas pieslapināšanu. Atkal lidoja puķpodi, gāzās trauki, reiz Bačata iemanījās apgāzt pannu, kurā cepās gaļa manām vakariņām.

Man bija lielas un dziļas jūtas, kas pieklusa, kad redzēju, ka arī mazā kaķu meitene seko Bohēmas pēdās un kļūs par aizstāvi, mierinātāju katram, kurš ienāca mūsmājās. Bija tik aizkustinoši vērot, kā mazais kamoliņš pietuntuļoja pie manu “Spogulīšu” kājām un, lielā apņēmībā sargāt, palika visu laiku, kamēr cilvēks gāja cauri pagātnes sāpju, pieredzes stāstiem.

Ar laiku kaujas norima, un uz mana spilvena draudzīgā unisonā malās mandeļu un riekstu gaņģi, puķpodi ieņēma savas agrākās vietas, tik reizumis mazā dārzniece veica kādus uzlabošanas darbus, īpaši īsi pirms grupu nodarbībām.

Auga mazā, auga viņas nedarbi – tas bija tā normāli, ja nepieskatītai desai pieauga kājas, ja, krāmējot ārā iepirkumu somu, kāda pelēka ķepa zibens ātrumā izķeksēja vistas šķiņķi un laidās prom ar visu guvumu, ierasta lieta izcelt ārā no katla vai pannas, ja biju aizmirsusi skapī ielikt, netrūka arī bezkaunības, kamēr gāju uz virtuvi pēc vīna glāzes, burtiski norīt mazos gabaliņos sagriezto dāvanu – sieru ar trifelēm. Kad atgriezos istabā, kur biju nolēmusi svētlaimīgi to baudīt, mani sagaidīja apmierinātībā murrājošs kaķis un tukšs šķīvītis. Mans dzīvokļa lepnums – zaļie aizkari – tika izrotāti ar maziem caurumiem, ko atstāja Bačatas nagi pēc kārtējās šūpošanās, no plauktiem pazuda zeķes, un reiz bija pavisam pikanti: ciemojās lielais dēls, viņš man tāds švītiņš. Vakarā grupas pasākums, mēs visas tā smuki sasēdušās, iegrimušas sarunā, līdz ienāk Bačata ar dēla vešiņas gabalu mutē, ko rotā uzraksts “Armani”, viņa tā cēli visām nogāja gar degunu, atrādīja, ka šai mājā nedzīvo šādi tādi, un, mūsu apmulsuma un smieklu pavadīta, aizgāja atpakaļ uz dēla istabu. Šis gadījums mani pilnīgi un galīgi pārliecināja, ka, lai nu kam, bet vešiņai vienmēr jābūt labai, ej nu zini, kas, kur, kad.

Tas ir noderējis, jo, dzīvojot šeit, kad kāds no kaimiņiem atnesa viņu dārzā aizpūsto vešas gabalu, nav bijis jāsarkst (tiesa, pēc trešās reizes veļa tiek žāvēta iekšas terasē, stingrā uzraudzībā).

Bačata veidojās par ļoti skaistu kaķi ar lielām upeņu acīm, draisku, mazliet kareivīgu raksturu un lielu, mīlestības pilnu sirdi. Bohēmu viņu pilnībā pieņēma, un ne tikai pieņēma, aizstāvēja un sargāja, pat no manis. Ik reiz, kad mazajai vajadzēja apgriezt nagus, nācās Bohēmu iespundēt, jo uz mazās “ņau” atsaucās zibenīgi, reiz pat ielecot man galvā un pārplēšot ausi. Bačata bija viņas jaunā pasaule.

Kad mazajai bija apritējis pusotrs gads, dusošā kaite izlīda gaismā – sākās krampji, kritieni, lēkmjveida raustīšanās. Draudzenes meita strādāja par vetārsti un kļuva par biežu viesi mūsmājās. Tika veiktas visas iespējamās analīzes, pārbaudes, video ar uzfilmētajām krampju lēkmēm nosūtīt ārzemju kolēģiem. Meklējām iemeslu, vienīgās uztaustītās lietas bija krustu daļā saauguši skriemeļi un daudzās cistas, kas tika izoperētas. Šķita, ka būs labi, bet pēc mēneša krampji atsākās ar dubultu spēku. Ārsti bezpalīdzībā plātīja rokas. Uzsāku adatu terapiju, divreiz dienā tika durtas adatas, un 20 minūtes turēju kaķi rokās. Es cerēju, bet tad pienāca tā diena, kad mazā jau vairs nestaigāja, katrs solis, ko mēģināja spert, beidzās ar kritieniem, raustīšanos, gārgšanu, līdz, paņemta rokās, raudzījās man acīs un ar pār vaigu ritošu asaru lūdza “laid mani”.

Vakarā atbrauca mūsu dakterīte, abas sēdējām uz paklāja, raudzījāmies uz mazminci, kuras krampji vairs nemitējās, un raudājām.

– “Ivet, tev viņa jālaiž. Ir jālaiž. Es gribu ko lūgt – vācu kolēģi lūdza sekciju (kaķa ārstēšanā bija iesaistījušies gan vācu, gan poļu dakteri).”

Negribīgi, bet atļāvu, tajā vakarā mazmince izgāja pēdējo reizi pa dzīvokļa durvīm.

Pusnaktī Bohēma apjauta, ka kaut kas nav labi. Modināja mani, sauca Bačatu, līdz saprata, ka nav vairs, kam nāk, un sāka kliegt. Viņa pārstāja ēst un, skaļi ņaudot, staigāja no istabas uz istabu, bet es tik vien varēju, kā aizspiest ausis un ielīst gultas stūrī.

Vēl pēc dažām dienām draudzeņu konsīlijs nosprieda, ka ar steigu vajag jaunu kaķi, lai Bohēma nomierinās. Es spurojos pretī, jo – vai gan kāds cits kaķis var ieņemt Bačas vietu mūsu sirdīs. Tajā laikā arī klienti, paziņas, uzzinot par mazās aiziešanu, sāka masveidā piedāvāt pagalmā, šķūnī u.c. dzimušos kaķu bērnus. Bet es pateicu stingru NĒ! Vairs nevienu likteņa pabērnu. Pietiek. Un ieliku savā laika joslā pelēka maine coon bildi (neko par šo šķirni nezināju, ieliku, lai apstādinātu nepārtrauktos piedāvājumus ar ielas kaķiem), sak’ – šādu un nevienu citu.

Tajā vakarā piezvanīja Agija. Tā un tā, nav gluži tas, ko tu gribi, bet ir viena dāma, kurai esot Kuriļu bobteili (kas tie tādi?), esot spiedīgos apstākļos, varbūt es gribētu aizbraukt apskatīties. Nu, labi, mīļā miera labad varu aizbraukt, pie sevis nosakot, ka nevienu kaķi vairs neņemšu, bet apskatīties var. Tā mūsu dzīvēs ienāca Lakšmi.

Lakšmi

Durvis atvēra kundze gados, un jau ar pirmajiem vārdiem bija skaidrs, ka ir veselības problēmas, kas vēl vairāk apstiprinājās, ieraugot lielo kaķu armiju, kas sagaidīja priekštelpā. Cik viņu? 8-10? Nē, tur bija 13 dažāda lieluma kaķi, un kastē vēl divi tikko dzimuši.

Pirmo reizi redzēju tādus dīvainus kaķus, kuriem astes vietā ļipa. Bet man bija skaidrs, ka nevienu, it īpaši no šādas vietas, neņemšu. Kādu stundu parunājām, līdz izdevās daudz maz pieklājīgi atvadīties. Pa to laiku man tika rādīti dzīvnieki. Kundze, kā nu prata, tā rūpējās par viņiem, bet, ja uz 13 lieliem kaķiem ir tikai divas kastītes? Ja tāda armija jāpabaro? To visu dzīvniekos varēja redzēt.

Acīs iekrita viens kaķēns, kundzes vārdiem runājot, 7 mēnešus vecs, kuram ļoti gribējās spēlēties, bet bailes no cilvēka, no pieskāriena bija ļoti lielas.

Projām aizbraucu vēl lielākā pārliecībā, ka nebūs vairs neviena kaķa.

Pēc pāris dienām sapnī atnāca redzētā kaķenīte un teica, ka būšot Lakšmi. Ievilku elpu, pārskaitīju makā esošo naudu un braucu pēc kaķa.

Par Lakšmi ir daudz rakstīts, īsumā bija tā: pirmās trīs nedēļas visi slēpās i māla krūzēs, i tējkannā, i manā zābakā, pēdējais gājiens bija cepeškrāsns, kur pēc ilgstošas meklēšanas (kā var pazust kaķis aizvērtā virtuvē?!) kopīgi ar grupu to atradām, tiesa, pirms tam labu laiku visas piecas rāpojām ar gaisā uzstutētiem smaguma centriem pa manu virtuvi – nu nevar tak tā vienkārši pazust!

Kad savā piedzīvotajā dalījos ar kundzi, no kuras atpirku Lakšmi, viņa ieteica, ka vajagot uz laiku paņemt no viņas vēl kādu kaķi, jo, redz, kuriļi ir bara dzīvnieki, mazajai vajagot baru.

Laaaaabi!

Uz sarašanas laiku aizvedu Bohēmu pie meitas un braucu pakaļ otram kurilim – dāmai jau gados, bet vēl ne tik lielos, lai, sajūtot DAUDZ ēdienu, plašas telpas un nulli konkurences (mazo Lakšmi patrieca pagultē) neatmostos kāre pēc mīlestības.

Sak, te jau paradīze, telpu daudz, ēdamā pa pilnam, īstā vieta veidot savu klanu. Šo savu nodomu viņa pauda skaļi, loti specifiskā balsī, ko varēja dzirdēt pat uz ielas. Bailēs, ka kaimiņi neizsauc policiju, pēc dažām “pieradināšanas” dienām krāmēju dāmu somā un vedu atpakaļ uz mītnes vietu. Jāsaka, ka viņa bija kļuvusi krietni smagāka.

Ar laiku, pacietību nāca mazās Lakšmi uzticība, starp abām kaķēm izveidojās laba sadarbība, bet nebija tās tuvības, kas Bohēmai ar Bačatu. Lakšmi te mīļoja Bohēmu, te koda, to pašu arī man, pie katra skaļāka trokšņa lēca gaisā, slēpās. Nedrošība bija viņas otrs vārds. Toties visiem, kas nāca ciemos, viņa kļuva par mīluli – tāpat kā Bohēma, Bačatiņa viņa ieņēma cilvēku sargātāja, atbalstītāja lomu.

Un tad nāca šī gada janvāra sākums.

Jau rudens sākumā pamanīju izmaiņas Bohēmas uzvedībā, atkal brauciens uz klīniku. Ārstu verdikts – diabēts. Iegādājos cukura mērītāju, un drīz Bohēma laidās no manis pa gabalu, jo zināja, ko nozīmē mana pamošanās no rīta. Decembra beigas nāca ar vēl vienu ļaunu ziņu – uz vēdera un kreisajā padusē izveidojušies divi lieli audzēji. Atkal klīnika, operācija, pēc kuras daktere nošūpoja galvu – vēzis. Viņas priekšlikums bija atlaist.

Bet es nepiekritu, vedu mājās savu šuvēm klāto kaķi.

Apbrīnojamā kārtā Bohēma gana ātri atlaba, manī modās cerība, ka ir taču saulītei arī manā ielā jāspīd, un februārī liku abas minces lielajā ceļojumu būrī, un kopā ar Zani devāmies ceļojumā pāri puseiropai uz rozā namiņu.

Te bija tik daudz saules, Bohēma par savu guļas vietu izvēlējās stiklotās verandas galdu, kuru saule apspīdēja no agra rīta līdz vēlam vakaram. Šķita, esam uzvarējušas, un kopā pat stingrā karantīna nav bīstama. Bet maijā viss palika sliktāk, tik strauji, ka to pat aptvert grūti.

Pavēderē un tai pat kreisajā padusē atkal auga audzēji, tik ne vairs divi, bet jau pieci, pieteicu vizīti pie vietējā vetārsta. Ko nozīmē stingrā karantīna, tā īsti sapratu tikai tagad, jo no ciema teritorijas izbraukt nedrīkst, vetārsti pieņem tikai pēc stingra pieraksta, jo telpā var strādāt tikai viens, tuvākais vizītes laiks – pēc divām nedēļām.

Kaķīte strauji dzisa. Vēl vakar Bohēma kopā ar Lakšmi auļoja pa istabām, lēca pāri galdam, ķerenes spēlējot, un jau nākamajā dienā vairs neceļas, žēli raud, un pa muti tek ārā smirdīgs, tumšs šķidrums. Atkal izmisīga saruna ar klīniku, bet bez rezultātiem, jo vietējais ārsts aizbraucis kalnos pie ganāmpulkiem. No ciema padomes atļauju izbraukt varēšu saņemt tikai pirmdien. Ir piektdienas vakars, un man uz rokām sāpēs raudoša Bohēma, kurai es nekādi nevaru palīdzēt. Vienīgais, ko varēju – sabarot ar miega zālēm cerībā, ka Dieviņš paņems pie sevis. Trešajā dienā viņš mani sadzirdēja, Bohēmiņa aizgāja savā 15. dzīves gadā.

Mēs palikām divas.

Es piespiedu sevi nedomāt, atcerējos pietupienu terapiju, jo baidījos sabrukt. Tajā brīdī visa kā bija stipri par daudz.

Lakšmi nespēja saprast, kas noticis, kur palikusi viņas Bohēma, žēli pīkstot staigāja man pa pēdām, ēda tikai tad, ja es biju blakus, vienīgais, kad atdzīvojās – tās bija pastaigas dārzā, tur ļoti patika. Bija dienas, kad sēdēja uz sliekšņa un vēroja zaļās mājas mežonīgo kaķu baru, kas cītīgi revidēja manu dārzu cerībā atrast kādu kārumu.

Nē, i neceri, vairs neviena kaķa, neviena suņa, nevienu dzīvnieku.

Pietiek.

Tā mēs dzīvojām līdz tai trakajai vētras naktij, kad mazā pārdzīvoja šoku un pārstāja nākt manā istabā, pārstāja staigāt vispār. Gulēja vannas istabā uz spilveniem, kurus saliku, lai negulētu uz plikām flīzēm.

Pagāja nedēļas, ar viltību izdevās izmānīt darbistabā, bet joprojām ēda tikai tad, ja biju blakus.

– “Tev vajag kaķi.”

– “Nē, vairs nevienu.”

Un tad ieraudzīju Nansiju, pases vārdā Nastasija.

Maine coon – varu būt mierīga, šis nav man pa kabatai!

Bet Visumam ir savi nodomi, Nansijas bildes aizvien vairāk un vairāk parādījās manā laika joslā, līdz es nenoturējos, “nošēroju” vienu no viņas bildēm. Tā bija tik smieklīga!

Visumam ir savi nodomi, tas izvēlējās Inesi par savu sūtni. Inese uzsāka akciju “Ivetai vajag kaķi, Lakšmi vajag draudzeni”.

“Kāds kaķis, man mājā apkuri vajag!!” – tā bija mana vienīgā doma.

Bet bankas kontā sāka parādīties summas ar ierakstiem – “kaķim”.

Ievilku elpu, uzdrošinājos uzrakstīt audzētājam (tak jau noteikti nepārdos, nepatikšu u.t.t.), kā par brīnumu – katra saruna palika aizvien interesantāka, Nansijas bildes aizvien jaukākas, un es teicu – labi!

Tā 26.12. namiņā ienāca Nansija.