Kad aizraujas elpa

Maija beigās kalnu pilsētiņās, ciematos sāk svinēt viduslaiku svētkus. Uz pāris esmu bijusi, pārsvarā – nopūta. Bet daži tiešām jauki: interesanti izstrādājumi, gardi sieri, no viena pat pīts groziņš atceļoja. Nu, jā, esmu laikam Latvijas tirdziņu atmosfēras, piedāvāto preču daudzveidības izlutināta. Bet, ja nelīst, ja brīvdiena, ja vieta, kur nekad neesmu bijusi, degviela mašīnā ir – braucu.

Pirmais pārsteigums – mana navigācijas sistēma atteicās ar mani runāt: bilde ir, skaņas nav, gluži kā dažkārt dzīvē. Nu, neko, ceļš neizskatījās īpaši sarežģīts, ar pusaci vēroju ekrānu un braucu.

Ceļš ved valsts vidienē gar Oviedo un tālāk uz kalnraču reģionu. Jo tālāk no okeāna, jo mazāk eikaliptu, vairāk priežu, bērzu, ozolu, kļavu, citu lapu koku un parādās egles, kurām blakus šad tad uzsmaida pa kādai palmai.

Kalnrūpniecības reģionam ir pavisam cita enerģētika kā lejā, pie manis: kaut daudz zaļuma, ņigu-ņegu tek mazās, straujās kalnu upītes, kaut kas mazliet nospiedošs šajā visā; es teiktu – trūkst plašuma (traka, vai ne?).

Esmu izbraukusi cauri vairākiem maziem ciematiem un navigācija vēsta, ka līdz pasākuma vietai vairs tik 7 km, paskatos bildē, nu, mazliet kalnu ceļi būs, bet nekas traks.

HĀ!!!!

Nobraucu no lielā ceļa, pāri mazam, šauram tiltiņam, tad stāvs, straujš pagrieziens uz augšu. Pie sevis nodomāju – labi, ka braucu tik agri, pretī neviens nenāk, jo te izmainīties nav, kur. Tālāk ceļš vēl sašaurinās, vēl pāris strauji pagriezieni ar cēlienu, vēl viens mazs tiltiņš un iebraucu ciematā, palikušais attālums 1 km.

Šis ir viens no tiem kalnu ciematiem, kur laiks apstājies, senās akmens mājas, vietām redzami mūri, kur no klūgām pītas sienas apmestas ar māliem, mājas kā mazas baravikas ar tumšām cepurēm, piegūlušas lielajiem kalniem.

Vēl viens stāvais uzbrauciens, kurā knapi ietilpinos, un man sāk rasties aizdomas, ka esmu ne tur, kur vajadzētu, bet apstāties īsti nav, kur; domāju, uzbraukšu vēl vienu pacēlumu, apstāšos pie mājas un iešu vaicāt , kur tad tas viduslaiku festivāls. Pieveicot pacēlumu, man priekšā līkums ar nākamo ļoti stāvo cēlienu. Ar pirmo reizi mašīna nobuksē un sāk slīdēt, paliek tā mazliet neomulīgi, ievelku elpu, padodu uz atpakaļu, sensori taurē, nospiežu gāzi un ar nedaudz lielāku līkumu braucu augšā… un metu pa bremzēm – tiekot aiz līkuma, man pretī brauc vietējie savos kalnu džipiņos ar augstām riepām un kārtīgu priekšējo režģi. Esmu palikusi pacēluma puslīkumā, ar spoguli skarot mājas sienu, otrā pusē grava, aiz muguras līkums un grava.

Vēderā kaut kas apmeta kūleni un ierunājās dabas balss – kuš, ne tagad, tā tik vēl trūka!

Uzmanīgi, pa centimetram mēģinu tik atpakaļ uz vietu, kur uzņēmu ātrumu, palieku iepriekšējā cēliena galā, pretī braucošā mašīna pabrauc sāņus man par lielām šausmām, jo šķiet, ka tūlīt iegāzīsies gravā.

Kāpju ārā un eju runāt, jo ir skaidrs, ka te mašīnu apgriezt nevar, lejā pa visiem līkumiem, straujajam nobrauktuvēm atmuguriski es nenobraukšu.

Pie mašīnas stūres sēž kungs 80+ un smaida kā maija saulīte, pa otrām durvīm izraušas +/- mana vecuma kungs un sāk kaut ko bērt vietējā izloksnē, droši vien, ka viņam, ieraugot manas lielās, baiļu pilnās acis, nostrādāja kādi sensori un viņš pārgāja uz kastiljano, nu, vismaz varējām saprasties.

Viņš, mani nopētījis no galvas līdz kājām, apskatījis mašīnu, pirmais, ko nosaka – smuka mašīna, laba mašīna; tad pievēršas man noskaidrot, no kuras planētas, es, zvaigzne tāda, esmu te nokritusi un ko man te vajag. Tā un tā, stāstu, ka meklēju “fiesta de medieval” (nezinu, kā manas smadzenes šo atcerējās un vēl deva prasmi izrunāt). Tagad kunga acis izpeltās: “Fiesta de medieval!”, tad viņš sirsnīgi iesmējās un saka, “Paliec, mums te katra diena medieval, mēs tā dzīvojam,” un atkal iesmējās. “A tev ir zilas acis,” un atkal iesmējās.

Sapratis, ka pretī stāvošā blondīne ir pilnīga “stupora” stadijā, piedāvājās apgriezt auto.

Hm, zilas acis, interesanti, viņš “Troņu spēles” skatījies, man būtu jāuztraucas?

Bet ar zināmu atvieglojuma sajūtu raušos blakussēdētāja sēdeklī. Kungs, ierausies šofera pusē, izmisīgi meklē stāvbremzes kloķi un trešo pedāli, saku, ka nav, ka šis ir automāts (kur es tos vārus ņēmu, no kādām mapītēm smadzenes ārā vilka, nezinu), kungs atmet ar roku “nekas, tiksim galā” un prasa, kā ieslēgt atpakaļgaitu.

Jūtu, ka man sviedri sāk pa muguru tecēt. Saku, lai nospiež bremzes pedāli, un, re, kustinot šo te kloķīti, ekrānā redzēsi P- parking, R- atpakaļ gaita, D – uz priekšu, N – nevajag. A, nu viss esot skaidrs, kungs, izliecies pa logu, uzsauc tēvam, ka šitai chicai apgriezīs mašīnu, automātu, kur nav stāvbremzes kloķa, un atpakaļgaitas vietā mēs ar strauju lēcienu, gandrīz trāpot mājas sienā, lecam uz priekšu. Man pār lūpām pasprūk kluss kliedziens, kungs tik nosmej, labi, labi, varena mašīna, kur bija tā atpakaļgaita.

Pabraucam nedaudz uz leju, tad, uzņemot ātrumu, traucamies augšā pa šauro ceļu, kur tūlīt atkal ir līkums un stāvs uzbrauciens, mašīnīte nedaudz noklepojas, bet augšā tiekam.

“Hā, tu nobijies, nevajag, te ir droši,” un šaujamies atkal augšā, tur vēl aiz diviem līkumiem būšot platāka vieta, kur apgriezties.

Mī un žē, ar tik stīvām kājām es nebiju pat tad, kad reiz, kalna galā samainoties ar busiņu, braucām tā, ka mums piespiestie spoguļi saskārās un ritenis gāja gar pašu kraujas malu, toreiz mašīnā bija arī Katī, kura noteica “Es skatīšos tikai uz priekšu”.

Augšā tiešām ir platāka vieta, un es ļoti ceru, ka kungs novedīs mūs arī lejā.

Braucot lejā, nākamais pārbaudījums ir bremžu pedālis, acīmredzot, viņa mašīnā tas ir tādai smagai kājai paredzēts, bet man tāds maigs, jūtīgs, kā savu zemnieka kāju uzlika, tā es gandrīz ar pieri stiklā (nebiju piesprādzējusies), viņš mani pārķēra, pašaujot plaukstu pierei priekšā.

“Laaaba mašīna, emocionāla tā pat kā tu.”

Vāri pasmaidīju, man jau šķita, ka es klusiņām sēžu, bet titri noteikti pa pieri gāja.

Kad tikām cauri trakajiem līkumiem uz platāka ceļa, kungs tā kārtīgi mani izpratināja, ko es te daru, kāpēc tas festivāls vajadzīgs. Tad nu stāstu, esmu no Latvijas (jā, viņš zinot, kur tāda atrodas), dzīvoju Cudillero, man ir viesu nams, meklēju skaistas takas un gardus ēdienus saviem viesiem.

“ O, tu strādā, neesi parasts tūrists, muy bien, muy bien,” viņš izvelk no kabatas telefonu un saka, ka piezvanīs māsai. Saruna apmēram šāda:

“Hola, vai jūs jau bijāt pie Hesus, (ko viņi tur darīja, to nesapratu), jā, jā, mēs arī brauksim, es te sēžu mašīnā ar automātisko kārbu, oi, laba mašīna, te chica no Latvijas, a tu zini, kur tas ir, nu jā. Nē, bulli rīt vedīsim (ko, kur darīt arī nesapratu; tad vija vesela rinda teikumu, kur ne vārda nesapratu). Šitā chica meklē fiesta de medieval, gribot sierus nopirkt, zini, kur ir?”

Saruna turpinājās vēl kādas minūtes piecas, pa to laiku mana sirds ieņēma tai paredzēto vietu un vairs negrasījās pa muti izkāpt, elpa nomierinājās, un es biju gatava sēsties pie stūres.

Festivāla vieta tika atrasta nieka 12 km attālumā, pareizo lokāciju navigācijā ievadījām, sirsnīgi pateikusies, devos lejā pa šauro ceļu, mazajiem tiltiņiem un atviegloti uzelpoju, tiekot uz lielā ceļa.

Īsto pasākuma vietu atradu bez grūtībām, jā bija mazie celiņi, bija pāris serpentīni, bet pie tā jau pierasts. Ko vēl nevaru atskatīties, atelpoties, tā ir brīnišķīgā daba, ainava, senās mājas, tās ir tādas pagātnes liecības, ak, ja es prastu akmeņu un mūru valodu… Gar ceļmalu saauguši lieli, kupli vīģeskoki, zaļās vīģes, apbirušas ar rasas lāsēm, saulē mirdz kā tūkstoškrāsu lampiņas, varenie kalni auklē savus stāstus, un pār galvu tik dzidri zilas debesis, elpot, elpot un ieelpot.

Ir bez dažām minūtēm vienpadsmit, kad jābūt oficiālai svētku atklāšanai, gribētos redzēt vietējo priekšnesumus, tāpēc esmu ļoti priecīga, ātri atrodot, kur novietot mašīnu. Tūlīt aiz manis iebrauc divi auto ar vietējiem policistiem, kuri atbildēs par satiksmes drošību, palīdzēs virzīt svētku baudītgribētāju pūļus; izkāpju no mašīnas un dodos.

Tam, ko redzu, ir grūti noticēt – tas ir festivāls????

Ciemata platākās ielas galā uzcelta paliela telts, kurā salikti galdi, soli, pirms tās ierobežotā laukumiņā astoņas teltis ar tirgotājiem: vienā maisauduma tunikā tērpies brangvīrs tirgo aļa Pandoras rokassprādzes un saules brilles, otrā – ķīniešu ražojuma rotaļlietas, trešajā no turienes pat nākušas somiņas, ceturtajā – sveces, vēl divās dzērienus, viena telts vispār ciet un pēdējā – maize, maizes izstrādājumi. Viss. Neviena siera, nevienas medus burciņas, ne ievārījumu, nekā, par stādiem vispār nerunāsim. Vilšanās ir milzīga, un tas pat nav īstais apzīmējums.

Bet, atbraukusi esmu, dodos apskatīt ciematu.

Pirmajā mirklī tas liekas maziņš, bet kā jau visi kalnu ciemati, arī šis visu smeķi glabā aiz galvenās ielas. Ir daudz jaunu māju, ir atjaunotas vecās un ir saglabātas, restaurētas vecu vecās. Protams, ir arī brūkošās, par tām sirds sāp, jo kaut kas tik autentisks maz kur saglabājies.

Vienā no šaurajām ieliņām ieraugu Dona māju, tā ieskauta varenā sētā ar lieliem dzelzs vārtiem, protams, kāda tā bijusi senatnē, var tikai apjaust, bet to, ka tā piederējusi ciema galvenajam cilvēkam – šaubu nav.

Kamēr grozos apkārt, no Dona mājas iznāk bērni, saģērbti aļa viduslaiku raibajās drānās, tiem pa pēdām seko mamma – maza auguma, smalka, sīksta spāniete, kura sevī saglabājusi Dona enerģiju, apkārtējie pirmie viņu sveicina. Gadsimti gājuši, tradīcijas saglabājušās.

Tiek atklāti svētki, kundze kaut ko pasaka un atskan… nē, ne dūdas, Tinas Tērneres dziesma.

Vilšanās dubultā, jau pošos uz mašīnu, bet paceļot acis uz augšu, kur lielie kalni, ieraugu ko pazīstamu. Tā, tā, kur šāda veida kalnus esmu redzējusi, nu kur?…. Ā, tādas kores bija ceļā uz Buļļa aci – ahā, tas nozīmē, ka esmu kalnu masīva otrā pusē, manī pamostas možums un apejot pasākuma norises vietu no citas puses, sāku kāpt pa stāvo ieliņu izlūkos.

Man virs galvas atskan baznīcas zvani, pašu neredzu, skaidrs, ja skan zvani, tad ir baznīca, ja ir baznīca, varbūt būs arī kāda kafejnīca, ļoti noderētu, jo brokastis nav ēstas.

Pa to laiku pa šauro ielu brauc mašīna aiz mašīnas, kāds vietējais ar traktoru nolēmis tieši šodien vest mēslus, vēl kāds govis pārdzen, tas, ka dažus metrus zemāk notiek fiesta de medieval, nevienu nesatrauc.

Uzkāpusi kalnā, ieraugu baznīcu un vēl vienu ciematu, un blondīni lepnā Lexus džipā, kura iestrēgusi tāpat kā es pirms pāris stundām. Sieviešu solidaritāte, gāju palīgā izlaipot, izgrozīties, spāniete runāja angliski, tas jūtami atviegloja viņas vadīšanu.

Sasveicinājušās, atvadījušās katra devāmies savu ceļu – viņa uz baznīcu, es uz otru pusi, kalnā.

Pag , šitā sapucējusies uz baznīcu!? Tātad, tā ir vaļā, pagriežos atpakaļ un sekoju.

Jā baznīca ir vaļā, sirms mācītājs ar laipnām, dziļām acīm vada dievkalpojumu, neliela cilvēku grupiņa stāv pie altāra- mazuļa kristības. Tur redzu arī savu “izglābto”.

Brīdi papeldējusies maģiskajā enerģijā, izstaigāju vēl vienu taku, uzgāju norādi, jā, šis ir tas lejas ciems, no kura var tikt uz Buļļa aci. Uh, bet te kāpiens vēl garāks, sarežģītāks, spēkus prasošāks. Pieņemu zināšanai.

Vēl brīdi paejos, tad griežos atpakaļ uz festivāla ciematu. Kamēr biju prom, nekas diži nav mainījies, pie kādas no mājām sapulcējušies ciemata iedzīvotāji viens otru apsveic ar skaļiem saucieniem, bērni spēlē ķerenes, kungi tikuši pie alus pudeles, iegrimuši sarunās, gar ceļmalu nolikti autentiskie viduslaiku zemnieku un citu savaldīšanas rīki. Tos uzlūkojot skudriņas pa kauliem noskrēja, ko tik cilvēks ar cilvēku darīja. Brrr. Bet, kas tomēr “iekrita” acī, pētot senos moku rīkus – vietējie bijuši sīki, smalki, ja mūs Ērmanīti mēģinātu tādā naglu krēslā iesēdināt, tak viņš ar vienu cisku to pārlauztu. Kā viņi tādi sīki, smalki spēja bruņās staigāt un zobenus vicināt?

Apstaigāju vēlreiz visas astoņas tirgotāju vietas cerībā uz kādu sieru, nekā. Pie maizes tirgotāja nopirku aļa siera kūku, lai neesmu gluži tukšām rokām, un devos mājup.

Lai pielabinātos kaķēm par ilgo prombūtni, savā veikaliņā nopirku svaigu gaļu, kas tika gana labi novērtēta.

Mans secinājums: astūrieši prot svinēt svētkus, pat lielu iemeslu nevajag, nav svarīgi, kur, kā, galvenais ir pabūt kopā, labi pavadīt laiku bez iespringuma. Astūrieši ir atvērti, izpalīdzīgi, ja ne mans intravertums, droši, ka būtu vairākās ģimenēs pie galda piesēdināta, ar stāstiem sabarota – redz, ejot pa mazajiem ciematiem, nekad nezini, kur ieliņa aizvedīs, pāris reizes nonācu pagalmos, kur ģimenes pie klātiem galdiem sēdēja, tiku aicināta pievienoties (baumas par to, ka kaut kāda chica sazin, no kurienes, gandrīz taranējusi X māju, dodas uz festivālu, bija atskrējušas ātrāk par mani, ik pa brīdim, ejot gar kādu māju, dzirdēju sakām – “Vai tā ir tā chica?”).

Un es tā iedomājos – savākt domu biedru grupiņu un uzrīkot manā mazciemā viduslaiku dienas latviešu gaumē. Ot, būtu interesanti.