Dzīve mazciemā – 164

Trešā atpūtas diena

Tiešām, atpūtas diena – vismaz tā bija domāts. Kur mēs tos 15 000 soļus salasījām, kas to, lai zina 😉.

Lēnās, mierīgās brokastis ar kārtējo n-to sieru degustēšanu (viņi ir iemīlināti Astūrijas sieros), tad ceļojums uz austeru degustēšanu.

Un negaidīti tikām pie barības sirdij, emocijām, dvēselei – 15. augusts, Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas diena. To svin arī Astūrijā, vēl jo vairāk – te ir Dievmātes zeme.

Klejojot pa mazajām Castropoles ieliņām, nonācām līdz baznīcai. Tā bija vaļā, un kungs no vietējās draudzes ļoti labprāt pieteicās izvadāt un izstāstīt par katru ikonu, svētbildi, altāri. Kaifs – tādos lielos vilcienos varēju pat patulkot. Lepna kā zilonis par mācēšanu 🙂.

Ļoti skaista baznīca. Ielikšu arī iefilmēto – spāniski saprotošajiem būs interesanti.

Pēcpusdiena skaistajā Tapijā, vakars uz klintsradzes un pats, pats vakars manā kalnā – pie Santas Anas kapellas.

Saule šodien sarkana, sarkana, debesis dūmakā – meža ugunsgrēki vien 100+ km attālumā 😞.

Rīt Bulnes, tikai Bulnes (zinātāji smaida, vai ne?) un Cabrales sieri.

Citi raksti

Dzīve mazciemā – 5

05.05.2020. Kaimiņu būšana.

Kaut kur starp skraidīšanu ar lupatu, slotu, vicināšanos ar lāpstu, nebeidzamo cīņu ar gliemežiem, kuri jau otro gurķu stādu partiju norij, skudru uzbrukumiem, kaut kur vēl iespiežot lekcijas, konsultācijas, paliek neuzrakstīti stāsti. Gandrīz katru vakaru, ielienot gultā, apsolu - šodien rakstīšu! Paņemu datoru, tik uz mirkli pievēršu acis...
Dzīve mazciemā – 130
22.10.2023. Namiņa rīta stāsti – 30

Abas daiļavas, kārtīgi trakojušas četras dienas, izguļ reibumu, gaidot ciemos kavalieri, kurš sola jautrību nākamajai nedēļai. Dāmu trakulība atnesusi pirmo sniegu kalnos, mums, lejā, rudens drēgnumu un to īpatnējo smaržu gaisā.

Dzīve mazciemā – 9

15.06.2020. Logs uz pasauli.

Veltījums tiem, kam grūti.

Jā, tā var gadīties, ka Tevī kaut kas jūk un brūk. Jā, tā var gadīties, ka tas, kas kādreiz šķita svarīgs, nu palicis lieks. Tas nav pasaules gals, dod sev laiku ieraudzīt, ka tur aiz loga ir daudz jaunu iespēju, iespaidu, izdevību.
Hospitalero – 2. daļa
Esmu apguvusi jauno mājvietu, mācos komunikāciju ar visiem trim priesteriem. Jāatceras, ka te ir Spānija, un priesteri ir īpaša kasta, pat, ja pilnīgi neizskatās pēc tādiem. Skatoties uz Andrē - ja neredzētu koka krustiņu kaklā, liktos parasts, normāls hipiju džeks ar gariem, lokainiem matiem, kurš savā telefonā seko līdzi futbola mačiem.