Kad vējo
Vakar manā lielciemā iededza svētku ugunis. Tas bija tik skaisti, kā parasti – pasākumu ievadīja dūdu skaņas, tad deju solī laidās dejotāji. Apkārtējie, arī es, viegli līgojās dejas ritmos un skaļi aplaudējām. Tik daudz cilvēku! Mazajās ieliņās nebija, kur adatai nokrist.
Karstvīna vietā te dzer saldo sidru vai šokolādi. Ja pavisam godīgi, mazliet pietrūka kanēļa un krustnagliņu smaržas. Piparkūkas te aizstāj ar čurrosiem – tie gan bija gardi.
Arī okeāns piedalījās svētkos. Jau kuro dienu tas dobji ducina, metot varenos viļņus pret klintīm un krasta molu. Brīžiem tie uzšūpojas tik augstu, ka ūdens šaltis tiek līdz pirmajiem krodziņu galdiem. Kad braucu lejā, viļņi, triecoties pret krasta nocietinājumu, uzmetās tik augstu, ka dāsni pāršalca pāri ceļam. Skaisti, vareni un nedaudz baisi – tāds spēks. Un, kas dīvaini, krastā vēja gandrīz nebija, bet okeāns burbuļoja.
Šī bija brīnišķīga diena bez lietus. Vairs pat neatminos, cik ilgi pie mums līst – trīs nedēļas, četras? Ir bijušas pāris dienas bez lietus, bet tās atnāca ar lielu aukstumu un salnām, un tad atkal lietus. Bet šodien bija skaista, gribētos teikt, pat pavasarīga diena – silta, bez vēja, saulītē pat līdz 18–19 grādiem.
Dārzā savu ziedēšanu uzsāk ziemas narcises, ietinot pārējās dobes smaržu mākonī. Savu sārto cepuri pret sauli slien steidzīgā prīmula, frēzijas sāk auklēt savus ziedu pumpurus, un mana skaistā baltā roze gatavo vārda dienas dāvanu – trīs ziedus. Abas kaķes laimīgas silda sānus saules staros, un šķiet, nekas neliecina, ka jau pēc nedēļas nāks lielais ziemas aukstums un ilgstošās lietavas. Bet pirms tam, jau nākamnedēļ, iegriezīsies notikumi, kas mainīs visu mūsu triju dzīves.
Par to – pirmdien vai otrdien. Šobrīd gribas nedaudz klusuma, siltuma un miera.
Adventa laiks nāk ar lieliem pagriezieniem….
