Dzīve mazciemā – 166

…..

Nav nosaukuma pārdomām. Smeldzīgi.

Vakar vakarā (tas man tāds pusstundas rituāls pirms aizmigšanas) pabeidzu skatīties Yellowstone 5. sezonu. Tik smaga pēcgarša. Filma laba, aktieri labi, daba fantastiska, bet tik skarbi. Pat ne tas, ka 7 paaudzēs kopto, loloto, ar asinīm aizsargāto rančo – savu dzīvesveidu, lai saglābtu dabu – bija jāatdod indiāņu kopienai. Smagi bija skatīties, kā šīs kopienas ļaudis uzvedās – demolēt, lauzt, plēst. Neko nelikt vietā, tikai postīt.

Tik ļoti sasaucas ar šodienu, kur lauksaimniekiem, mazajiem ražotājiem, ar zobiem un nagiem jāplēšas par iespēju dzīvot tur, kur dzīvojuši viņu senči, darīt to, pēc kā sirds tiecas.

Šodien sāpe iznāca kulminācijā – netālajos ciemata svētkos.

Izziņoti kā ļoti svarīgs, nozīmīgs pasākums, tad nu pa kalnu ceļu (ne)ceļiem traucām ievērtēt.

Piedevām tika reklamēta vermutu daudzveidība, degustācija, un Katii nosprieda, ka tas mums obligāti jāpiedzīvo.

Cilvēku daudz, ļoti daudz.

Centrā uzslieta liela telts priekš iedzert gribētājiem, otra telts kā skatuve, trešā priekš ēdājiem un DIVAS nojumes ar ķīniešu tingel-tangeļiem. Neviena siera, nevienas maizes, ne ķirbju (dārzos daudz redzēju un cerēju pie kāda tikt), neviena mājražojuma, neviena amatnieka.

Es stāvēju ieplestām acīm un raudzījos uz „degustēt” gribētājiem.

Šī bija pirmā vieta Astūrijā, no kurienes mukt gribējās – apkārt izmētāti papīri, tukšas alus skārdenes, salauzti soliņi, bardaks.

Un nav stāsts, ka pietrūkst līdzekļu, lai savestu kārtībā. Tā ir attieksme.

Lielais vairums no apmeklētājiem nebija vietējie.

Sirdī tāds smagums…

Bet es redzēju vietējos, kuri noslaucīja savas mājas priekšu, kuri ar aizvēsturisku traktoru veda barību brūnaļām, redzēju portfeļa izmēra sunci ar lauvas dūšu, sargājot savu ganampulku – divas vecas klibas aitas.

Kā, kā nomainīt tingel-tangeļus ar mājas ražojumiem, kā atgriezt patiesās vērtības.

Citi raksti

25.08.2020. Politika un daba, 1. daļa.

Mani pirmie nopietnie viesi pošas mājup. Atvadīšanās, tās vienmēr, kaut nedaudz, bet ienes smeldzi, un, pavadot ar acīm auto, domāju, kā tālāk viss iegrozīsies, vai jaukajam pārim būs vēl tā iespēja atbraukt. Palika tik daudz neapskatīta, neparādīta. Manas pārdomas pārtrauc Lilijas zvans, viņai šonedēļ garās brīvdienas, un tas jau pa gabalu smaržo pēc lieliem piedzīvojumiem.
29.04.2023. Ir arī tā

Domāju nerakstīt, līdz mani ilgi, mīļi gaidītie viesi nebūs devušies mājup. Lai lieki nesatrauktu. Jo tik ļoti, ļoti gaidīti. Kāpēc - o, tur ir vesels stāsts, bet to tik ar pašu piekrišanu. Ko nozīmē būt viesu namiņa, kaut ofic neatzīta, bez stingriem papīriem, tik draugiem, draugu draugiem un viņu draugiem, saimniecei? Zināt, vai ne? Tas ir ne tikai prieks sagaidot un asara prombraucot, jo katrs paliek sirdī, tas ir ne tikai traks plānošanas, pielāgošanās maratons visās dienās, tā ir ne tikai spēja nolasīt vēlmes - gastronomiskās, emocionālās un vēl, un vēl. Tā ir arī prasme un vajadzība savākt sevi, savu fizisko ķermeni, kad tas uzrīko revolūciju.

Time flies like the wind, the days have gone by somehow…
…troksnis, kas sevī apvieno milzu ratu braukšanu pa bruģi, pāļu dzinēja ritmiskos blīkšķus, ūdenskrituma dārdus un milzu šķīvju dauzīšanu, ar raušanu uzrauj mani sēdus. Slēdzu gaismu, grābju brilles, telefonu – ir nedaudz pāri četriem.