Dzīve mazciemā – 164

Trešā atpūtas diena

Tiešām, atpūtas diena – vismaz tā bija domāts. Kur mēs tos 15 000 soļus salasījām, kas to, lai zina 😉.

Lēnās, mierīgās brokastis ar kārtējo n-to sieru degustēšanu (viņi ir iemīlināti Astūrijas sieros), tad ceļojums uz austeru degustēšanu.

Un negaidīti tikām pie barības sirdij, emocijām, dvēselei – 15. augusts, Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas diena. To svin arī Astūrijā, vēl jo vairāk – te ir Dievmātes zeme.

Klejojot pa mazajām Castropoles ieliņām, nonācām līdz baznīcai. Tā bija vaļā, un kungs no vietējās draudzes ļoti labprāt pieteicās izvadāt un izstāstīt par katru ikonu, svētbildi, altāri. Kaifs – tādos lielos vilcienos varēju pat patulkot. Lepna kā zilonis par mācēšanu 🙂.

Ļoti skaista baznīca. Ielikšu arī iefilmēto – spāniski saprotošajiem būs interesanti.

Pēcpusdiena skaistajā Tapijā, vakars uz klintsradzes un pats, pats vakars manā kalnā – pie Santas Anas kapellas.

Saule šodien sarkana, sarkana, debesis dūmakā – meža ugunsgrēki vien 100+ km attālumā 😞.

Rīt Bulnes, tikai Bulnes (zinātāji smaida, vai ne?) un Cabrales sieri.


Citi raksti

Miera un atpūtas diena. Esam Fisterrā - pasaules malā - un tā arī jūtamies. Laika plūdums nesteidzīgs. Līst - pasēžam krodziņā, uzspīd saule - ejam ķert okeāna un vēja kaifu.

06.10.2020. Dabas un cilvēku vētras.

Pēc vētrām vienmēr ir saule, tā saka. Šis pilnmēness nesa varen’ spēcīgu vētru, kura kopā ar negaisu plosījās ne tikai aiz loga, bet arī cilvēku prātos, uzvedībā.
02.06.2023. Namiņa rīta stāsti – 17

Kura ir laimīga? Pareizi, es! Ziniet, dzīves līkloči var ievest tādā dziļā un smaržīgā vietā, kur i gaismiņu neredzi. Var būt dienas, kad smags ķieģelis pie deguna piesiets. Ir jau visādi, vairāk gan to brīžu, kad sirds kā taurenītis lido, pogo kā lakstīgala, zied kā labi kopta roze.

Jūra sastāv no maz-mazītiņiem ūdens pilieniem...