…..
Nav nosaukuma pārdomām. Smeldzīgi.
Vakar vakarā (tas man tāds pusstundas rituāls pirms aizmigšanas) pabeidzu skatīties Yellowstone 5. sezonu. Tik smaga pēcgarša. Filma laba, aktieri labi, daba fantastiska, bet tik skarbi. Pat ne tas, ka 7 paaudzēs kopto, loloto, ar asinīm aizsargāto rančo – savu dzīvesveidu, lai saglābtu dabu – bija jāatdod indiāņu kopienai. Smagi bija skatīties, kā šīs kopienas ļaudis uzvedās – demolēt, lauzt, plēst. Neko nelikt vietā, tikai postīt.
Tik ļoti sasaucas ar šodienu, kur lauksaimniekiem, mazajiem ražotājiem, ar zobiem un nagiem jāplēšas par iespēju dzīvot tur, kur dzīvojuši viņu senči, darīt to, pēc kā sirds tiecas.
Šodien sāpe iznāca kulminācijā – netālajos ciemata svētkos.
Izziņoti kā ļoti svarīgs, nozīmīgs pasākums, tad nu pa kalnu ceļu (ne)ceļiem traucām ievērtēt.
Piedevām tika reklamēta vermutu daudzveidība, degustācija, un Katii nosprieda, ka tas mums obligāti jāpiedzīvo.
Cilvēku daudz, ļoti daudz.
Centrā uzslieta liela telts priekš iedzert gribētājiem, otra telts kā skatuve, trešā priekš ēdājiem un DIVAS nojumes ar ķīniešu tingel-tangeļiem. Neviena siera, nevienas maizes, ne ķirbju (dārzos daudz redzēju un cerēju pie kāda tikt), neviena mājražojuma, neviena amatnieka.
Es stāvēju ieplestām acīm un raudzījos uz „degustēt” gribētājiem.
Šī bija pirmā vieta Astūrijā, no kurienes mukt gribējās – apkārt izmētāti papīri, tukšas alus skārdenes, salauzti soliņi, bardaks.
Un nav stāsts, ka pietrūkst līdzekļu, lai savestu kārtībā. Tā ir attieksme.
Lielais vairums no apmeklētājiem nebija vietējie.
Sirdī tāds smagums…
Bet es redzēju vietējos, kuri noslaucīja savas mājas priekšu, kuri ar aizvēsturisku traktoru veda barību brūnaļām, redzēju portfeļa izmēra sunci ar lauvas dūšu, sargājot savu ganampulku – divas vecas klibas aitas.
Kā, kā nomainīt tingel-tangeļus ar mājas ražojumiem, kā atgriezt patiesās vērtības.
