Dzīve mazciemā – 164

Trešā atpūtas diena

Tiešām, atpūtas diena – vismaz tā bija domāts. Kur mēs tos 15 000 soļus salasījām, kas to, lai zina 😉.

Lēnās, mierīgās brokastis ar kārtējo n-to sieru degustēšanu (viņi ir iemīlināti Astūrijas sieros), tad ceļojums uz austeru degustēšanu.

Un negaidīti tikām pie barības sirdij, emocijām, dvēselei – 15. augusts, Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas diena. To svin arī Astūrijā, vēl jo vairāk – te ir Dievmātes zeme.

Klejojot pa mazajām Castropoles ieliņām, nonācām līdz baznīcai. Tā bija vaļā, un kungs no vietējās draudzes ļoti labprāt pieteicās izvadāt un izstāstīt par katru ikonu, svētbildi, altāri. Kaifs – tādos lielos vilcienos varēju pat patulkot. Lepna kā zilonis par mācēšanu 🙂.

Ļoti skaista baznīca. Ielikšu arī iefilmēto – spāniski saprotošajiem būs interesanti.

Pēcpusdiena skaistajā Tapijā, vakars uz klintsradzes un pats, pats vakars manā kalnā – pie Santas Anas kapellas.

Saule šodien sarkana, sarkana, debesis dūmakā – meža ugunsgrēki vien 100+ km attālumā 😞.

Rīt Bulnes, tikai Bulnes (zinātāji smaida, vai ne?) un Cabrales sieri.


Citi raksti

Visumam nav citu acu , kā tikai tavas , lai tu ieraudzītu SAVU ceļu .Visumam nav citu kāju , kā tikai tavas, lai tu sāktu iet SAVU ceļu .Visumam nav citu roku, kā tikai tavas, lai tu sāktu darīt to, kas tev tīkams .Visumam nav citas sirds , kā tikai tava , lai tu atļautu …

Dzīve mazciemā – 164 Read More »

23.09.2024. Lūzums, 1. daļa

“Dari visu pati vai trīs mēnešu laikā izvācies.” Šodien ir tieši 7 gadi, kopš nogāju savu Camino un saņēmu sertifikātu. “Pastaiga”, kā es domāju, kura izmainīja visu manu dzīvi. Katrs ceļš, ko ejam ar iekšējo uzdevumu, lai kāds tas būtu, tas var būt arī vienkārši atpūsties, mūs maina. Nav obligāti jāskrien pār kalniem ar mugursomu plecos, dažkārt Ceļš, kurš maina, var būt vienkāršs gājiens uz veikalu pēc iepirkumiem; man tā bija, un toreiz pieņemtais lēmums pavēra visu notikumu sēriju.

25.07.2023. Viesi namiņā. Dionīsa meitu ierašanās un pārdomas

Katrs viesis tiek sagaidīts ar īpašu jūtu kokteili, kurā sastāvdaļas mijas vietām un proporcijām, ir gan bažas “vai patiks”, gan neviltots prieks un laimības sajūta, ir ilgas, ir satraukums par sevi, vai pratīšu attiecīgi uzvesties, uzminēt, sajust vēlmes, kā atreaģēšu, ja labāk situēti cilvēki vēlēsies mani pamācīt u.t.t. Tas viss pieder pie manas jaunās nodarbes, ko tikai vēl apgūstu. Kā bērns, kas stingri nolēmis iemācīties iet, bet kājeles pinas un ķeras, gāžot mazo stiprinieku gar zemi. Tā ari es - ar katru viesi ko jaunu iemācos, pirmkārt, jau saviem ērkšķiem uzlikt maigas micītes.

19.05.2023. Namiņa rīta stāsti – 14

Jau pāris mēnešus namiņa miers ir manāmi traucēts. Tālie kaimiņi ieviesuši jaunu kaķi, tāds balts ar melniem pleķiem, uz ģīmja ar. Nu Hitlers, kas Hitlers. Un uzvedība līdzīga. Kādā dienā abas manas dāmas, skaļi raudādamas, ieskrēja virtuvē un metās kaut ko stāstīt. Netipiska uzvedība. Samīļoju abas un vedināju rādīt, kas tad noticis.