Arī Paradīzē slimo

Rudens nekad nav bijis mans gada laiks. Jā, ir jau skaists tas lapu zelts, košās krāsas, tā īpašā ne ar ko nesajaucamā smarža, miglā tītie rīti un gājputnu kāši, bet pārsvarā tas ir drēgnums, ap stūriem aurojošs vējš, lietus, dubļi, ja esi laukos, vai peļķu pilnās ielas, ja esi pilsētā.

Izskatās, ka nekas sajūtās nav mainījies, arī dzīvojot šeit. Ir jau arī skaistās, saulainās dienas, kad saulīte samīļo, iesildot gaisu līdz pat +24 grādiem dienas vidū, ir vakari, kad, tici vai netici, temperatūras stabiņš rāda stabilus +18. Bet pārsvarā dienas ir apmākušās, vējš auro ap stūriem: kad ir mazais pūtiens, tad tikai dreb logu rūtis un pa pagalmu aizceļo vietā nenoliktā lejkanna, kad ir īstais pūtiens, tad vēja auri liek Lakšmi skaļi brēkt no bailēm, kaimiņu gailis lidojumā pazaudē balsi, lielā kaija tiek iepūsta manā dzīvības kokā un statīvā ievietotais saulessargs, izpletis savus starus, dodas lidojumā uz kaimiņu pagalmu.

Bet vistrakākais ir mitrums. To mitrumu, kas ārā, vēl var paciest, bet ar to, kas ielavījies mājā, grūti sadzīvot. Mazā mājas daļa, kur apdzīvojam abas ar Lakšmi, ir vissenākā – zema, ar biezām sienām, mazām istabiņām un tikai pret rīta sauli vērstiem logiem. Gadus 25-30 atpakaļ tā ir “atjaunota”, bet, vai nu neziņas vai seno tradīciju atjaunošanas pēc, normāla ventilācija nav ierīkota. Tas pats sakāms par siltuma un mitruma izolāciju. Sākoties rudenim, mitrums te reāli sataustāms – drēbēs, grāmatās, dažkārt gadās pamosties ar mitriem matiem. Tad nu esmu apbruņojusies ar rīsu trauciņiem mitruma savākšanai, sāls tabletēm u.c., kas pieejami vietējā veikalā. Viss šis liek stingri pārstatīt lielo “VAJAG” sarakstu, kur tagad pirmajā vietā gozējas ieraksts – mitruma nosūcējs.

Bija tāda klusa cerība, ka gan jau šo ziemu kaut kā izvilkšu, bet pēc rīta, kad naktī plosījās aureklis un temperatūras stabiņš noslīdēja līdz +4, pamodos ar galīgi nosalušu deguna galu un reāli aukstu galvu, sapratu, ka ziepes būs. Un ilgi nebija jāgaida, līdz manā galvā braši, skaļi bungojot iesoļoja bundzinieku kopa, kas nebija apklusināma pat ar pretsāpju tabletēm. Bungotāji savas vāles dauzīja tik pārliecinošā neritmā, ka pat tāda vienkārša darbība, kā noiet pa trepēm uz pirmo stāvu iedot kaķim paēst, kļuva par īstu pārbaudījumu, par uzrāpšanos atpakaļ labāk paklusēt. Naktī pamodos no absolūti burvīgās sajūtas, ka bundziniekiem manā galvā pievienojies pūtēju orķestris. Tā kā aiz savas aizmāršības pretsāpju tabletes biju atstājusi virtuvē, nācās uz tausti zvāguļoties lejā, acis attaisīt kļuva par neiespējamo misiju.

Ja jau tikusi līdz pirmajam stāvam, tad nācās sakoncentrēt vēl palikušās prāta darbības spējas, sakoordinēt tās ar kājām un pārvilkties pāri ārā terasei, klusi lūdzot, lai neviens kaimiņš nav uz ielas, ievilkties garāžā un ieslēgt apkuri, jo mājā mitrums tāds, ka vari gulēt gultā un mierīgi iedomāties, ka esi vēsā vannā.

Tā pagāja divas dienas, kurās tā kārtīgi sapratu, ko nozīmē, ka esi viens, ka nevari piezvanīt kādam, lai atved zāles, ko ēdamu. Elementāras lietas – nokļūt vannas istabā un atpakaļ, pabarot kaķi, ieslēgt, izslēgt apkuri – prasīja lielu iekšējo koncentrēšanos un pareizu spēku sadali, bija tā, ka līdz garāžai tieku, apkuri ieslēdzu vai atslēdzu, bet spēka aiziet atpakaļ nav, nākas pasēdēt, apstādināt karuseli galvā un tad, gar sienu turoties, tipināt atpakaļ. Reiz tā, uz trepītēm sēžot, biju iemigusi, Lakšmi laimīgi ieritinājusies uz ceļiem, apķērusies ap roku, arī saldi čučēja.

Ar Sandas un Gunitas gādību manā ledusskapī atradās dzērvenes, smiltsērkšķi, naktssveces eļļa, tad nu liku lietā visu arsenālu + pašas pagājušajā vasarā vāktās zāļu tējas.

Vēl pēc pāris dienām kakafonija manā galvā rimās, un nu jau pietika spēka kaķa kastīti iztīrīt, citādi dāma sāka raidīt ne visai glaimojošus skatus manā virzienā, zupu uzvārīt.

Pa to laiku neatbildēto vēstuļu daudzums bija sasniedzis pavisam nepieklājīgus apjomus, daži nepacietīgākie atsūtījuši divus, trīs atgādinājumus vai vienkārši jautājumu zīmes.

Un, kad Tu, cilvēks, domā, ka nu jau sliktāk vairs nevar būt, vietējā partija un valdība uzsāk diskusijas ar lielo partiju un valdību par stingrās karantīnas ieviešanu. Asturias iekšējās robežas jau kādas dienas ir slēgtas, tagad apsver domu slēgt robežas no pagasta uz pagastu. Atceroties bardaku veiklā, kas valdīja martā, neatliek nekas cits, kā ietriept iekšā dubulto C vitamīnu devu, uzzīmēt nepieklājīgi košas acis, uzspraust sapinkātos matus copē un tā kārtīgi sapūst ar laku – ar ķemmi galvas ādai pieskarties nav iespējams -, un doties uz tuvējo lielveikalu 50 km attālumā.

Tā kā sagatavošanās darbi ieilga, veikalā nokļuvu tuvāk dienas vidum, un mani atkal sagaidīja pustukši plaukti. Bija, kurus čakli piepildīja no jauna, bet WC papīra plaukts tā vientuļi māja tukšus sveicienus; tas pats fasētās gaļas nodaļā. Atšķirībā no pavasara – vairs neviens histēriski neskrēja, lielākajam vairumam garš iepirkumu saraksts rokā, vienlaicīgi stūma 2 un pat trīs ratiņus ar pārtiku. Cilvēki centās iepirkt pārtiku ilgākam laikam, lai nevajadzētu iet sabiedrībā.

Mana laime, ka nav TV, un vietējo radio neklausos – tur to vien stāsta, cik briesmīgi, kā tas vīruss tūlīt visiem bruks virsū, un cilvēkos ir iedzītas reālas dzīvnieciskas bailes, no kritiskās domāšanas vairs ne miņas; viena paziņa stāstīja, ka viņi pat mājās staigājot maskās. Briesmīgi.

Augļu stends arī iztukšots, bet man no jaunā pieveduma tika citroni, ingvers, āboli. Laba kompānija. Pievienoju vēl ķiplokus. No visa šī brūvēšu veselības dziru; priecīgi atcerējos, ka man vēl ir nedaudz ruma un ouzo.

Mājas izspiedu ābolu, citronu, ingvera sulu, uzsildīju, pieliku kriksi medus, sarīvētus ķiplokus, graķīti ruma, kārtīgu devu kanēļa. Pēc trešā devas mans iekšējais orķestris negribīgi sāka spēlēt klusāk. Tad padomāju, ka sliktāk nebūs, ja paeksperimentēšu ar pēdām – ieberzēju ar mitrinošo krēmu ar nelielu piedevu melno piparu un eikalipta eļļas, balvā iedevu sev miegazāļu ripu un atkritu gultā. Pamodos viscaur slapja, viegli nosalusi pēc kādām 10 stundām. Jāsaka, pašsajūta bija krietni uzlabojusies, atkal tenter-tenteriski lejā pa trepēm, prom uz garāžu ieslēgt apkuri., nomainīt mitro gultas veļu uz mazliet sausāku no kumodes.

No visa šī esmu izdarījusi secinājumus: mājās vienmēr jābūt pretsāpju zālēm, aspirīnam (te vēl viena īpatnība – lielveikalos nav aptiekas mums pierastajā izpratnē, viņu farmācijās var nopirkt uztura bagātinātājus, smāķus visām vietām, vitamīnus, kosmētiku, zāļu veikali ir jāmeklē), lielam daudzumam C vitamīna, šņabim (spirtam), ātri pagatavojamai pārtikai (izvārītai, sasaldētai zupai), pietiekamam daudzumam kaķa barības, ingveram, citronam, kivi, un, kas pats galvenais – tikko būs iespēja, jārisina mitruma nosūkšanas, novēršanas jautājums un kaut kāda, kaut neliela apkure/apsilde manai mājas daļai, jo līdzīgā situācijā izredzes palikt guļot uz āra terases vai garāžā nav pārāk vilinošas.

Un es labprāt dzirdētu viedokli no “zāles” – cik iedarbīgi ir mitruma nosūcēji ap 200 euro robežās; cik labi, lietderīgi ir pie sienas pieliekami elektriskie kamīni? Tas ir tas, ko šobrīd varētu savā labā darīt. Kopsummā noslimoju pusotru nedēļu, nu jau dažas dienas uz pekām, kustos, pa druskai arī strādāju ar grupām, divas dienas paplosījos dārzā. Paplosījos, tas tā ļoti lepni skan, patiesībā bija tā – aizej, paņem lāpstu, aizvelc līdz dobei, atpūties, aizej pēc kaplīša – tas pats, atstiep kūdru – atpūties, izroc bedri (vismaz stundas darbs, jo pēc katras lāpstas ieduršanas zemē jāatpūšas), pasēdi, atpūties, tad nes rūpīgi iesaiņoto peonijas sakni, ieliec zemē, aizroc, atpūties. Vakar, atkal cīnoties pēc elpas un mēģinot apstādināt galvas virpuļus, aizdomājos – nebūtu dārza, noteikti gulētu gultā, cik labi, ka ir dārzs, cik labi, ka publiski uzrakstīts, esmu spiesta sevi aiz čupra celt no slimības gultas ārā un vest sevi veseluma dārzā. Cilvēkam vajag vietu, kur darboties, vajag kādu dzinuli, kas liek kustēties. Iegulties ir viegli, pēc tam piecelties – grūti.

Vakar, kad elsojot grābu zemi ap dobi, garām gāja mīļkaimiņš, sasveicinājāmies, viņš, nogrozot galvu, tik noteica:

– “Būs skaisti, bet tik daudz darba, tu esi drosmīga.”

Ech, kā man viņam apskaidrot, un vai vajag, ka dārzs ir tas, kas palīdz noturēt “jumtu”, tā sajūta, kad izej laukā un katru dienu ieraugi ko jaunu, mācies sadzirdēt augus, caur tiem – sevi.

Bet, atgriežoties pie slimošanas tēmas.

Nē, nē, tiem kas satraukušies – Covid tas nav, jo garšas visas jūtu. Visā šajā ļembastā ap vienu vīrusu neviens nav izslēdzis pārējo esamību un vienkāršu saaukstēšanos, kas šajā ļoooti mitrajā, es pat teiktu – slapjajā, laikā ir pat ļoti iespējama, un vel tāda lieta, kā elementāra pārstrādāšanas, kas pilnīgi noteikti attiecas uz mani. Tā tas ķermenis mani pie vietas nolika.

Un, runājot par bardaku, te arī tas ir, un gana liels, piemēram: visas trīs lielās pilsētas slēgtas, jo tur, redz, pilnīgs trakums, nu ārprāts, ārprāts, bet – pašā pilsētā, ok, kafe slēgtas, bet visas nodarbības notiek klātienē, kamēr es no veselās teritorijas esmu spiesta pieslēgties online. Loģika kur?

Spītējot apkārtējam, dažbrīd arī iekšējām drūmumam, mans dārzs mani priecē ik reizi, kad izeju tajā – vakar sāka ziedēt plūme, vēl tik nedaudzi ziedi, tāpēc jo īpaši vērtīgi, kā mazas baltas saulītes, kamēlija briedina pumpurus, daži jau pusatsprāguši, bergēnijas koši zied, drīz sāks eikalipti ziedēt, zaļā zāle izaugusi gara un varen sulīga, cerams, rīt pietiks spēka kaut daļu nopļaut. Solīti pa solītim, jo sev melot nedrīkst, bet es sev solīju, ka Spānijā atpūtīšos. Ha, ha, ha.

Es mācos no vietējiem rimtumu, ne visam jābūt perfektam, ne viss jāizdara uzreiz. Tas man ir jaunums, šodien apguvu to praktiski – vienai no grupām video ierunāju darba drēbēs, bez uzkrāsotām acīm un saveidotiem matiem. Neierasti, bet labi!

Un vēl – šodien iestādīju kartupeļus. Eksperiments.

Manas jaunapgūtās un dabā ieviestās receptes:

• sablenderē kivi, ķiploku, ingveru, pieliek nedaudz medu un aši apēd;
• izspiež sulu no ābola, burkāna, ingvera, sīpola, ķiploka, nedaudz uzsilda, pieliek kanēli, pielej rumu un pāris lielos malkos izdzer.

Kas ir, ar to ārstējamies.