Sadzīves krikumi

Kad nav laika un jaudas lielajiem ierakstiem, tad palīgā nāk izvilkumi no dienasgrāmatas.

Nekad nebiju domājusi, ka tā nosalt var Spānijā. Pamodos ar drīzāk slapjiem kā mitriem matiem un galīgi ledainu deguna galu, galvas vidu, Lakšmi kažociņš arī mitrs. Viss, izlemts, ieelpa, izelpa, būs mitruma nosūcējs.

Lai visi svētie stāv man klāt, ceru, tas aparāts nebūs abnormāli dārgs, smags un grūti uzstādāms.

***

Tas brīdis, kad ar visām maņām jūti, ka KĀDS vada, uzpasē, gādā… Kad šķietami sarežģītas lietas atrisinās pašas no sevis. Varbūt tā arī lielā māka, lielākais uzdevums – ļauties? Nē, ne pasīvi neko nedarīt, gaidīt mannu no debesīm, bet uz priekšu caur uzticēšanos un ļaušanos. Laikam jūku prātā, dažbrīd šķiet, ka dzirdu savas domas.

***

Draudzenes zvans vakara un nakts mijā aizslaucīja miegu no manām acīm uz ilgu laiku. Un tad bija tāds sapnis, no kura joprojām vaļā neesmu tikusi.

Runājām par mūžīgo tēmu – attiecībām. Kāpēc cilvēki izvēlas bēgt, slēpties tā vietā, lai runātu Kāpēc jāspēlē paslēpes, ja var vienkārši pateikt “parunāsim, uzklausi mani”.

Vienam grūti runāt, otram – apvaldīt savu straujumu. Cik ļoti tas norezonēja, gadus atpakaļ arī es nevarēju apvaldīt savus auļojošos zirgus, man vajadzēja zināt – te, tūlīt, tagad. Vajadzēja atbildes…

Dīvaini, sapnī saņēmu, un vēl dīvaināk, ka brīdī, kad gribēju uzdot jautājumu, kas visvairāk nomāca, mani kāds it kā sapurināja pie pleca, liekot atmosties..

Vairs nav jājautā, atbilde ir.

***

Cik labi, ka tas aparāts ir mājās, cita elpošana, nudien, gaiss šķiet tāds dzidrāks. Diena būs izdevusies, to rāda arī pasakainās debesis saullēktā.

Kā man paveicies, ka katru rītu varu sveikt sauli, redzēt, kā tās stari iekrāso debesis un jūru, man gan vairāk patīk teikt okeāns, tas tā plašāk un svarīgāk. Un naktis… bieži pamostos, stāvu pie loga un vēroju naksnīgās, tumšās debesis un daudzās spožās zvaigznes pāri mana mazciema dakstiņu jumtiem. Ciems guļ, un es sūtu lielu pateicību par visu.

***

Aizsūtīju draudzenei saziedējušo lefkoju un vakara noskaņas ar svecēm, hortenzijām uz manas āra terases foto.

– “Cik pie Tevis silta un mierīga noskaņa!!!”

Jā, tā ir, pati jūtu, ka vairs neauļoju, ka viss nav jāpaspēj, jāizdara. Ka var iedot sev laiku baudīt to, ko esi sadarījis, to, kas apkārt. Jā, varbūt rīt būs nedaudz agrāk jāpieceļas, bet, ja jūtu, ka šo brīdi vajag tikai pašai – ņemu to.

***

Tā hortenziju griešana ir viena traka padarīšana, ceru, ka līdz Ziemassvētkiem paspēšu. Žēl izmest mazos, labi apsakņojošos spraudenīšus, to te liela armija, Jana spiedz:

– “Sūti mums, tādus dārgumus met ārā!”

Varbūt tā arī jādara, un mazie lauru kociņi, pareizāk sakot, mazās stibiņas, arī kā zaļš paklājs. Traks tas dārznieka darbs, nepārtrauktā izvēles izdarīšana, gluži kā dzīvē: kuras lietas, emocijas atstāt, kuras atlaist. Parasti to, ko vajadzētu atlaist, tā gribas paturēt…

***

Spāņu valodas nodarbības mani piebeigs, pareizāk sakot, manas iesīkstējušās smadzenes. Kamēr lapa priekšā, viss iet kā pa diedziņu, kā lapas nav – vārdi no galvas izgaist. Jau kuro nakti sapnī redzu, kā blakus kaimiņam (Štirlica vīram) mēģinu vistu mēslus paprasīt. I nesmejiet, tā man aktuāla lieta. Smagā, liesā zeme kaut kā jāielabo.

Sapnī viss kā pa diedziņu; dzīvē, kad mēģināju – visi vārdi no galvas pagaisuši, un ar tiem vārdiem ir tā – gluži kā ar mūsu “minēt”, “mīnēts” un “minets”. Kaut kā ļoti negribētos kļūdīties un cienījamo senioru dašokēt līdz infarktam. Ej, nu, sazini, ko tā blondīne te sadomājusies.

Eeee, manā kontā jau ir viens ūber pikants gadījums veikalā, kad visi apklusa un ar lielām acīm uz mani skatījās. Ko es īsti paprasīju gaļas vīram, to uzzināju tikai pēc sašutuma pilnā stāsta Lilijai, ka veikalā mani nesaprata. Lieki teikt, ka es tur tagad kādu laiku nebraukšu.

Nu, jā, bet tā mēslu tēma ir aktuāla. Jā, esmu mēģinājusi arī uz lapiņas sakāmo uzrakstīt, tas skats, ka es stāvu un kaut ko lasu no lapas, kaimiņus vispār “stuporā” ieliek.

Piemērs: “lluvia” – lietus, ko var izrunāt:

• juvia;
• uivia;
• džuvia;
• ģuvia.

Atkarībā no dialekta. Un tad ir nākamais vārds – “llevas”, nekaitīgs vārdiņš, bet arī ar šo var piedzīvojumos iekulties. Normāls cilvēks varbūt nē, es – jā.

***

Nu, ko, Visums man vietu ir norādījis, ja nesaprotu pa labam. Esmu satraumējusi labās rokas vidējo pirkstu. Latvijā droši, ka ģipsī liktu, te nāksies pašai nosaitēt pie blakus pirksta, lai padzīvo mierā. Tā iet, kad steidzas, nedzird sevi.

***

Esmu nikna, nikna kā lapsene, aizkaitināta lapsene. Nu, kā tā var – paņemt otra darbu, pārkopēt un ielikt savā komerclapā?! Jā, jā, pašā apakšā bija atsauce, ka pārkopēs no manis, bet vai tas ir ētiski – tā likt savā komerclapā, tā ceļot savus reitingus? Nē, man nav žēl dalīties ar savām zināšanām, pieredzi, bet korektumu tomēr gribētos.

O, kā tas sit pa sāpīgajām tēmām – par spēju noturēt robežas.

Bet Visumā viss līdzsvarā – šodien saņēmu brīnišķīgu dāvanu – pastnieks atveda sūtījumu mums ar Lakšmi: man smalcināto dzintaru, Lakšmi – Baha ziedu pilienus, Daiga, paldies.

Mazais pūku kamoliņš tā arī līdz galam nav atjēgusies no tās zibens nakts; runājot ar vairākiem speciālistiem, daži izteica varbūtību, ka, tā kā mājā ir liels mitrums, bija spēcīgs zibens, iespējams, mazā, guļot uz sintētikas, dabūja statiskās elektrības triecienu. Ne stipru, bet pietiekamu, lai nobītos, un, tā kā tā ir aborigēnā šķirne, pamatinstinkti ir ļoti spēcīgi. Tagad bez manis neēd, uz kastīti neiet, guļ stūrītī uz sava spilvena, atdzīvojas tikai man blakus esot, guļamistabā ne soli nesper. Toties sākusi gaļu ēst, ja sēžu blakus. Ech….

***

Mazā uzvara! Jē, lepojos pati ar sevi. Šovakar pirmais mazais čatiņš ar mīļkaimiņiem bez tulka palīdzības. Protams, dārza tēma. Saskatījušies uz mani, arī nopirkuši mārtiņrozes, un centās iestādīt zemē, un nekā nevarēja kontūru taisnu dabūt, tad nu lepni liku pār plecu Gunita Leitone lolojumu – apdobes lāpstu – un gāju palīgā. Abi plaukstas vien sita. Toņo aši paņēma, stāsta, ka gribot šo brīnumu izpētīt, skatās, groza rokās, un es lepni stātu, ka to man “amiga” taisījusi. Nu, tā, kura te bija, kura kokiem zarus grieza. Jūtot, ka es sāku ko sakarīgāku boksterēt, abi metas man virsū ar jautājumiem:

• kāpēc tik dziļi pārroku (ahā, visu ievērojuši);
• kāpēc velēnu zemē ieroku;
• kāpēc to kaudzi taisu (domāta kompostkaudze).

Saprast saprotu, bet tik sarežģīti atbildēt nevaru, tāpēc lieku lietā izdomu – rādu, ka “tierra” nav ļoti laba, ka “compost” ir priekš tās kā “mantequilla para pan” (sviests priekš maizes). Abi smējās, vēderu turēdami, Toņo pieliek roku pie galvas un saka:

– “Tu esi gudra.”

Vēl brīdi parunājam par puķēm, ka mārtiņrozēm nepatīk liels ūdens daudzums, ka “necesita minerales”.

Ja tā turpināsies, mums būs košākais ciems visā lielciemā!

Klusībā nospriedu, ka šim vakaram pietiks, ar trihodermīnu iepazīstināšu kādā citā vakarā. Un rīt būs kurjers ar Spānijā pasūtīto hidro gēlu, ja tas būs labs, būšu krietni sev atvieglojusi darbu, kaimiņiem būs jauns iemesls brīnīties.

Kamēr rakstu, mazais pūku kamoliņš iznāca paspēlēties, pirmo reizi pēc tās nakts; dzenā papīra skrandiņu. Varbūt sāpe jāuzraksta, tad tā pagaist? Varbūt nav jābaidās no savām nepilnībām, kļūdām, bailēm. Varbūt tā arī tās atlaiž?…

Ak, jā, vēl man uztapa pildītās kartupeļu pankūkas ar gaļu. Izcili garšīgi.

Tāda bija mana nedēļa.

Kā jums?