Dzīve mazciemā – 165

Pārdomas

Tas brīdis, kad noej lejā vārīt kafiju un saproti, ka kanniņā ūdens jāielej tikai priekš manas tasītes.

Lakšmi skraida apkārt un kāri lūkojas, vai tad neviens glaudītājs nenāks.

Jau parīt atkal namiņš rībēs smieklos, šņāks kafijas kannas, uz šķīvjiem kārtosies siers, jamons, manas pēdas dipinās ašos soļos, kārtojot ceļa somas, peldēšanās piederumus, gaisā virmos dažādas smaržas un garšas.

Bet šodiena pieder pārdomām, sajūtu salikšanai pa plauktiņiem pēc Vizmas un Jāņa ciemošanās.

Neslēpšu, ka bija satraukums, jo viņi abi ir daudz ceļojuši, redzējuši, piedzīvojuši, un, tā kā abi pēc izglītības ir mediķi, uz daudzām lietām skatās no cita skatu punkta. Liels ir mans prieks, ka viss – gan garšās, gan maņās, gan redzējumā, ko piedāvāja Astūrija – tika pieņemts ar patiesu, dziļu sajūsmu.

Protams, ne viss ritēja tik raiti, kā es biju saplānojusi, bet nekas nenotiek vienkārši tāpat: kad bijām ceļā uz Cares taku, mūsu ceļu aizškērsoja trīs pār ceļu pārkrituši koki. Pieņēmu lēmumu braukt uz Covadongu, kas beigās izrādījās pareizs solis, jo tieši tajā dienā sākās ugunsgrēks Castilijas & Leonas daļā, Cares takas tuvumā, un jau nākamajā dienā slēdza ceļu uz Covadongas ezeriem. Arī uz Bulnesu paspējām pēdējā brīdī – braucot projām, redzējām dūmu stabu aiz kalna.

Neizdevās pusdienas Gijonā, nu tā sezonas laikā notiek, ja nav rezervēts galdiņš. Toties tikām pie bezgala skaistām, gardām vakariņām „manā” pludmales krodziņā – jūras velšu paelja un citronu muss saldajā izraisīja patiesu sajūsmu.

Astūrija iedeva iespēju piedalīties skaistā, emocionālā pasākumā Llanēs, kad tur svinēja pilsētas patrona svētkus – gājiens, skaistie tērpi, dejas, dūdu priekšnesumi… ak, ja vien nebūtu tāds nogurums pēc Bulnesas izstaigāšanas, būtu līksmojuši visu nakti.

Arī savas sāpes Astūrija parādīja – līdz ar palielinājušos tūrismu nāk blaknes, gan ugunsgrēku, gan cilvēku-parazītu izskatā. Dienvidi pārpildīti – nu tie sāk ieklīst arī pie mums, gan tie, kuri sāk sludināt un prasīt naudu krievu un ukraiņu valodās, gan spāniski runājošie, kuri niknu skatienu metot saka: ja tev ir nauda pasūtīt ēdienu, tev jābūt, lai dotu man, un bezkaunīgi stāv pie galdiņa, dusmīgi purpinot. Jauni vīrieši, spēka gados. Ja piedāvāsi darbu, skatīsies vēl dusmīgāk.

Vēl mums bija sarunas – dziļas, nopietnas. Izmantoju iespēju uzdot daudz jautājumus abiem, jo īpaši Jānim, zinot par aizraušanos ar bioķīmisko procesu izpēti cilvēka organismā. Es ceru, ka Jānis ierakstīs video – tas varētu daudziem palīdzēt saprast, kas ar viņiem notiek un kāpēc, tajā skaitā par laktozes un glutēna nepanesību.

Protams, skārām arī emocionālās tēmas, un reiz saruna aizgāja ļoti dziļi, atverot tādas durvis, kas parasti tiek turētas aiz trejdeviņām atslēgām.

Viss – šis notikumu, sajūtu, sarunu, kopīgās klusēšanas kopums – deva sajūtu, ka ejam kādus metrus virs zemes un pāri laikam.

Ak, jā, pludmalē mūs apciemoja kazas ar visiem zvaniņiem kaklā – tas bija tik jauki 🙂.

Manā iekšienē klusi skan Gayatri mantra…

Ielikšu dažas bildes un video no redzētā.

Paldies par šo ceļojumu.

Citi raksti

11.01.2022. Atā, rūķi!

Katrai pasakai, pat Ziemassvētku, pienāk beigas. Tā beidzas, lai sāktos jauna, un es ticu, nē, es zinu, ka būs. Mani rūķi piekrāmētām somām, ne bez mazas adrenalīna devas, devušies atceļā uz Latviju, es – atpakaļ savos darbos. Rīt būs jauna diena, mēs atkal ar mincēm un namiņu četratā, ai, nē, piecatā, jo Nansijas aste joprojām dzīvo savu dzīvi, rūpēsimies viena par otru, bursim pasakas, rušināsim dārzu. Rīt būs neierasts rīts bez kopīgas kafijošanas un filozofiskām apcerēm, tomēr ikkatrs mājas, dārza stūrītis saglabās atmiņu par traki gardajiem smiekliem, kas lika smaidīt arī garām ejošajiem kaimiņiem, ceļiniekiem. Mana mazciema iedzīvotāji ir pārliecināti, ka Latvijā dzimst, dzīvo traki enerģiskas, bezgala talantīgas un jautras sievietes. Un tas ir tik garšīgi, tik garšīgi!
26.06.2023. Namiņa rīta stāsti – 22

Ak, ja to smaržu varētu iekonservēt… Laikapstākļi nelutina, ta gāza baltu ūdeni, tad ieslēdza karstumu, kurā dārzā pastrādāt var tikai īpaši rūdītie. Pat siltummīle Lakšmi uz vēdera lien mājā zem gultas uz aukstajām flīzēm. Tāpēc katrs mirklis jāizmanto. Pēc divu dienu spraiga darba es izturēju, ķerra – nē. Vecais, izrūsējušais palīgs, izdvešot žēlu čīīīk, apstājās pusceļā ar izlūzušu riteni.

14.04.2021. Sargeņģeļi

Šai dzīvē, pat tad, kad šķiet, ka esam vieni, tā nav. Ar mums ir mūsu sargeņģeļi, dažreiz viņus redzam kā līdzcilvēkus, dažreiz tikai jūtam tādu maigāku vai spēcīgāku spērienu pa attiecīgo vietu. Man ar to, kurš ikdienā mani pieskata, šad tad ir nopietnas pārrunas, un, ja jūtu, ka par daudz sāk pukstēt, aizsūtu aprunāties ar Lilijas sargeņģeli, kurš visticamāk staigā apkārt ne tikai ar folija cepurīti, bet pa tiešo pieslēgts baldriāna sistēmai.
Rudens ir dažādu svētku laiks , kad pagasti dižojas savā starpā . Protams , ja skatās ar Latvijas mēroga acīm , tad skumja nopūta vien sanāk , bet asturieši prot priecāties arī par vienu galdiņu siera . Galvenais ir sanākt kopā , iedzert sidru vai vīnu , paklausīties dūdas , apspriest jaunumus .Jūdzu savu Silvī …

Dzīve mazciemā – 165 Read More »