Kad „bars” pieņem

Ir dienas, kas dod spārnus.

Jau kādu mēnesi ar astīti reizi nedēļā dodos uz divus kilometrus attālo veco skolu, kur iemitinājušās “Svētās Sievas” jeb – kā viņas sauc – Santa Anas kapellas sargātāju asociācija. Vecā skola ir ļoti līdzīga mūsu latviešu vecajām skolas ēkām: gara vienstāva ēka, sadalīta divās lielās telpās. Agrāk tur bija divas klases – viena mazākajiem bērniem, otra lielākajiem. Tagad vienā telpā ir neliela bibliotēka un vakaros notiek zumbas un deju nodarbības, bet otrā pašas matronas iekārtojušās pie diviem gariem galdiem.

Pie viena galda notiek ādas darbnīca – kundzes gatavo maciņus, somiņas. Pie otra – rokdarbnieces: kāda ada, kāda tamborē, kāda izvelk šujmašīnu, bet kāda vienkārši imitē darbību un izmanto laiku, lai pačalotu.

Pirmo reizi turp devos ar stīvām kājām, pilna nedrošības, nepārliecinātības un neērtuma valodas neprasmes dēļ. Burtiski vilku sevi aiz čupra, jo zināju – ja neiešu cilvēkos un nelietošu valodu, palikšu ābečnieka līmenī.

Ar katru reizi jutos drošāk. Kundzes mani pieņēma un vienmēr iedrošināja runāt; pašas viena otru apsauca, lai runā lēnāk, lai es saprotu. Tas bija tik aizkustinoši, ka dažbrīd nodevīgi aci grauza asara.

Mums ir arī tradicionālā kafijas pauze. Parasti uz galda ir kādi veikala cepumi, bet, kad braucu es, tos dažādoju ar Latvijas gardumiem. Pirmo reizi aizvedu konfektes ar balzama pildījumu – kundzes murrāja un sprieda, ka jābrauc ekskursijā uz to dīvaino zemi, kur tādus gardumus ražo. Citā reizē pati izcepu cepumus – dāmas sastājās rindā ar blociņiem pēc receptes. Oi, tā bija liela valodas meistarklase!

Tālāk sekoja Laimas šokolādes, konfektes, mana ābolkūka (atkal vajadzēja stāstīt recepti), un šovakar aizvedu pēdējo sataupīto dārgumu – dzērveņu zefīru. Pazuda vēja ātrumā.

Man sirds gavilē: varu parādīt, cik mana dzimtene garšīga un dažāda. Ir doma izcept kūciņas un piepildīt tās ar Zitas gardajiem ievārījumiem (kaut kā taču tas Latvijas mājražotāju tirdziņš jāsaorganizē – jāiekārdina!).

Dāmas vēl ļoti brīnās par Pāces raibo dziju. Adīju enter-penter lakatus – nu tos ar rūtīm. Man, izrādās, būs jānovada meistarklase; diktam viņas tādus gribot. Tā čalojot esmu noadījusi divus lielos lakatus, tagad kārta zeķēm. Šovakar līdzi bija raibules, no purngala sāktās. Divas kundzes tūlīt bija klāt – vai varu uz pasūtījumu noadīt, viņas arī tādas gribot. Paskatīsimies, kā adīsies, varbūt arī noadīšu.

Divas nedēļas nebiju bijusi – darbi, Lakšmi slimošana, nēsāšanās uz vetklīniku mani izmeta no ierindas. Tāpēc šovakar, mani ieraugot, atskanēja sajūsmas spiedzieni. Kundzes nāca klāt, pa spāņu modei trīsreiz sabučoja uz vaigiem, apskāva un stingri norādīja, ka jāatstāj telefona numurs – viņas esot satraukušās, vai nav kas noticis, jo es taču viena ar kaķiem dzīvojot. Atkal tā nodevīgā asara acī iemetās.

Ir trīs stipri gados kundzes, kuras uzņēmušās stingru šefību: vienmēr pieskata, lai man būtu krēsls blakus viņām, lai neaizmirst man ieliet kafiju, un cenšas ielūkoties manā telefonā, kad rādu kādu adījumu, dārza vai sveču bildi.

Tā kā Ziemassvētki tuvojas, šodien bija paredzēta sveču darbnīca. Nuuu, te nu gan būtu, ko teikt. Dāma, kura it kā mācīja, katram iedalīja vienu izlietu konusveida sveci – tādu, ko parasti liek svečturos. Ilgi un dikti stāstīja par augu enerģijām, kur visas bija tikai par nomierināšanos, tad iedeva pudelīti līmes, un visiem vajadzēja sveces apakšgalu apziest ar līmi un apvārtīt sasmalcinātos augos. Nu labi. Pēc tam kausēja vasku, iekrāsoja, iepilināja eļļas un izlieta viena svece. Un viss.

Manas matronas sēdēja ap galdu ar drebošām apakšlūpām – viņas bija cerējušas, ka katra tiks pie sveces liešanas. Bet nē.

Carmenita, kundze, kura mani visvairāk uzpasē, man iebikstīja sānos: “Tu mums savējās atnesīsi, parādīsi, kā tu dari.”

Runājot par adīšanu, viņas ļoti interesanti tur adatas: labo adatu iespiež padusē, tā ir nekustīga; ar pirkstu uzmet dziju un ar kreiso, kustīgo, veido valdziņus. Viņas savukārt brīnās par to, kā es turu adatas un kā adu labisko valdziņu. Un man atkal ideja galvā – jārīko starptautiska rokdarbu nometne: apvienot Astūrijas apskati un baudīšanu ar jauku patusēšanu vietējo kundžu kompānijā. (Projekta rakstītāji – atsaucieties! 🙂)

Sestdien esmu uzaicināta uz karstās šokolādes vakaru ar dejām. Redzēs, varbūt aizdošos – tas gan atkarīgs no tā, kā jutīsies mazā pūkpakaļa, jo šobrīd mums zāles, šprices un man besītis.

Bet pāri visam – ir tik laba sajūta, ka pieņem, atbalsta un ka aizvien vairāk savijos ar šejienes enerģijām.

Mājas sirdij, prātam, ķermenim un garam.