09.05.2021. Vētra nāk

Pamodos no dobja “bums, bums, bums”. Ak, nē! Laika prognoze piepildījusies, sākusies vētra. Ar puspievērtām acīm, taustoties, gaismu neieslēdzot, eju uz vannas istabu aizvērt logu. Kamēr tieku atpakaļ līdz gultai, vējš pieņēmies spēkā un aurodams rausta plānās alumīnija durvis, draudot tās izgāzt. Dzirdu, kā blakusmājā aizcērtas balkona durvis, un mani pie mājas sienas piekārtie vēja zvani sāk haotiski šķindēt.

10.06.2021. Kalnā

Ar vēl ciet acīm sajūtu agrās rīta saules siltos starus, kaķi arī kaifo, abas izstiepušās visā garumā abpus maniem sāniem. Lakšmi kā mazs, pūkains lācēns pagriezusi punci saules stariem, atgāzusi galvu guļ uz smaida, Nansija guļ cieši blakus un maļ dzirnavas. Abas noskaņotas uz garšīgu rīta miegu, varētu to izmantot, jo arī man rīta miegs tas garšīgākais, bet nejaukais dūrējs, žņaudzējs ir klāt.

14.06.2021. Baidīties nedrīkst runāt! Kur likt komatu?

Skats, ko vakar no rīta redzēju pa logu, skaidri rādīja, ka ne ar ko labu diena nebeigsies. Okeāns bija tādā miglā ietīts, ka ne saredzēt, ne saskatīt. Pāris stundas vēlāk bieza, balta migla kā piena-auzu pārslu ķīselis nolaidās pār pagalmu, skaņas kļuva tālas, līdzīgi kā tad, kad aizkrīt ausis. No viena pagalma stūra vairs neredzēja otru, gaiss kļuva spiedīgs, putni pārstāja dziedāt, iestājās draudīgs klusums. Jūtot, ka nebūs labi, steidzu pie sētas atsiet lielo puķu zirņu sienu.

30.06.2021. Trīs dienas, kad ieskaties sevī

Plāni lieli, izpildījums… nu… tas - kā sanāk. Tā varētu raksturot mūsu pirmās dienas nobeigumu.

06.07.2021. 6. jūlijs

Kad ārā sāk smaržot liepas, lilijas un studentu neļķes, kad gaisā parādās tā dīvainā vasaras pilnbrieda smarža, kad vējš matos un dzintars nāk krastā, tuvojas tā diena, kad Augšā konsīlijums nolēma, ka uz Zemes ir pārāk mierīga dzīve, tāpēc jāsūta Iveta - es. Ko viņi tur bija sadomājušies - nezinu, vēl mazāk apjaušu, ko es pati domāju, iesniedzot savu lielo dzīves biznesa plānu.

20.07.2021. Septiņas dienas, tā dziedāja Tranzīts. Pirmā daļa.

Septiņas dienas paiet ātri, ai, cik ātri. Pat, ja pirmajā šķiet, ka vēl tik daudz laika priekšā. Tikai dažas nedēļas iepriekš, kad vienā vakara sarunā Gunita pēkšņi izšāva “Man vajag atdzist, vajag restartu, brīdi klusumā, lai varu pastrādāt pie jaunā projekta. Būs kāda istaba brīva? Braucu!”, tajā pat vakarā tika atrastas biļetes un sākts lielais somu, paku, vedamā menedžments.

20.08.2021. Pasaka - realitāte, realitāte - pasaka

“Vai tu esi dusmīgs?” - tā stāvēja rakstīts uz sienas kādā pasakā, ko bērnībā lasīju. Tas, kurš dusmojās, zaudēja visu savu mantu, un trollis izgrieza trīs sloksnes ādas no muguras. Brīžiem šķiet, ka es esmu nokļuvusi tādā stāstā, kur Radītājs, Pārbaudītājs, Lielais iesmējējs ik pa brīdim uzprasa: “Iveta, tu esi dusmīga?”

05.10.2021. Rīt!

Nu, ko, rīt lielā diena.

Pēdējā pusotra mēneša notikumi ir kā odziņas uz šokolādes kūkas, tā šokolādes kūka - mana nervu sistēma, tās odziņas - attiecīgo notikumu sekas.

Ilgi nav bijuši ieraksti. Notikumu, piedzīvojumu netrūka, bet spēka un vēlmju resursu tos aprakstīt gan nē. Vislabāk būtu gribējies ielīst kādā alā, nevienu neredzēt, nedzirdēt, neatbildēt uz jautājumiem “nu, kā ar māju?”, nedzirdēt komentārus, ka “ja tas ir tavs, tad jābūt visam viegli” un līdzīgus. Ziniet, man ir pretjautājums - pirms ko tādu man rakstāt, ko paši esat jaunu uzsākuši, izdarījuši laikā, kad visa pasaule prātā sajukusi?

12.08.2021. Palīgs - 2. daļa

Tā bija kāda trešā diena, kad virtuvi jau rotāja jaunā, ērtā izlietne, kad jaunietis kā tā “starp citu”, cenšoties būt pēc iespējas nevērīgāks, izmeta: “(...)pēc dažām dienām mums viena meitene pievienosies (..)”.

Hmmm, nu, labi! Viens mazs indes zobiņš gan izlīda - kā tā, man pat nepaprasot, bet tad atcerējos savu dēlu līdzīgā situācijā...

28.10.2021. Krūšturi pa gaisu!

Ieraksti, darbi iekavēti, bet tas, šķiet, jau vairs nevienu nepārsteidz. Pēdējās nedēļas var salīdzināt ar “Figaro - turp, Figaro – šurp” ievietošanu vāveres ritenī, kurš traucas pa amerikāņu kalniņiem.

Ar papīriem zobos un savu juristi rokā (telefonā) apskraidu instances, vācu kaut kādus sertifikātus no Škodas centra, ka man tiešām ir Škoda, ne nomaskēts Ferrari. Numuriņš uz auto intīmo atklāšanu izņemts, ierodos laikā, bet – ooooo - es domāju, ka jau visu zinu par spāņu “maņanu” - tas ir numuriņš, lai iestātos rindā!